Ekonomija uz bērnu rēķina
Savulaik, saskatījies savas mammas audzināmos (internātskolniekus), es nonācu pie atziņas, ka skolai jābūt tuvu mājām.
Visādā ziņā. Fiziskā un garīgā. Brīvdienās, īpaši brīvdienās mūsu ģimene parasti kļuva par trim četriem bērniem lielāka. Ja būtu vieta, tā droši vien būtu bijusi vēl lielāka. Tie bija bērni, kuriem nebija māju, vai arī tādi, kam mājas nebija mājas. Viņi nāca un bija pie mums, bija ar mums, lai arī turpat blakus bija internāta ēka, kurā varēja būt arī brīvdienās un kur dažā ziņā apstākļi bija labāki nekā mūsu dzīvoklī. Es neatceros, ko un kā mamma ar viņiem runāja, bet vēlāk, dažu labu saticis, dzirdēju no viņiem īpašu Paldies! mammai tieši par šīm brīvdienām… Jo tas bijis - kā mājās… Lai arī mammai ne tuvu nebija eņģeļa raksturs. Ar to gribu sacīt, ka tieksmi apzināti attālināt skolu no mājām (fiziski, garīgi…) es uzskatu par nepiedodamu politisku kroplību. Par kroplību, kuru neattaisno it nekādi politekonomiski apsvērumi vai apstākļi.
Pagaidām es neko citu nevaru teikt arī par jauno skolu tīkla optimizācijas modeli. Un nevarēšu neko citu teikt, kamēr katram solim, katrai manipulācijai tajā netiks sniegts komplekss (!) tautsaimniecisks pamatojums (ne tikai tas, cik skolas jāslēdz un kur jālabo ceļi). Pagaidām uzskatu, ka šis modelis paredz ekonomiju uz bērnu un vecāku pilnvērtīgas dzīves kvalitātes rēķina. Turklāt es tajā pagaidām redzu pretrunas pat ar Nacionālās attīstības plānu (NAP). Pretrunas, kuras līdz 2020. gadam tieši šāda modeļa dēļ novērst neizdosies. Piemēram, NAP paredz līdz 2020. gadam izveidot tādu kompleksu ģimenes atbalsta sistēmu, kas veicina darba (tātad - arī mācību?) un ģimenes dzīves savienošanos. Tostarp modelis pieļauj, ka var tikt slēgta puse vidusskolu. Kādi kompensējoši pasākumi tiks veikti, lai NAP piesauktā darba un ģimenes dzīves saskaņošanās tiktu izvērsta, nevis aprautos? Vārdu sakot, visur, kur valsts vara atļaujas lietot vārdu «obligāts» (īpaši, ja šis vārds tiek saistīts ar izglītību, ar mūsu bērniem), tai ir perfekti, līdz pēdējam sīkumam jāpamato sava attieksme un jārīkojas tā, lai šis obligātums nāktu mūsu dzīves un valsts kvalitātei tikai par labu. Skolu tīkla optimizācijas modelis man tādu pārliecību nerada.
Turklāt tieši vēlme ieviest šo modeli kā kārtējo direktīvu, bez pienācīga zinātniska un metodoloģiska pamatojuma, mani vedina lielā mērā piekrist tam, ko mazākumtautību bērnu vecāki un pedagogi teic par mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā (sk., piemēram, NRA, 7.11. 2017.). Piemēram, kāpēc latviešu valodas (vai vēstures) «mācību grāmata radīta, nerēķinoties ar to, ka tā domāta mazākumtautību skolām. Tā uzrakstīta valodā, kuru bērni vēl nesaprot, kura viņiem vēl nav jāsaprot» (N. Loseva). Vai - «kādēļ gan nedot mums iespēju mums palikt tajā mentalitātē, kurā esam? Turklāt, kur pienākas - darboties valsts valodā. Kāpēc jālauž?» (B. Zeļcermans).
Savukārt centralizēto eksāmenu rezultāti kā kritērijs skolu slēgšanai man šķiet no gaisa grābta aplamība (katrā ziņā gribētos redzēt kaut cik profesionālu šī kritērija pamatojumu). Un - protams, centrālā vara var atņemt skolas pašvaldībām un dabūt savai patvaļai, kā smejies, «brīvas rokas». Taču - lai kā ziņā arī nebūtu skola, katrā vietā - vai tā lielpilsēta vai mazītiņš ciems - ir jānotiek saturīgam varas dialogam (!) ar vietējo sabiedrību. Lieki teikt, ka no gribētāju puses šim dialogam (!) jābūt profesionālam un argumentētam.
Un vēl - NAP rakstīts, ka «radīt bērnus Latvijā - tagad tas nozīmē ļaut tiem dzīvot veselīgā un drošā vidē». Ar veselīgu vidi es saprotu arī piesātinātu, saturīgu, rosinošu vidi. Bet - piedāvātais skolu tīkla optimizācijas modelis savā ziņā pārliek problēmu no vainīgās galvas uz nevainīgo. Kas tad radīja šī modeļa nepieciešamību, kas noveda pie lauku iztukšošanās, kas nespēja gādāt par daudzmaz izlīdzinātu katras valsts teritorijas attīstību, galu galā - kāpēc lauku skolu skolēnu zināšanu kvalitāte atpaliek no pilsētu bērnu zināšanu līmeņa? Vai pie tā vainīgi bērni, vecāki? Vai varbūt Latviju pēdējā gadsimta ceturksnī piemeklējušas kādas graujošas katastrofas? Man šķiet, ka tad, ja tiek ieviests šāds modelis, valsts izglītības politiķiem būtu jāatzīst, ka tas tiek ieviests viņu pašu līdzšinējā stulbuma, aprobežotības un neprofesionalitātes dēļ. Tas, ko viņi grasās darīt, izriet no viņu pašu piekoptās politikas sekām, nevis no kādiem objektīviem apstākļiem.