Skolotāju nežēlīgi nodur varmācīgs dzīvesbiedrs
«Vislabākā skolotāja pasaulē,» tā par mūžībā no varmākas rokas aizgājušo Kalnciema pagasta vidusskolas skolotāju Andru saka bērni. Aizdomās par sievietes nogalināšanu aizturēts viņas dzīvesbiedrs, kurš, kā atklājies, bijis vardarbīgs jau iepriekš, taču saņēmis upura piedošanu.
Iedūra sirdī, pārgrieza rīkli
Jelgavas novada Kalnciema iedzīvotājus šokējis noziegums, kas aukstasinīgi pastrādāts vienā no Draudzības ielas 10. nama piektā stāva dzīvokļiem. 43 gadus vecās skolotājas dzīvība izdzisa 23. aprīļa pievakarē, kad viņa bija atgriezusies mājās no darba. Tobrīd mājās nebija neviena no sievietes bērniem, abas jau pieaugušās meitas studē Rīgā, bet dēls, kurš mācās 11. klasē, bija devies savās gaitās, zina stāstīt vietējie. Policija vēsta, ka slepkavība izdarīta sadzīviska konflikta laikā, kad sievietes dzīvesbiedrs viņai uzbrucis ar nazi. Iespējams, nojaušot ko nelāgu, neilgi pirms traģēdijas Andra telefoniski sazinājusies ar savu vecāko meitu. Kad jaunā sieviete ieradās mammas dzīvesvietā, viņa asinīm pielietajā virtuvē atrada smagi savainoto mammu. Andrai bija ar virtuves nazi iedurts sirdī, bet pēc tam pārgriezta rīkle. Meita mēģināja glābt māti, taču arī operatīvi uz notikuma vietu atbraukušajiem mediķiem tas vairs nebija pa spēkam, atlika vien konstatēt nāvi. Mājoklī atradās arī sievietes dzīvesdraugs, 47 gadus vecais Jānis. Vīrietis saskaņā ar policijas sniegtajām ziņām bija vieglā alkohola reibumā, viņš aizturēts un drīz vien atzinās nozieguma izdarīšanā. Jānis atrodas apcietinājumā, un saskaņā ar Latvijas likumiem viņam draud piecus līdz 15 gadus ilgs cietumsods, iespējams, arī mūža ieslodzījums. Izmeklēšanas laikā tiks pārbaudīts, vai vīrietis nav saistīts vēl ar kādu noziegumu. Līdz šim viņš nav bijis tiesāts.
Neviens no kaimiņiem nav dzirdējis, ka dzīvesbiedru starpā būtu risinājies konflikts. «Es tiešām neko nedzirdēju, tur bija pilnīgs klusums. Tikai tad, kad meita atnāca mājās, viņa iekliedzās,» »VZ« klāsta Andras blakusdzīvokļa kaimiņš. Viņš teic, ka nav pazinis ne kaimiņieni, ne viņas dzīvesdraugu. Cita Andras kaimiņiene nevēlas runāt vispār un aizcērt durvis. Apakšstāvā tieši zem Andras mīt uz gultas guloša sirmgalve, kuru ik dienu apmeklē slimnieku kopēja. «Tur augšā vienmēr viss ir klusu un mierīgi. Skolotāju zināju tikai tik, cik kādreiz kāpnēs vai uz ielas redzēju. To vīrieti esmu redzējusi reizes divas, likās solīds, normāls cilvēks,» saka kopēja. savukārt vēl kādam pensijas vecuma kaimiņam ziņa par Andras slepkavību līdz »VZ« apciemojumam nebija zināma. «Oh, tu johaidī! Kā tad šitā? Es jau gan to kaimiņieni nemaz nepazinu, pats nesen te dzīvoju un no mājas nemaz neizeju,» saka vīrietis.
Jāpiebilst, ka daudzi vietējie Andru zināja vien pēc skata, pat ne pēc vārda, tāpēc sarunās lieto vārdu skolotāja. Andra uz Kalnciemu dzīvot pārcēlusies no Svētes pirms apmēram septiņiem gadiem, kad sākusi strādāt Kalnciema skolā. Savukārt viņas dzīvesbiedrs Jānis, ar kuru laulība nav bijusi noslēgta, ģimenē atgriezies pirms pāris gadiem, kad paša dēls jau bija sasniedzis pusaudža vecumu. «Andra viena pati audzināja savus bērnus, viņa lepojās ar saviem bērniem, jo meitenes studē budžeta grupā un mammai nebija jādomā, kā samaksāt par atvašu mācībām. Viņa tiešām izaudzināja labus un gudrus bērnus, žēl, ka turpmāk viņiem nebūs vienmēr atbalstošā mammas pleca,» līdz sirds dziļumiem satriekti par nelaimi ir Andras kolēģi.
Upuri esot neprātīgi mīlējis
Tas, ka tovakar pie mājas piebraukusi neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna, nevienu apkārtnes iedzīvotāju nav pārsteidzis un arī nav piesaistījis uzmanību. «Tajā mājā dzīvo daudz vecu cilvēku, pēdējā gada laikā jau četri nomiruši,» saka pensionāre Valērija. Taču, kad pie mājas piebraucis policijas auto, vietējie satraukti cits citam taujājuši, kas noticis. «Sapratām, ka ir krimināls, bet nevarējām iedomāties, kurā dzīvoklī, jo, lai nu kurā mājā, bet tajā patiešām tikai kārtīgi cilvēki dzīvo. Kopš uzzināju, ka skolotāja nogalināta, nevaru sev vietu atrast, raudu, nervozēju. Tā ir briesmīga traģēdija, viņa taču bija vēl pavisam jauna,» 76 gadus vecā Valērija, kura mīlot visu dzīvo, notrauš pār vaigu ritošās asaras. Sirmgalve nesaprot, kā tāda nelaime vispār varēja notikt: «Kāpēc viņa neizskrēja kāpņu telpā, ārā no mājas, kāpēc viņa nekliedza, nesauca palīgā, vai tad nesaprata, kas viņai draud? Skolotāja bija labs un mierīgs cilvēks, neprata sevi aizstāvēt, es esmu kaujinieciska, ka būtu devusi, šis pats neceltos!»
Tas, ka Jānis spējis pacelt roku pret savu mīļoto sievieti, liek brīnīties tiem, kas viņu zināja, tikai garāmejot. «Vīrietis vienmēr bija laipns un atsaucīgs, nu, pieklājīgs un kārtīgs cilvēks, nekad nebija dzirdēts, ka viņi strīdētos,» saka vietējie. Arī dzēris Kalnciema ielās Jānis neesot manīts. Tiesa, viņš gan te manīts reti, jo it kā strādājis Jelgavā par atslēdznieku. Pēc slepkavības gan atklājies, ka Jānis jau kādu laiku nestrādāja, jo bija atlaists no darba dzeršanas dēļ. «Mēs par viņu vispār neko nezinām, viņš bija palicis tāds kā nepamanīts un, redz, kādas lietas sastrādāja,» secina kalnciemieši. Savukārt tie, kas Andras ģimeni zina tuvāk, stāsta, ka jau iepriekš Jānis savu dzīvesbiedri piekāvis. Apmēram pirms pusgada par to pat ziņots policijai. Toreiz sievieti izglābis mājās pārnākušais dēls. Diemžēl Andra savam draugam piedevusi un turpinājusi dzīvot ar viņu kopā. Tagad ļaudis saka: «Viņa taču bija izglītots cilvēks, kāpēc dzīvoja ar tādu velnu kopā, vai tad nesaprata, ka dzīves nebūs.» Tagad arī nācis gaismā, ka Jānis ne reizi vien teicis, ka viņam nav ko zaudēt un savas stiprās mīlestības uz Andru dēļ viņš varētu arī nogalināt. «Kad policisti viņu, roku dzelžos saslēgtu, veda ārā no mājas, Jānis kliedza, ka mīlot Andru,» atceras kaimiņi. «Kas tā par mīlestību? Izrādās, ka aiz laba tēla slēpās nelietis, kurš nav pelnījis piedošanu. Vai tad viņš nesaprot, ka, nogalinot Andru, viņš nodarīja pāri bērniem un pazudināja arī sevi, jo viņam būs jāsēž cietumā,» prāto vietējās pensionāres. Viņas gan apšauba, ka tiesa varmākam lems bargu sodu, visticamāk, tie būšot vien pieci gadi cietumā, bez tam vēl beigās viņš tikšot amnestēts. «Dzirdēju, ka viņš tagad mēģina tēlot psihiski slimo, lai izvairītos no soda,» atklāj Andras kolēģe.
Bērnu zīmējumi un labie vārdi
Nogalinātās pedagoģes kolēģes Kalnciema pagasta vidusskolā, kur viņa bija 3. klases audzinātāja un matemātikas skolotāja, par Andras privāto dzīvi zina maz. «Viņa nekad mums nesūdzējās un nestāstīja par mājas dzīvi. Viņa vispār nekad nesūdzējās ne par ko un ne par vienu, viņa vienmēr bija pozitīva un smaidīga. Mums nav ne mazākās nojausmas, kas bija tas iemesls, kāpēc tāda nelaime notika. Apkārt klīst dažādas baumas, bet tās ir tikai baumas. Iespējams, tā bija greizsirdība, visticamāk, nemotivēta. Mēs nepazinām un neko nezinām par viņas dzīvesbiedru,» saka kolēģe Olga. Viņa atklāj, ka Andras traģiskā nāve ir smags trieciens visiem, jo īpaši skolēniem, kas Andru ļoti mīlējuši. «Bērniem viņa bija vismīļākā skolotāja. Vadīju stundas klasē pēc Andras nāves, atvēru tāfeli, bet tur ar viņas roku uzrakstīti skaidrojumi matemātikā, bērni sēdēja un raudāja. Pirmklasnieki vizuālās mākslas stundā jautāja, vai var zīmēt un rakstīt skolotājai Andrai. Jautāja, vai viņa sadzirdēs. Teicu, ka jā, jo viņas dvēsele ir dzīva.» Bērni zīmējuši sirsniņas, ziedus, pašu Andru. Mazie bērni savos neveiklajos rokrakstos skolotājai rakstīja mīļus vārdus: «Jūs esat vislabākā skolotāja pasaulē», «Mēs jūs mīlam», «Jūs bijāt labākā skolotāja, es nekad neaizmirsīšu jūsu skaisto smaidu». Olga teic, ka no bērnu mutes skan patiesība, jo Andra patiesi bijusi īpašs cilvēks, mīlošs, visu cienīts un mīlēts, gaišs un atsaucīgs. To apliecinot arī kapos no Andras atvadīties sanākušais kuplais ļaužu pulks. «Atbrauca pat Andras bijušie audzēkņi, kas tagad dzīvo un mācās Rīgā,» saka Olga. Andrai bijusi liela slodze darbā, taču viņa nekad neatteica palīdzēt citiem, viņas skolotie bērni guvuši labus panākumus. «Vienmēr brīnījāmies, kā Andra visam atrod laiku un resursus, lai svētkos un mācību gada beigās palutinātu savus skolēnus ar kādu šokolādīti vai citu našķi. Viņa vienmēr teica, ka bērnus vajag iepriecināt. Mēs esam pazaudējuši mums visiem dārgu cilvēku,» skolotājas Olgas balss aizlūst.