Augstākās izglītības jomā samilzušo problēmu vienotu risinājumu joprojām neizdodas rast.
To neizdevās panākt arī Saeimā sarīkotajās debatēs, kurās izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis un nozarē strādājošie katrs palika savā ierakumu pusē. Visi gan apliecināja gatavību reformām, bet par to, kā tām jānotiek, skatījumi pamatīgi atšķīrās.
Debatēs Augstākā izglītība Latvijā: status quo un nākotnes stratēģija R. Ķīlis savā prezentācijā pavēstīja, ka šomēnes sāks Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) reformu īstenošanas rīcības plāna apspriešanu. Līdz 1. aprīlim esot paredzētas sarunas ar nozares pārstāvjiem, lai «vienotos par optimālu rīcības plāna projektu», ko aprīļa vidū paredzēts iesniegt Ministru kabinetā. Pārliecība, ka apspriedes varētu būt uz kompromisu vērstas, klātesošajiem gan neradās.
Joprojām nav atbilžu
IZM uzstādījums saglabājies tas pats «globālais»: nozares restrukturizācija, resursu konsolidācija utt. Taču lielākas konkrētības tajā joprojām nav un atbilžu uz daudziem jautājumiem – arī ne, piemēram, kuras būs tās augstskolas, kuras tiks paliktas zem āmura, kā notiks akreditācija un kādi būs tai paredzētie līdzekļi, kādā apjomā tiks izmantoti starptautiskā vērtējuma rezultāti. Par auditorijas rezervēto attieksmi (pēc viņa uzstāšanās nebija aplausu) R. Ķīlis gan nebrīnījās: neko citu no tās arī neesot gaidījis, jo tai jau izveidojusies pretestība pret jebko, ko viņš paužot. Diemžēl līdz daudziem lielās domas nemaz neaizejot. Viņš gan to ļaunā neņemot un par spīti, piemēram, tam, ka Rektoru padome pieprasījusi viņa demisiju, tomēr turpina ar to komunicēt.
Nav prioritāte
Rektoru padomes priekšsēdētājs Arvīds Barševkis norādīja, ka jābeidz būtu politizētās cīņas, aiz kurām pazūd lietas būtība, un jādomā, kā izrāpties no «akreditācijas problēmu bedres». Viņš arī uzsvēra, ka nevajag 20 gadus badināt nozari un gribēt, lai būtu augsti reitingi: «Augstākā izglītība un zinātne de facto Latvijā nekad nav bijusi prioritāte. Ja vēl prioritārajām nozarēm ir bijis vismaz kāds finansējums, tad neprioritārajās – zemāks par kritisko.» Tā jau neesot, ka valsts labi finansē, bet augstskolas slikti strādā, bet gan valsts slikti finansē, un augstskolas dara to, ko var un pat vēl vairāk. Problēma – Latvijā trūkst nevis līdzekļu, bet politiskās attieksmes pret nozari. A. Barševskis izteica vēlmi, lai finansēšanas modelis būtu kvalitāti un rezultātus stimulējošs, lai būtu skaidri definēti kvalitātes kritēriji un prasības. Gan viņš, gan vēl citi runātāji uzsvēra, ka jābeidz lāpīt vecais Augstskolas likums un jāķeras pie jauna izstrādes.
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra mudināja beidzot tikt skaidrībā ar starptautisko studiju programmu izvērtējumu – ja to visu gribēs pārstrādāt, tas novedīs tikai strupceļā. Viņš arī iebilda, ka IZM akreditāciju padarot par soda bataljonu, kas iet pa augstkolām, atseparējot nedzīvotspējīgos no dzīvotspējīgajiem.
Mudina rīkoties, nevis runāt
Par augstskolu finansējuma modeli, ko IZM sola apspriest vasarā, domas dalījās: Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis pauda pārliecību, ka augstskolām jāpāriet uz valsts finansētu modeli, bet Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents Aigars Rostovskis ieteica valsts līdzekļus novirzīt valodas, kultūras un identitātes saglabāšanai un augstākās izglītības eksporta pieaugumam, bet pārējo studiju telpu atstāt privātajam biznesam.
Politiķi, kas piedalījās debatēs, mudināja IZM vairāk darīt, nevis tikai runāt un kritizēt esošo. Tāpat bija iebildes, ka augstskolām obligāti jāiekļūst pasaules topu reitingos – tas nav iespējams, jo valstij nav tāda finansējuma. Deputāts Jānis Vucāns aicināja dot lielāku autonomiju augstkolām, jo jau tā Latvijā ir viens no lielākajiem lēmumu centralizācijas modeļiem Eiropā. Savukārt Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete vedināja ministru ievērot solidaritātes un atklātības principu, kā arī saprast, ka viens nav karotājs – lai ko mainītu, vajadzīgs citu atbalsts.