Zemgalē satrakojies bullis uzbrucis savai saimniecei – vecai un nevarīgai sirmgalvei, savainojot viņu līdz nāvei. Pēc tam bullis uzbrucis kaimiņam, saplosot viņa roku, tāpēc neatlika nekas cits kā agresīvo mājlopu nošaut.
Nelaimē vaino pašu upuri
Vecumnieku novada Kurmenes pagastā kādā lauku viensētā pirms pāris nedēļām tika atrasta vardarbīgā nāvē mirusi 80 gadus vecā mājas saimniece Broņislava. Sieviete nekļuva par kāda noziedznieka upuri, viņu nonāvēja pašas bullis, kurš satrakojās un sirmgalvi līdz nāvei sabradāja un sabadīja ar ragiem. Vietējie ir neizpratnē par notikušo, jo to, ka Broņislavas vienīgais mājlops ir agresīvs, visi zinājuši jau sen, taču ne saimniece, ne viņas dēls jau iepriekš izteiktos brīdinājumus nav uztvēruši nopietni. «Pati vainīga, ko turēja tādu velnu! Nu kur prāts turēt tādu bulli, ar kuru neviens netiek galā! Pilnīgs trakums!» Kurmenes pagastā dzīvojošais Imants savos izteikumos ir īss. Vīrieša dzīvesbiedre Ērika zina stāstīt, ka sievietes traumas «bija briesmīgas», sirmgalvei bijušas norautas drēbes, ķermenis saplosīts. «Broņa vienmēr bija stipra, dūšīga sieva, savulaik lauku brigādē labi strādāja,» Ērika atceras kolhoza laikus, kad Broņislava no Bārbeles puses pārcēlusies uz dzīvi Kurmenē un nopirkusi māju. Sieviete izaudzinājusi divus bērnus, meita dzīvojot Bauskā, bet dēls mīt kopā ar māti. Raksturojot dēlu, vietējie min dažādus vārdus, tādējādi norādot, ka šobrīd 50 gadus vecais vīrietis nav īsti vesels. «Viņš pabeidza vidusskolu, viņš ļoti labi mācījās, aizgāja armijā, bet jau pēc mēneša viņu atsūtīja mājās, saprata, ka kaut kas nav labi,» saka kurmenietis Jānis. Vīrietis tā arī palicis mātes apgādībā, sieviete nav gribējusi atzīt, ka dēlam ir problēmas. «Vismaz viņš būtu invaliditātes pensiju saņēmis, bet tagad palicis vispār bez naudas, jo abi pārtika no Broņas pensijas,» stāsta vietējie. «Dēls katru dienu iet uz Kurmenes centru, uz veikala sliekšņa starp restītēm lasa «činčikus», reizēm kāds viņu arī uzcienā. Smēķēšana viņu nomierina,» novērojis kaimiņš Jānis. Meita vēl šogad mēģinājusi mammu ņemt savā aprūpē, taču sirmgalve pilsētas dzīvoklī spējusi izturēt vien pāris mēnešus un piedraudējusi kaut pa logu izlēkt, ja netiks atpakaļ uz laukiem, tāpēc arī atgriezusies savā viensētā.
Tieši dēls bijis tas, kas uzstājis, ka bullis lauku sētā jāatstāj. Kāpēc, esot grūti spriest, iespējams, tikai principa pēc, jo nekāda labuma no agresīvā mājlopa nebija. Tā lielais, melnais ragulops bez jelkādiem dokumentiem un reģistrācijas dzīvojis gadus septiņus. Savulaik Broņislavai bijis vairāk mājlopu, bet kopš sirmgalve pati kļuvusi nevarīga – pārvietojusies, balstoties uz spieķa, runājusi ar grūtībām, jo pārcietusi insultu, dēls par lopiem nav spējis pienācīgi parūpēties, arī dārza ģimenei vairs nav bijis. «Govs un zirgs nosprāga, palika tikai bullis,» saka kaimiņi. Ar ko bullis barots, neviens nezina. Pirms vairākiem gadiem zārdos sakrautais siens Broņislavas pļavās stāvot joprojām, bet dēls vēl oktobrī manīts ar izkapti pļaujam izkaltušo zāli netālu no mājas.
Gadiem terorizējis kaimiņus
Vietējie neslēpj, ka jau gadiem baidījušies no Broņislavas buļļa, kas, izvests ganībās, regulāri norāvies no vājās saites. «Viņiem pat kārtīgas ķēdes nebija,» saka vietējie. Tā bullis klīdis pa apkārtējām pļavām un lauku viensētām, turot kurmeniešus pastāvīgās bailēs un uztraukumā. Jāpiebilst, vietējie neslēpj, viņiem ir bail arī no paša buļļa saimnieka. «Ar viņu uz meža takas labāk nesatikties. Viņš iet un skaļi sarunājas, nevar saprast, kas viņam galvā,» vietējās sievas ir tramīgas. Pagastā pat paklīdušas runas, ka nevis bullis, bet pats sievietes dēls esot vainojams mātes nāvē.
Broņislavas bullis biežs viesis bijis arī kaimiņa Jura īpašumā, viņš bieži nācis pie Jura lopiem, nācis baroties pie Jura skābsiena ruļļiem. «Viņš sarāva visu elektrisko ganu un kopā ar maniem lopiem aizgāja gandrīz līdz Kurmenei. Ar to bulli bija vienas problēmas, jo nekad nevarēja zināt, kad viņš te uzradīsies. Kad no pilsētas ciemos atbrauca mazbērni, viņus vienus pat pagalmā izlaist nevarējām. Mums no tā buļļa bija trakāk jābaidās nekā pilsētā no pedofila. Dzīvojām pastāvīgā stresā vismaz septiņus gadus,» situāciju ar bulli »VZ« raksturo Juris. Arī pēc Broņislavas nonāvēšanas bullis ieradies pie Jura, tobrīd gan vēl par nelaimi neviens nezināja. «Bija ap vieniem dienā, mana govs meklējās, tikko bija aizbraukusi apsēklotāja, nebiju vēl govi aizvedis mājās, kad nāca tas bullis. No sākuma viņš līda pie govs, es savu lopu aizstāvēju,» stāsta Juris. Bullis ar ragiem meties virsū govs saimniekam. «Man jau viss sadzijis,» vīrietis rāda ragu atstātās rētas uz labās rokas. Iespējams, šis ir Jura veiksmes stāsts, ka viņam izdevies paglābties no trakojošā buļļa. Visticamāk, Juri paglābusi lielā veterinārārsta pieredze – 20 gadi pavadīti, strādājot ar buļļiem. Juris ir arī mednieks, tāpēc viņš devies uz mājām, kur paņēmis ieroci un nošāvis bulli, kas viņam sekojis jau uz citu pļavu. «Es aizstāvējos,» nosaka vīrietis. Pēc tam Juris braucis uz Broņislavas māju, lai informētu par notikušo lopa saimniekus. Saimnieces dēls bijis istabā, gulējis, bet pašu jau tobrīd mirušo sievieti Juris atradis netālu no mājas. «Viņa tur mirusi gulēja vismaz trīs stundas,» secina kaimiņš.
Arī pašam Jurim ir bullītis, gadu vecs. Kad pieejam pie lopiņa, viņš izskatās sabijies. «Bullītis ir mierīgs, varu viņam aiz ragiem kasīt, ne viņš skrien virsū, neko. Tagad viņš ir sabijies, jo svešinieki atnākuši,» piegājis pie sava mājlopu bariņa, pasmaida Juris. Viņš skaidro, ka bullis, kurš reiz nomēģinājis govi, kļūst agresīvs, tāpēc šos mājlopus ilgāk par pusotru gadu netur. Savukārt Broņislavas bullim bija jau vismaz septiņi gadi, un saimnieku bezatbildība beidzās ar baisu traģēdiju.
Kamēr māte cīnījās, dēls gulēja
Pēc vietējo aprakstītā maršruta braucam uz nu jau mirušās Broņislavas un viņas dēla mājām. Ar biezo zāli apaugušais ceļš, šķiet, ved uz nekurieni, līdz atduras pret vecu šķūni. Aiz tā pamanāma pussabrukusi dzīvojamā ēka. Liekas, ka īpašums ir pamests un neviena neapsaimniekots, taču pēc pāris saucieniem: «Saimniek! Vai te kāds ir?» mājas iekšpusē atskan skaļu un smagu soļu dipoņa, tad noklaudz durvis. Uz sliekšņa parādās liela auguma vīrietis, kurš, lai arī ir tveice, tērpies zābakos, garajās biksēs un virsjakā, zem kuras manāms džemperis. Vīrietis sveicienu neatņem, taču apstiprina, ka ir mirušās sievietes dēls Jānis. Līdzjūtību viņš pieņem ar vienaldzīgu, tomēr skaļi pateiktu «paldies».
Jānis atklāj, ka mātei liktenīgajā dienā bijis mājās: «Istabā gulēju, man sāpēja mugura.» Parasti māte ap septiņiem dēlu modinājusi, lai viņš izved ganībās bulli. «Viņa neļāva ilgāk bulli turēt kūtī,» saka vīrietis. Torīt Jānis bulli ganībās nav vedis, kāpēc, to viņš nepaskaidro. Dēls arī nezina, vai mamma pati bulli vedusi laukā no kūts, visticamāk, tā bijis, jo kā gan citādi nelaime notiktu. «Vienā brīdī dzirdēju, ka sētā pīpināja, laikam mašīna piebrauca. Kamēr izgāju, apgāju ap šķūni, neviena nebija. Mammu tur nepamanīju,» atceras Jānis. Otrreiz viņš iznācis no mājas, kad pagalms jau bijis pilns ar cilvēkiem. «Bija arī divi policisti, pašvaldības vai kādi tur.» Tad arī Jānim esot parādīta māte. Vīrietis »VZ« rāda vietu, kur sieviete gulēja – dažus metrus no mājas krūmos pie vecās akas. Te zāle arvien ir izbradāta. Jānis apgalvo, ka iepriekš buļļa agresiju nav manījis. «Es viņu kad satvēru, uzreiz bija mierīgs.» Jānis gan nenoliedz, ka lops regulāri ganībās norāvies un mēdzis aizklīst, tāpat mājlopa ragi bijuši pamatīgi savainoti un strutojuši. Vairāk par notikušo gan viņam neesot ko teikt, manāms, ka vīrietis grib beigt sarunu. Vēl jautāts, vai viņš dzirdējis pagastā klīstošās runas, ka nevis bullis, bet dēls pats Broņislavu nonāvējis, Jānis skaļi iesmejas un nogroza galvu: «Tad nu gan izdomājuši! Nē, nē.» Lai arī no malas, iespējams, izskatījies, ka starp māti un dēlu nav bijušas labas attiecības, viss bijis kārtībā, teic Jānis. Tagad viņam esot jādomā, kā dzīvot tālāk, iespējams, viņš paņemšot kādu mājlopu. «Kaut kā jau dzīvošu. Nekāda palīdzība man nav vajadzīga.».