Pirms spriest par vispārējas bezmaksas vai visu studējošo līdzfinansētas augstākās izglītības piemērotību Latvijai, visupirms vajadzētu pacensties celt tās kvalitāti un konkurētspēju. Tad netrūks nedz maksas, nedz bezmaksas studētgribētāju, kuru diplomu arī atzinīgāk uzlūkos prasīgi darba devēji.
Ambicioza nosaukuma diskusiju Kā palielināt Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju mūsu valsts izaugsmes stiprināšanai? 6. oktobrī rīkoja Latvijas Universitāte (LU). Runas vairāk koncentrējās ap budžeta vietu nozīmi un to, vai kaut kas jāmaina esošajā sistēmā, uzņemšanas augstskolās kritērijiem. Spriests arī par to, vai varētu atļauties un vajadzētu bezmaksas augstāko izglītību visiem vai esošo naudu vienmērīgāk sadalīt uz lielāku skaitu studējošo, bet ar līdzmaksājumu visiem. Labi, ka šī bija vien iesildīšanās pirms lielāka forumu cikla Latvijas formula 2050, jo virkne minēto jautājumu ir sekundāri. Primāri jādomā par augstākās izglītības kvalitāti, tad arī vairāk Latvijā paliks vietējo jauniešu, vairāk brauks ārvalstu studenti, augstskolas būs turīgākas, absolventi atradīs labi apmaksātas darba vietas un nebūs valstij jānes dubultslogs - pēc studiju apmaksas darbu neatradušajiem vēl jāmaksā pabalsti. Un, pieaugot konkurencei uz studiju vietām, mainīties var arī atlases kritēriji.
Septembrī publiskotie starptautiskie reitingi Latvijas augstskolām nav glaimojoši. Pasaules augstskolu reitingā The Times Higher Educations LU gada laikā nokritusi no 651.-700. vietas līdz 898., Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) no 800+ līdz 941. Vasarā publicētais QS World University Rankings arī LU uzrāda kritumu līdz 701.-750.vietai, bet RTU - pirmreizēju iekļūšanu reitingā 651.-700. pozīcijā. Kamēr mēs meklējam iemeslus datu interpretācijā, Tartu universitāte abos reitingos ir ap 300. vietu, krietni augstāk par Latvijas augstskolām ir arī Viļņas universitāte un vēl pāris Lietuvas augstskolu. Bez zinātniskās, publikāciju un internacionalizācijas sadaļas, ar ko mēs nespīdam, liela loma reitingā ir tādām praktiskām lietām kā darba devēju viedoklis, karjeras potenciāls, pasniegšanas kvalitāte. Nespīdam arī starp Austrumeiropas un Centrālāzijas universitātēm, kur Tartu universitāte ir 4. vietā, Viļņas - 19., bet LU lepojās ar savu 46. vietu, RTU - ar 65. vietu.
Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāja Laimdota Straujumas LU diskusijā pauda, ka 2019. gada budžetā augstākā izglītība un zinātne varētu būt prioritāte. Skaidrs, ka augstākajā izglītībā nepieciešamas investīcijas, tā ilgstoši turēta pusbadā, arī zinātne, kuras integrēšana augstākajā izglītībā kļūst par arvien būtiskāku konkurētspējas faktoru. Bet, pirms investēt, jāpaveic liels darbs sistēmas struktūras, satura, resursu sakārtošanā, lai ieguldījumus neizpļeparētu. Neraugoties uz to, ka Lietuvā iedzīvotāju un arī studējošo skaits ir lielāks, augstskolu ir mazāk nekā Latvijā, Igaunijā - pat par trešdaļu mazāk. Mums no augstskolu reformas čiks vien sanācis, vairāk runāšanas, bet darīšanas vietā - skandaloza, no sistēmas izrauta RPIVA likvidēšana un pievienošana LU. Turklāt, lai panāktu koalīcijas atbalstu RPIVA slēgšanai, pieņemts politisks lēmums par augstskolu konsolidācijas iesaldēšanu līdz 2020. gadam! Ja vien augstskolas pašas nebankrotēs, vēl nepilnus trīs gadus Latvijā darbosies 57 augstākās izglītības iestādes - uz apmēram 82 tūkstošiem studentu, kuru skaits desmit gados sarucis teju par 50 tūkstošiem! Uz lielu augstskolu skaitu attiecībā pret studējošajiem norādījusī arī OECD. Šogad augstskolām studētgribētāju trūkuma dēļ nācās izsludināt papilduzņemšanu, atsevišķās programmās pat uz budžeta vietām! Viena lieta ir demogrāfiskā situācija, bet daudzi, meklējot augstāku kvalitāti, dodas studēt uz ārvalstīm, un līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos to varēs atļauties vēl lielāks skaits, un mēs arvien vairāk zaudēsim savu zelta resursu, jo ne viens vien pēc studijām ārzemēs tur paliek.
Augstskolām lielās konkurences apstākļos primāri ir izdzīvot, un šādā situācijā prioritāte nav augsta kvalitāte, kas prasa lielus izdevumus. Par skaistām acīm labi profesori uz augstskolu nenāks strādāt, arī materiāli tehniskā bāze neuzlabosies, un, jo mazāks būs augstskolas prestižs, jo grūtāk studentiem būs atrast prakses vietas, bet zināšanu sasaiste ar praksi daudzām augstskolām klibo. Jo īpaši jau vienu izglītību ieguvušu un pastrādājuši cilvēku vidū, kas nolēmuši papildināt izglītību, dzirdama kritika par sasaistes trūkumu ar praksi, tostarp LU, par izglītību diploma pēc. Te var raudzīties arī uz privātā sektora ne īpaši lielo iesaisti zinātnes un augstākās izglītības attīstībā un sadarbībā, bet arī tas sekmējams ar valsts politiku. Turpinot pārziemošanas politiku, tikai turpināsim zaudēt gan augstākās izglītības konkurētspēju, gan savus labākos jauniešus, rezultātā arī pievienoto vērtību ekonomikā.
