Kurzemē BMW nonāvē velosipēdisti
Liktenīga sagadīšanās izdzēsusi 68 gadus vecās Aizputes puses iedzīvotājas Veltas kundzes dzīvību. Sieviete pa ceļa malu braukusi ar velosipēdu, kad kāds jauns puisis pēc negulētas nakts, kas pavadīta darbā, pie auto stūres iesnaudies un notriecis velosipēdisti.
Iet bojā un cieš velosipēdisti
Šogad ceļu satiksmes negadījumos cietuši vismaz 50 velosipēdisti, bet nepilns desmits gājis bojā. Pārsvarā nelaime ar velosipēdistiem notikusi pēc mazaizsargātākā satiksmes dalībnieka sadursmes ar kādu citu transporta līdzekli. Ņemot vērā, ka satiksmes intensitāte augusi straujāk nekā citus gadus, pavasarī CSDD pat uzsāka īpašu kampaņu, kas aicināja cienīt citam citu, tādējādi pasargājot no nelaimes arī velobraucējus. Diemžēl bieži vien paši velosipēdisti strauji izbrauc automašīnas priekšā, nereti velobraucēji ir pamatīgā reibumā un nespēj novaldīt savu spēkratu, tādējādi apdraudot satiksmes drošību. Jaunpieņemtais likums paredz, ka turpmāk velosipēdistiem diennakts tumšajā laikā ārpus apdzīvotām vietām un apdzīvotās vietās neizgaismotos ceļa posmos būs jāvalkā gaismu atstarojošas vestes. Vai tas palīdzēs izvairīties no nelaimēm, rādīs laiks. Tikmēr policijas sniegtā informācija liecina, ka nelaimes arvien turpina notikt arī dienas gaišajā laikā. Smags negadījums, kurā bojā gāja 68 gadus veca sieviete, kas brauca ar velosipēdu, 16. augustā pulksten 10.20 notika arī Aizputes novada Cīravā. Automašīnu BMW 320, kas notrieca velosipēdisti, vadīja 22 gadus vecs vīrietis. Policija pagaidām neizpauž sīkākus notikušā apstākļus, netiek arī atklāts, vai braucējs bija alkohola reibumā.
Tieši tas, ka braucējs bijis tik jauns un braucis ar BMW, internetā raisījis plašas diskusijas, pieprasot publiskot braucēja vārdu un uzvārdu. «22 gadus jauns BMW vadītājs pārāk jauns un nepieredzējis tādai mašīnai. Nav gadījumā kāda «bagātnieka dēliņš», kas neuzņemas atbildību par savu pārgalvību?» jautā kāds no komentāra rakstītājiem. «Tiem gados jaunajiem tirliņiem ar BMW šķiet, ka viņiem viss atļauts, var braukt kā vien grib, nerēķinoties ar citiem. Kā normāls cilvēks var notriekt velosipēdistu? Redz taču, ka tante tur brauc, nu tad nomet gāzi un kā normāls cilvēks apbrauc apkārt,» teic cits. Sava pārmetumu tiesa tiek arī velosipēdistei: «Lai man piedod omīte (notriektā 70 gadīgā), bet tantes kā likums brauc ar savu velo ielai pa vidu, apbrauc peļķes, pagriezienu, ja parāda, tad metru pirms peļķes vai bedres. Vai auto var nobremzēt? Nē. Un, lūk, jauneklim visu mūžu jādzīvo ar apziņu, ka cilvēks pagalam.»
Kas notiek, kad «nobrauc jumts»
»VZ« devās uz Cīravu, lai noskaidrotu avārijas apstākļus. Nelaimes vietā, kas atrodas vien pārsimt metru no Cīravas centra, par notikušo nekas neliecina – nav šādās traģēdijas vietās ierasto ziedu un svecīšu. Tuvējo māju iedzīvotāji ir visai nerunīgi, jo nelaimi pamanījuši vien tad, kad jau atbraukusi ātrā palīdzība. Vietējie norāda uz bijušās ēdnīcas ēku, kurai līdzās nelaime notikusi: «Tie cilvēki, kas tur dzīvo, visu redzēja.» Tiesa, šīs mājas saimniece ir noskaņota negatīvi un sarīko veselu izrādi, sākot staigāt pa ceļa braucamo daļu, vicinoties ar rokām un klaigājot, neļaujot fotografēt. «Negribu, ka šim notikumam tiek pievērsta uzmanība. Man te ir mājas, un man pašai ir jādomā par savu bērnu drošību!» sauca sieviete, pie viena uzstājot, lai fotogrāfs izdzēš fotogrāfijas: «Dzēsiet ārā, dzēsiet ārā! Šo vietu nedrīkst neviens redzēt, jūs nevarat nofotografēt tā, lai nebūtu redzams mans īpašums, zālājs ceļmalā.» Viņu nespēja pārliecināt arī skaidrojums, ka »VZ« neinteresē viņas īpašums, turklāt negadījums ir noticis uz valsts autoceļa un privātpersona nekādi nevar aizliegt to fotografēt. Pēc tam kundze ķērās pie zvanīšanas pa mobilo tālruni meitai, kas strādājot policijā. «Te ir vesels bars ar žurnālistiem!» sieviete kliedza klausulē. «Ko grib? Fotografēt mūsu īpašumu, mūsu pastkastīti. Ja netikšu galā, sūti šurp puišus, lai viņi rīkojas!»
Pēc tam tālrunis tika iedots »VZ« žurnālistei. Sieviete, kas stādījās priekšā kā Valsts policijas darbiniece Baiba, bija ieturēta un norādīja, ka notikušais ir smags pārdzīvojums abām nelaimē iesaistītajām pusēm, turklāt notikušā apstākļi neesot vēl līdz galam izmeklēti, tāpēc publiskot informāciju nevajag. Viņa arī uzstāja, lai fotogrāfijā nebūtu redzama taciņa, kas ved uz māju. «Tur tas viss notika, nu ja, uz taciņas,» sacīja runātāja. «Ja būs redzams kas lieks, būs nepatikšanas!»
Allaž braukusi lēni un apzinīgi
Cīravā teju katrs zina bojāgājušo Veltas kundzi, kura tepat dzimusi un augusi. Arī ar velosipēdu viņa redzēta braucam ik dienas. Sievietei piederējis veikaliņš vienā no daudzdzīvokļu mājām. «Tagad veikals ir ciet,» nopūšas apkārtējo māju iedzīvotāji. «Bija labi. Tur varēja nopirkt pārtiku, saimniecības preces, alu, citu alkoholu un cigaretes gan viņa netirgoja. Varēja dabūt arī uz parāda, kas laukos nav mazsvarīgi,» saka Miervaldis. Veltas kundze bijusi enerģiska un darbīga sieviete, strādājusi un cīnījusies, lai atbalstītu savējos – meitas, mazbērnus. «Agrāk viņai bija veikaliņš arī pie Aizputes, bet tas jau kādu laiku ciet,» zina teikt vietējie. «Viņa nekad nesēdēja rokas klēpī salikusi.» «Mūs nomāc šī neziņa, kas īsti notika, tik žēl cilvēku,» bēdīgas ir Veltas kundzes kaimiņienes vienā no Cīravas daudzstāvu mājām. «Es no rīta ap deviņiem redzēju, kā Velta izstūma no pagraba savu velosipēdu, uzkāpa uz tā un aizbrauca uz lauku mājām,» draudzenes Guntas acīs ir asaras. Uz nepilnus divus kilometrus attālajām lauku mājām apraudzīt un sakopt savu saimniecību – kaķi, divus suņus, vistas un trušus – Veltas kundze katru dienu no rīta un vakarā braukusi jau desmit gadus. Parasti, atgriezusies no lauku mājas, viņa atvērusi veikalu, kur draudzenes mēgušas iegriezties, lai parunātos, padzertu kafiju. «Šoreiz atpakaļ viņa vairs neatgriezās, viņa bija labs cilvēks,» nosaka Gunta. «Mums abām bija noruna, ka kaut nakts vidū, ja kas atgadās ar veselību, meklējam palīdzību viena pie otras. Tas viss notika tik pēkšņi un negaidīti. Arī ziņa par nelaimi Cīravā izplatījusies ātri. Satiku vienu kaimiņu, viņš teica, ka Veltai esot avārija: «Nu, tu saproti, ja ātrā palīdzība viņu neņēma līdzi, bet atstāja apsegtu ceļmalā, ka tas ir viss.»»
Vietējie visi kā viens stāsta, ka ar lielo, vēl padomju laikā ražoto sieviešu velosipēdu Veltas kundze braukusi lēni un prātīgi. «Viņa nekad nebrauca ātri vai pārgalvīgi. Viņa minās lēni un pat cēli. Viņa vienmēr brauca pa ceļa labo malu. Tiklīdz sāka tumst, viņai vienmēr mugurā bija atstarojošā veste,» ļaudis norāda uz velosipēdistes apzinīgumu. Savukārt laikā, kad ceļš kļuvis velobraukšanai nepiemērots, Veltas kundze gājusi kājām.
Māsas notriecējam nepārmet
Negaidīti un pēkšņi liktenis vecāko māsu atņēmis Rutas kundzei. Sievietes dzīvoja blakus mājās, un vēl iepriekšējā vakarā abas māsas satikušās, parunājušas. «Nākamajā rītā mana meita ienāca, teica, ka Veltu mašīna notrieca. Domāju, vai mazums, mašīna aizķēra. Pēc tam radiniece no «ātrajiem» zvanīja, Velta esot mirusi, neko vairs nevarēja līdzēt,» māsa raud un slauka asaras. «Tas bija viens moments, viņa pat nepaguva saprast, kas noticis. Nāve iestājās no ļoti smagas galvas traumas, arī abas kājas viņai bija salauztas. Trieciens bijis šausmīgs. Ritenis pamatīgi saliekts, un automašīnai visa priekša sasista, priekšējais logs izsists.» Rutas kundze zina vien to, ka automašīnas šoferis ir no Pāvilostas un torīt braucis mājās pēc nakts maiņas. Viņš it kā strādājot mežā, viens otrs pat izmetis, ka puisis nav gulējis divas diennaktis, tāpēc pie stūres aizmidzis un izraisījis avāriju. «Velta brauca atpakaļ no lauku mājām, pa labo pusi, kad tā mašīna, kas brauca pretējā virzienā, pēkšņi šķērsoja ceļu un uzbrauca viņai tieši virsū. Tur vēl bija redzamas pēdas uz ceļa, grāvī. Bremzēšanas pēdu gan nebija! No trieciena Veltu iemeta zālājā pie tās mājas. Vajadzēja tieši tur viņai gadīties, būtu viņa sekundi uz priekšu vai atpakaļ, nekas nenotiktu. Tas laikam ir liktenis,» prāto māsa. «Viņa pat nenojauta, ka tik ātri aizies. Riteņa groziņā burkāniņus bija salikusi... Bija, protams, viņai nelielas veselības vainītes, bet tā nekas nopietns. Viņa ļoti par sevi rūpējās, skatījās ko ēda, pie ārstiem brauca. 3. septembrī viņai būtu palikuši 69. Ar savu saprātīgo attieksmi pret dzīvi Velta varēja līdz simts gadiem dzīvot, bet te izgāja no mājas un palika uz ceļa... Turklāt, var teikt, uz ceļa, pa kuru visu mūžu braukusi. Ja cilvēks slimo, ja gatavojies galam, tas ir vieglāk pieņemams, bet te tik pēkšņi un negaidīti, tas ir šausmīgi.» Arī Rutas kundze bieži brauc ar velosipēdu uz savu lauku īpašumu pa to pašu ceļu, kur gāja bojā māsa. «Es pagaidām baidos braukt,» nosaka sieviete. Cīravā situācija uz ceļiem esot baisa, jo ir pārlieku daudz ātro braucēju, tāpat netrūkstot piedzērušos šoferu. «Te notiek pilnīga visatļautība, tas ir vājprāts, kas darās. Mašīnas brauc, ka auksti kauli paliek. Bet tagad sākas skola, bērni iet. Policija te nekad nebrauc, nav nekādas kontroles,» pārdzīvo sieviete.
Rutas kundze neko nepārmet braucējam, jo pagaidām tic, ka viņš tiešām iesnaudies pie stūres pēc ilgām darba stundām. «Ja tā, lai Dievs viņam piedod, nevajag viņu likt cietumā, jo mēs Veltu tāpat neatgūsim,» saka Rutas kundze. Viņa zina teikt, ka policija jaunajam vīrietim likusi pūst «trubiņā» un promiļu nav bijis. «Bet tas policists teica, ka neticot, jo puisis jau Pāvilostā esot manīts gan pārāk ātri braucot, gan dzēris,» teic Rutas kundze. Ekspertīzes slēdziens būs vien pēc mēneša. «Ja viņš tomēr ir dzēris vai lietojis narkotikas, tad gan ir cita runa un cits pants,» nosaka bojāgājušās sievietes māsa.
Pagaidām notikušajā ir daudz neskaidrību. Gan Rutas kundze, gan vietējie brīnās, kā BMW stūrētājs varējis aizmigt, ja vien pirms trīssimt metriem viņš izbraucis cauri Cīravas centram, veicis pagriezienu 90 grādu leņķī un pēc tam vien nepilnus simt metrus braucis kalnā, kur notriecis velosipēdisti. «Kā viņš varēja tik ātri aizmigt un kā uzņemt tik nāvējošu ātrumu?!» Tas pagaidām ir jautājums bez atbildes.