Uz mirkli palicis bez pieaugušo uzraudzības un devies bez atļaujas peldēties, Latgalē dīķī noslīcis deviņus gadus vecs zēns. Pēc nelaimes vietējā pašvaldība nolēmusi iežogot ūdenstilpi, kas skaistumam pirms apmēram desmit gadiem ierīkota vien dažus metrus no vietējās skolas durvīm.
Bīstama upe un dīķis
Tveicīgajā 26. maija vakarā Daugavpils novada Biķerniekus pāršalca traģiska ziņa – dīķī noslīcis deviņus gadus vecs zēns, bet viņa divus gadus jaunākais draugs veiksmīgi izglābies. »VZ« noskaidroja, ka nelaime notikusi līdzās vietējai pamatskolai, kurā mācās 72 bērni no sešiem pagastiem. Dīķis atrodas pašā skolas ēkas priekšā, vien pārdesmit metru no mācību iestādes durvīm. Kad pēdējā skolas dienā te ierodas »VZ«, gar ēkas fasādi, sakāpuši uz stalažām, rosās vismaz desmit skolas ēkas remontstrādnieki. Netālu noliktas baltas rozes un noslīkušā Igora, kurš iepriekšējā dienā guldīts zemes klēpī, fotogrāfija. Skolā nav ne darbinieku, ne bērnu – jau pāris mēnešus mācības notiek kultūras nama lielajā zālē, kas ar skaidu plākšņu sienām sadalīta klašu telpās. Te arī sastopam Biķernieku pamatskolas direktoru Alekseju Mackeviču. Jaunais vīrietis ir satraukts un pārdzīvo par traģēdiju. Nelaime notikusi, kad abi zēni, kuri nemaz nav mācējuši peldēt, devušies peldēties. «Dīķī peldēties ir aizliegts, tā krasti ir stāvi, un tas nav piemērots peldēšanai. Vietējiem netālu ir cits dīķis, kas ir labiekārtots un kur var salīdzinoši droši peldēties. Puika, kurš noslīka, te dzīvo pirmo pavasari un, iespējams, to nezināja. Nelaime notika pēc skolas, ap pulksten 19, kad objektā savu darbu bija beiguši arī celtnieki. Dīķis atrodas skolas teritorijā, un pēc pulksten 17 skolas teritorijā neviens nedrīkst atrasties,» saka Mackevičs. Diemžēl šāds kārtības noteikums ir tikai uz papīra, jo dzīvē to nav viegli ievērot – skolas teritorija nav norobežota, tai cauri ved ceļš, pa kuru vietējie brauc mājās. Direktors teic, ka šis ir pirmais traģiskais gadījums skolas vēsturē. Dīķis pie skolas esot gadus desmit, pirms tam tur bijusi ar krūmājiem aizaugusi purva slīkšņa. «Es skolā strādāju tikai pusotru gadu, nezinu, ar kādu nolūku dīķis tika radīts, mēģināju noskaidrot, cik sapratu, teritorija tika labiekārtota un dīķi radīja skaistumam,» saka direktors. Jau stājoties amatā, Mackevičs ar pašvaldību runājis par abiem bīstamajiem objektiem, kas atrodas skolas tuvumā: upi, kas pavasaros un rudeņos pārplūst, un dīķi. Blakus skolas ēkai esošo ūdenstilpi bijis plānots nožogot, taču tas neesot paspēts, notikusi nelaime, nosaka Mackevičs. Direktors arī norāda, ka vēl nedēļu pirms nelaimes visās klasēs bija noorganizēta drošības stunda un tika runāts gan par drošību uz ceļa, gan pie ūdens. «Acīmredzot ne visi to sadzirdēja. Ceru, ka traģēdija vismaz būs brīdinājums visiem, arī vecākiem, ka bērnus nedrīkst atstāt nepieskatītus. Ceru, ka tādas nelaimes neatkārtosies. Bērni un skolotāji ir šokā par notikušo, visi pārdzīvo,» saka direktors. «1. septembrī, kad atgriezīsimies skolā, tā vieta mums atgādinās par notikušo.»
Pēc Igora nāves skolu apmeklējusi krīzes intervences centra komanda no Rīgas un Daugavpils, psihologi, arī vietējais mācītājs, daudz runājuši ar bērniem, skolotājiem, vecākiem. «Psihologs atzina, ka otrs zēns, pamanot nelaimi ar draugu un vēršoties pie sev tuvākā cilvēka – mātes, izdarījis visu, ko var izdarīt savā vecumā,» pirmklasnieku paslavē direktors.
Pēc nāves zēns pārcelts 4. klasē
Vietējiem par notikušo runāt ir grūti. Annas kundze izplūst asarās: «Igors bija tik labs puika, mierīgs. Todien redzēju, ka viņš vizinājās ar velosipēdu, bija piebraucis arī pie manis aprunāties. Viņš gandrīz katru dienu mani apciemoja, mans dēls bieži ņēma Igoru līdzi traktorā, abi uz lauka kopā pastrādāja. Igoru ļoti interesēja tehnika, mašīnas, visu dienu ar manu dēlu varēja ņemties pa garāžu.» Tovakar, aizgājusi uz ganībām izslaukt govis, Anna dzirdējusi kaucam sirēnas, nodomājusi, kādam slikti. «Kad uzzināju, ka nelaime notikusi dīķī, nevarēju tur aiziet, mana sirds nespētu izturēt. Tik labs puisītis bija,» pensionāre slauka asaras. «Tur cilvēki bieži peldas, bet nekad nekas nav noticis. Vēlāk viena sieviete atzinās, ka gājusi ar ratiem gar dīķi, kad mazie puikas tur peldējušies, taču viņa aizgājusi prom. Varbūt būtu izdevies nelaimi novērst...»
Par Igora mammu Marinu vietējie neko sliktu nesaka un neko nepārmet. «Mammīte ļoti rūpējās par bērniem, vienmēr bērni ir sakopti, tīri,» kaimiņi ir lakoniski.
Sieviete bērnus audzina viena, jo vīrs pirms četriem gadiem nomiris pēc smagas slimības, savu jaunāko dēliņu tik vien kā no dzemdību nama paspējis mājās atvest. Biķernieku centrā vienā no daudzdzīvokļu namiem Marina ar saviem trim jaunākajiem bērniem dzīvo tikai kopš pērnā gada augusta beigām. Iepriekš ģimene mitusi apmēram divarpus kilometrus attālā lauku viensētā, kur viņai gājis dažādi. Reiz bērni pat uz trīs mēnešiem mātei atņemti un ievietoti bērnunamā. «Tas bija pirms diviem gadiem, nomira mans tēvs, un mums ar mammu sākās «zapojs», nevarējām apstāties. Tad «nokodējos», un man bērnus atdeva. Tā gadījies ir tikai vienu reizi,» sarunā ar »VZ» noslīkušā Igora mamma neslēpj savas dzīves tumšo pusi. Pēdējā laikā sieviete pievērsusies ticībai, tā tad arī palīdzot izturēt zaudējuma smagumu. «Tagad es nedzeru, arī bērēs nebija ne grama alkohola, jo es glabāju bērnu, nevis alkoholiķi.»
Ar sievieti tiekamies mājīgā un tīrā dzīvoklī, kur visas grīdas izklātas gaišiem paklājiem un āra apavos nemaz nedrīkst ienākt. Mājās ir tikai Marinas jaunākais, četrus gadus vecais dēliņš Valentīns, vecākais dēls jau vairākus gadus dzīvo pie vecmāmiņas, bet par noslīkušo Igoru vien 11 mēnešus vecākā māsa Nadežda aizbraukusi uz Daugavpili, kur tiek apbalvoti labākie skolnieki. «Igors mācījās normāli, kā jau puika neiztika bez piezīmēm. Atrašanās bērnunamā nošķirtam no mammas Igoram atstāja sekas, tas deva pa nerviem, tāpēc mācībās negāja tik labi, kā gribētos,» mamma rāda dēla pēdējo liecību, kuru saņēmusi pēc bērēm. Divas dienas pēc nāves ar pedagoģiskās padomes lēmumu Igors pārcelts 4. klasē. «Ir smagi, ļoti smagi, nevaru pierast, ka Igora nav, visu laiku gaidu, kad viņš nāks, gribas viņu pasaukt. Tagad no rītiem taisu tikai trīs tējas, saku veikalniecei, lai dod man četras bulciņas, tad attopos, Igora taču vairs nav, jāņem tikai trīs,» nopūšas Marina. «Mazais arī visu laiku prasa, vai Igors ilgi tur gulēs.»
Pie dīķa nomests velosipēds
Sieviete atklāj, ka bijusi gatava nelaimei, taču nav domājusi, ka tā notiks ar Igoru, kurš esot nosaukts tēva vārdā. «Sen jutu, ka kaut kas ar maniem bērniem notiks. Es visu laiku uztraucos par mazāko puiku, jo viņu nevar no acīm izlaist, pietiek pagriezties, un viņš ir prom, viņš ielīdīs visur, kur vien varēs, tāpēc neateju no Valentīna ne mirkli. Igors bija patstāvīgs un prātīgs bērns,» saka Marina. Arī todien mamma bijusi pie mājas kopā ar jaunāko dēlu, Nadežda netālu grozījusies, bet Igors vizinājies ar velosipēdu gar daudzdzīvokļu mājām. «Nebija tā, ka visu laiku viņš bija manu acu priekšā, bet tepat vien viņš bija, pie drauga mājas, tepat ciemā. Ik pa laikam cilvēkiem uzjautāju, vai Igoru redzējāt, jā, Igors pie veikala, Igors tur, Igors tur,» stāsta Marina. Uz cik ilgu laiku mamma zaudējusi modrību, tagad grūti pateikt, iespējams, tā bija nepilna pusotra stunda, jo vēl pulksten 18 Igors redzēts centrā, bet jau 19.14 atskanējis trauksmes zvans. «Zvanīja Igora drauga mamma: «Marina, skrien pie skolas dīķa, mans dēls teica, ka Igors peldēsies!» Uzsaucu draudzenei, lai pieskata mazo, un metos turp,» Marina atceras un veras pa logu, kur aiz krūmiem un pāris privātmāju jumtiem redzama skolas ēka. Pie dīķa bija nomests Igora ritenis un drēbes. Marina pamanījusi arī dēla apakšbikses, vēlāk atklājās, ka viņš paņēmis līdzi sausas biksītes. «Viņš bija gatavojies iet peldēties bez manas atļaujas. Es biju aizliegusi tur iet bez manas atļaujas. Kliedzu, saucu Igoru, domāju, paslēpies krūmos, baidās, ka bāršos, ka atbraucis uz dīķi bez atļaujas,» atceras Marina. Tobrīd pie dīķa kāds zēns makšķerējis, viņš atklājis, ka esot te minūtes 20 un jau tad krastā mētājušās drēbes un velosipēds.
Par zēna dzīvību cīnījās 50 minūšu
Marina pati piezvanījusi uz 112, izsaukusi glābējus. Kamēr viņi braukuši, kāds vietējais vīrietis ielēcis dīķī un mēģinājis atrast Igoru, zēna draugs rādījis, ka Igors jāmeklē dīķa vidū. «Es visu laiku stāvēju vienā vietā pie nozāģētā koka, un man likās, ka Igoram te arī jābūt. Un, kad tur iekāpa ūdenslīdējs, pat vēl neienira, Igors uzpeldēja, aiz apakšbiksēm izvilku viņu ārā,» mamma atceras savas dzīves briesmīgāko mirkli. 50 minūšu mediķi centušies atdzīvināt zēnu, taču tas neizdevās. «Ārsti teica, ka Igors zem ūdens bija apmēram stundu. Vēlāk atklājās, ka Igora draugs jau pulksten 18.30 redzēts sēžam pie dīķa raudot. Tikai neviens nav painteresējies, kas noticis,» nosaka Marina.
Sieviete pati Biķernieku skolā beigusi 11 klases, tad tā bijusi vidusskola. Dīķa vieta bijis aizaudzis purvs, un bērniem par to nav bijusi interese, nelaimes nav notikušas. «Kad to dīķi taisīja, daudzi iebilda, brīdināja, ka notiks nelaime. Vienu brīdi skolas ēdnīcā «simtlatniekos» strādāju, cik pati bērnus no dīķa prom nedzinu, cik bļitkotājus no tikko uzsalušā plānā ledus netriecu prom, direktors pa logu dauzīja...Tagad nolēmuši norobežot dīķi, iedalījuši līdzekļus. Vai tad agrāk nevarēja, vajadzēja gaidīt, lai nelaime notiktu,» Marina ir dusmīga uz vietējo varu.
Tagad Marina atceras vel dažas lietas, kas vēstījušas par gaidāmo nelaimi: «Pirms divām nedēļām Igoram bija pilna galva ar utīm, no ģimenes vienīgajam, tas uz nāvi. Vienu dienu sēdēju, lasīju Bībeli, un putns iekrita logā, tas arī uz nāvi. Igors noslīka pirmdien, bet sestdien mēs pie mammas stādījām kartupeļus, tur arī ir dīķis, mēs Igoru trīs reizes no turienes dzinām prom, vilka viņu tur, un viss. Tajā dīķī noslīka mans brālis, kad viņam bija seši gadi. Atceros, kā mamma mocījās, tagad man tāds pats liktenis. Man ir grūti, protams, bet jāmēģina dzīvot tālāk, pārējo bērnu dēļ,» Marina skumji pasmaida.