EKSPERIMENTS: Kā nopirkt seksu un vai kāds šo rūpalu uzrauga?

Ļena ir jauna sieviete, kura sniedz seksuālos pakalpojumus par naudu. Klientūru viņa visbiežāk iegūst internetā. Tā kā tieši reklamēt seksuālos pakalpojumus ir aizliegts, viņa parasti ievieto tematisku sludinājumu vietnē gribu.lv, kur norāda, ka aicina materiāli nodrošinātus vīriešus patīkami pavadīt laiku. Tālāk visa sarakste notiek privātos e-pastos. Lai noskaidrotu, kā seksuālā rūpala norit interneta vidē un cik liels pieprasījums pēc tās ir Latvijā, portāls nra.lv izlēma šo jautājumu izpētīt tuvāk.

Aizrakstot uz Ļenas sludinājumā norādīto e-pastu, saņemam sīku „cenrādi” par dažādiem intīma rakstura pakalpojumu veidiem, kas tiek papildināts ar glītas, jaunas sievietes bildēm visai nepiedienīgās pozās. Summas nav lielas - divas stundas „patīkamas laika pavadīšanas” ar Ļenu izmaksā 60 eiro. Tāpat arī meitene norāda, ka „izbraukumos” nedodas un klientus pieņem tikai pie sevis.

Kad portāls nra.lv atklāja Ļenai, ka nav potenciālais klients, sieviete jutās aizkaitināta, tomēr pēc neilgas pierunāšanas piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem. Parasti sieviete turīgus kungus pieņem pa vienam dienā, intīmos kontaktos stājoties vien ar prezervatīvu, nopelnot labi un to, ko dara, nenožēlo.

Cita kundze, kāda padzīvojusi, tomēr pievilcīga Anete, par saviem pakalpojumiem pieprasa nedaudz mazāku summu un šajā nozarē nodarbinās tieši finansiālu apsvērumu dēļ. „Nauda sanāk ļoti laba. Ko man iet Maximā par kasieri strādāt?” retoriski vaicā Anete un norāda, ka viņai ir arī pieauguši bērni, no kuriem viņa savu peļņas avotu cītīgi slēpj.

Lai saprastu, kā viss šis process izskatās no otras puses, portāls nra.lv ievietoja sludinājumu vietnē gribu.lv. Sludinājuma tekstā tika norādīts, ka slaida, 23 gadus veca gaišmataina meitene aicina atpūsties kungus līdz 40 gadu vecumam un šis piedāvājums izraisīja apbrīnojamu atsaucību. Pirmajā stundā pie sludinājuma norādītais e pasts piepildījās ar veseliem 90 (!) e-pastiem.

Ko tad tikties kārie kungi rakstīja? Lielākoties vīriešu sūtītie e-pasti bija lakoniski: Cik maksā jūsu pakalpojumi? Bija arī pa kādam, kurš patiešām vēlējās iepazīsties, tomēr lielais vairums bija ieinteresēts noskaidrot cik sludinājumā minētā „dāma” par saviem pakalpojumiem prasa un vēlējās redzēt, kāda potenciālā kurtizāne izskatās.

Portāls nra.lv nemaldināja ieinteresētos klientus, bet dažiem no tiem aizsūtīja atbildi, ka seksuālus pakalpojumus gan nepiedāvājam, bet ievācam informāciju pētījumam. Pārsteidzoši, taču puiši izrādījās visai atsaucīgi, kāds lietotājs pat pastāstīja par saviem meiteņu pirkšanas paradumiem. „Jā, gribu.lv publicētajos sludinājumos meitenes atrodu bieži, tomēr pēdējā laikā meiteņu kļuvis mazāk un tās, kas ir, palikušas neatsaucīgākas. Kādēļ tas tā - nemācēšu teikt,” stāsta anonīmais prositutūtu pircējs, piebilstot, „ka meitenes pirkt nav slikti un pat zināmā veidā palīdz trūkumā esošām meitenēm”. Daži no kungiem norādīja – tie gan apzinoties, ka meitenes to darot „grūtās dzīves” spiestas, tomēr, pakalpojumus pārtraukt iegādāties neplāno.

Viedoklis, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana un pārdošana ir katras sievietes brīva izvēle, izrādījās visai izplatīts. Dažas no šajā sfērā nodarbinātajām meitenēm, kuras portāls nra.lv aicināja uz virtuālu sarunu, neslēpa uzskatu, ka pilda pat sabiedrībai noderīgu funkciju. „Pie manis nāk precēti vīrieši, kuri man krata sirdi par savu ģimenes dzīvi, es viņiem palīdzu izlādēties un viņi var doties pie sievām un būt labi tēvi un vīri,” pašpārliecināti raksta Anete. Tikmēr Ļena uzsver, ka pats process viņai sagādājis baudu, „Es nekad neguļu ar tiem ar kuriem negribu gulēt, ja kādreiz man vīrieša izskats vai kas cits neapmierina, es viņam lūdzu aiziet un viņi vienmēr paklausa,” pauž Ļena.

Vai likumīgi?

Portāls nra.lv centās noskaidrot arī to, kāda ir likumīgā puse prostitūcijai Latvijā.

Zināms, ka kādreiz ar prostitūcijas ierobežošanu un regulēšanu nodarbojās Valsts Policijas (VP) pārvaldībā esošā struktūrvienība Tikumības policija, kura nu ir likvidēta. „Tikumības policijas pienākumus vairs neveic viena konkrēta struktūrvienība, bet gan tie policijas iecirkņi, kuru apkārtnē prostitūcija ir biežāka novērojama,” paskaidro VP sabiedrisko attiecību vadītāja vietnieks Toms Sadovsksis.

Tāpat arī likumā melns uz balta rakstīts, ka seksuālo pakalpojumu piedāvāšana internetā ir liegta, tādēļ portāls nra.lv likuma sargiem jautāja – kā tad īsti notiek šādu portālu uzraudzība un kontrole? „Ja likuma sargiem rodas aizdomas par pārkāpumiem, tad tiek veikta izmeklēšana, kuras gaitā tiek pārbaudīts vai internetā ievietotā sludinājuma autors patiešām nodarbojas ar seksuāla rakstura pakalpojumu sniegšanu. Šeit pat mazāka nozīme ir sludinājuma tekstam, kā tam vai sludinājuma ievietotājs patiešām par naudu piedāvā nopirkt intīmpakalpojumus,” atklāj T. Sadovskis.

Vēlējāmies arī noskaidrot, kāda tad īsti ir situācija ar prostitūciju Latvijā un vai iespējams noskaidrot oficiāli reģistrēto „nakts tauriņu” skaitu mūsu valstī. Tomēr izrādās, tas nav iespējams. „Pēc 1950 gadā pieņemtās ANO konvencijas prostitūtu uzskaiti veikt ir pretlikumīgi,” norāda VP pārstāvis, kā arī piebilst, ka prostitūtas, kuras ar prostitūciju nodarbojas legāli, bieži līdz policijas redzeslokam nemaz nenonāk.

Likumā norādīts, ka personai, kura sniedz seksuālus pakalpojumus, reizi mēnesī jāpārbauda veselība pie dermatologa - venerologa. Dermatologs - venerologs atzinumu par personas veselības stāvokli ieraksta veselības kartē, kuru izsniedz Veselības inspekcijas (VI) pārvaldībā esošais Veselības ekonomikas centrs. Tomēr, kad portāls nra.lv sazinājās ar VI, tur tika paziņots, ka tā nav VI kompetence un noradīts, lai portāls sazinās ar Slimību Profilakses un kontroles centru (SPKC), kur SPKC pārstāve norādīja „ ka pēc likuma veselības kartes drīkst izsniegt jebkurš urologs, dermotoveneralogs vai ginekologs, bet reāli to darot vien dermatovenerolgi”.

Sazinājāmies arī ar Rīgas 1. slimnīcas dermatoveneroloģi Ilonu Hartmani, kura informēja par šokējošiem datiem. 2014. gadā veselības kartes izsniegta tikai 6 sievietēm, savukārt 2015. gadā – vienai. „Protams, es varu runāt tikai par no Rīgas 1. slimnīcas izsniegtajām veselības kartēm,” uzsver I. Hartmane, tomēr jāpiezīmē, ka oficiālu vienotu statistiku par šo karšu izsniegšanas daudzumu Veselības inspekcija sniegt nespēja.

Tikmēr organizācijas „Papardes zieds” pārstāve Iveta Ķelle uzsver, ka problēma ir tieši tajā, ka šajā sfērā nodarbinātās sievietes pie ārsta dodas nelabprāt. „Veiktie pētījumi pierāda, ka sievietes, kuras izvēlējušās šādu dzīves ceļu, pārbaudīties dodas reti un nelabprāt, pat valstīs, kur šie pakalpojumi tiek pilnībā nodrošināti,” skaidro I. Ķelle.

Kā palīdzēt?

Savukārt sieviešu tiesību centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce uzskata, ka ar prostitūciju no brīva prāta neviena nenodarbojas. „Ar prostitūciju neviens nenodarbojas labprātīgi, meitenes bieži tiek pakļautas ekonomiskajai ievainojamībai vai ir kādu citu apstākļu ietekmē,” skaidro I. Lāce un uz portāla jautājumu par dzirdētajiem stāstiem, kad meitenes pašas sakās procesu „izbaudām”, norāda – tā visa ir aizsargreakcija. „Galu galā šīs meitenes, kuras sabiedrība nosoda, ir ļoti ievainojamā pozīcijā, turklāt viņām nav neviena, kas viņas varētu pasargāt. Pie mums centrā „Marta” pēdējā gada laikā ir griezušās 10 sievietes un no viņām arī ir saņemtas sūdzības par prātam neaptveramiem stāstiem, piemēram, ka esot pēc pakalpojuma ieradušās dažādas amatpersonas, saņēmušas pakalpojumu un tad paziņojušas, ka nemaksās, jo tas bijis „kontroliepirkums”,” atklāj I. Lāce.

Jautāta, kā palīdzēt šīm sievietēm, I. Lāce ir kategoriska. „Ir jāsaprot, ka problēma ir tur, ka uztveram sievietes ķermeni kā lietu, kuru var iegādāties, un tas ir tas, kas degradē sabiedrību arī kopumā. Manuprāt, Latvijai vajadzētu vairāk tuvināties ziemeļvalstu modelim, kur par pakalpojumu sniegšanu tiek sodīts nevis pārdevējs, bet tieši pircējs,” nobeigumā uzsver I.Lāce.