LU rektors: reformēt nevis ar stibu, bet burkānu
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) beidzot valdībā iesniegusi Augstākās izglītības (AI) reformu plānu, tikai grūti paredzēt, ar ko beigsies tā publiskā apspriešana, kurā paredzēts iesaistīt tās struktūras, kuras līdz šim daudz kritizējušas ministrijas iniciatīvas.
Pēc skandāla ar AI programmu izvērtēšanu, IZM bija spiesta atteikties no vērtējuma izmantošanas valsts budžeta vietu sadalē augstskolām. Sadarbību ar ministriju par reformu īstenošanu pirmā noslēdza Latvijas Universitāte (LU), ar kuras rektoru Mārci Auziņu runājam par iespējamo reformu virzību un saturu.
– Skandālu raisījuši dažādie Augstākās izglītības padomes (AIP) un IZM studiju programmu vērtējumi – AIP par nekvalitatīvām atzina 55 programmas, IZM –183. Kāpēc, jūsuprāt, dati tik ļoti atšķiras?
– Ja ir vēlme nolikt latiņu, zem kuras esošās programmas neturpina finansēt no valsts budžeta, – tas ir administratīvs lēmums, un no šāda viedokļa dažādie skaitļi nav nekas briesmīgs. Neizpratni rada tas, kā AIP izvērtējumā radās skaitliskie dati. Ārzemju eksperti tos atteicās salikt 64 indikatoros, uzskatot, ka tie ir slikti definēti un to ir par daudz. Tad tika palūgts šos ciparus salikt Latvijas ekspertiem, kuri vienā vai otrā formā ir interešu konfliktā, pārstāv kādu augstskolu vai tikko kādu beiguši. Tie ir noteikti, bet nav ārzemju ekspertu vērtējumu. No Latvijas ekspertu vērtējumiem secināt, kura programma ir laba, kura ne, ir nepareizi.
– Pamatoti ir pārmetumi par datu viltošanu?
– Tas jāvērtē juridiskajās niansēs spēcīgiem ekspertiem. Bet aizdomas rada tas, ka vairākās atšķirīgās programmās novērtējumi visos 64 indikatoros ir identiski. Statistikas eksperti pateiks, ka varbūtība, ka tā ir nejauša sakritība, ir viens no miljona. Aizdomas, ka šie dati ir salikti copypaste, ir samērā lielas.
– IZM izvērtējums ir objektīvāks un kvalitatīvāks? Tāda autoritāte kā LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors, Eiropas izglītības ekonomikas ekspertu tīkla dalībnieks Mihails Hazans IZM vērtēšanas formulas kritizējis kā kvantitatīvas, ne kvalitatīvas, pierādot, ka tās pielāgotas tam, lai pēc iespējas vairāk programmu turpmāk vairs nefinansētu.
– Ministrijas vērtējums balstās uz tiem pašiem AIP skaitliskajiem datiem, tos tikai citādi analizējot. Ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli man ir ļoti konstruktīvas attiecības, bet, kā esmu teicis, Sokrats mans draugs, bet patiesība svarīgāka. Tas, kā programmas izvērtēja IZM, bija absolūti neprofesionāli un nekvalitatīvi. Sliktus datus apstrādājot pēc vēl sliktākas metodikas, nekas labāks nevar sanākt. Labi, ka IZM jau ir paziņojusi, ka ne IZM, ne AIP skaitliskie vērtējumi nekādu administratīvu lēmumu pieņemšanā izmantoti netiks, ka būs audits, kur atkal ir liela stīvēšanās starp AIP un IZM.
Bet es negribētu šo AIP projektu galīgi norakstīt. Ļoti profesionāli eksperti, kaut vai tās pašas pedagogu programmas, sagrupēja trīs kategorijās: ļoti kvalitatīvas un ilgtspējīgas; tās, kurām ir nelielas problēmas, bet labojamas; tās, kuru tālāka realizācija ir problemātiska. Šis vērtējums nav ārā metams, lai arī tur bija problēmas un skaitliskie indikatori, uz kuru pamata tā vērtēšana tika veikta, manuprāt, bija apzināti slikti definēti.
Piemērs. Ir jāsaskaita, cik augstskolā ir monogrāfiju, bet nav definēts, kas ir monogrāfija. Lūk, plauktā ir grāmatas, kas izdotas Oxford University press. Var diskutēt, vai tā ir monogrāfija vai mācību grāmata, jo tur ir divas daļas – viena monogrāfiska, otra –
mācību grāmata. Pirms pāris gadiem Eirāzijas universitāšu apvienība, kurā ietilpst arī LU, mani palūdza uzrakstīt rakstu par LU, ko izdarīju dienas laikā, un tas tika publicēts grāmatā Kolektīvā monogrāfija. Šis relatīvi vienkāršais darbiņš nerada sajūtu, ka LU radīts milzīgi daudz intelektuālās vērtības, atšķirībā no grāmatu sērijas, kas rakstīta vairāku gadu garumā. Ja nedefinējam, kas ir kas, datus nevar salīdzināt.
– Rodas sajūta, ka mērķis ir nevis objektīvs vērtējums, bet konkrēts atbirdināmo programmu skaits, ņemot vērā to, kāds ir IZM pieejamais budžets AI.
– Ir taisnība, ka Latvijā studiju programmu ir vairāk nekā optimāli nepieciešams. Ekonomikā, vadībā, datorzinātnēs – ļoti līdzīgas studiju programmas ir ļoti daudzās Latvijas augstskolās. Tas nav racionāli. Lai samazinātu studiju programmu skaitu, jānosaka, kuras programmas ir kvalitatīvas, kuras ne. Bet, pat ja būtu kāds absolūti objektīvs novērtējums, nebūtu arī pareizi, kā IZM piedāvā, slēgt visas programmas, kas ir zem kaut kāda skaitliskā rādītāja. Katrā no augstskolām samazinot kādu programmu skaitu, saglabāsies daudzas augstskolas ar ļoti nelielu programmu skaitu, bet tajās nebūs kritiskās masas, lai sasniegtu nopietnu kvalitāti.
Kas jādara? Uztaisām ļoti nopietnu analīzi – kurām augstskolām spēcīgo programmu skaits lielāks, kur akadēmiskais personāls kvalificētāks un ir vēl citi resursi, un koncentrējam budžeta līdzekļus vienā vietā. Ja tur kāda programma bija vājāka, panākam, ka tā kļūst spēcīga, nevis mācām vienu un to pašu daudzās vietās, izdalot plānā slānītī līdzekļus, bet nekur nesasniedzot augstu kvalitāti.
– Ja tomēr pieņemam, ka teorētiski ir iespējams programmas kvalitatīvi izvērtēt, lai gan prakse klibo, vai šim izvērtējumam jābūt AI reformu pamatā vai arī jābūt ministra administratīvam, politiskam lēmumam no augšas, vai jāvienojas pašai nozarei, kur arī ir problēmas? Jūs esat pionieris, kas ar IZM noslēdzis memorandu par reformu īstenošanu AI un zinātnē – tā nav vienkārši savtīga pozīciju nostiprināšana – kurš parakstīs vienošanos, dabūs arī lielāku pretimnākšanu reformējot?
– Nē, tas nav tik
vienkārši.
Kad runājam par AI reformām, sabiedrībā ir priekšstats, ka notiek kaut kas ekstraordinārs, revolūcija, sistēmas pārbūvēšana. Tā nav. Līdzīgi procesi notiek visā Eiropā, tuvējās kaimiņvalstīs, tostarp attiecībā uz finansēšanu, kvalitātes kontroli, bet mēs, varbūt emociju vai personāliju, vai kādu diskusiju dēļ starp spilgtām personībām Latvijā šo procesu esam dramatizējuši. Latvijā tradicionāli ir bijusi laba AI, bet, ja neiesim līdzi šiem procesiem, varam sākt katastrofāli atpalikt. Šobrīd jau šīs pārmaiņas esam iekavējuši, pie kaimiņiem tās notiek straujāk.
Turklāt R. Ķīļa piedāvājums nav nekas jauns. Jau 2009. gadā LU uzrakstīja vēstuli, ko parakstīja arī eksprezidenti, gandrīz viens pret vienu rosinot to, ko piedāvā ministrs – identificētas tās pašas problēmas, līdzīga sapratne par to, kas jāuzlabo. Tagad vienkārši no runāšanas esam pārgājuši ne gluži pie darīšanas, bet pie brīža, kad ministrs saka: «Nu, tad darīsim!» Un mums vajadzētu nevis pret viņu cīnīties, bet iet palīgā, jo augstskolām intelektuālo un administratīvo resursu ir vairāk nekā ministrijā. LU ir 2500 darbinieku, IZM pēc reformām – ap 200. Bet sistēma iekšienē ļoti pretojas jaunu ideju realizācijai.
– Kā rīkoties, ja augstskolas nāk ar atšķirīgu viedokli, kas nesakrīt ar IZM?
– Nekad visiem viedoklis nesakritīs. Lai arī LU parakstīja memorandu ar IZM, tas nenozīmē, ka mums bija visos punktos vienāds viedoklis. Par ļoti daudziem jautājumiem vēl jādiskutē, bet piekrītam, ka ideja ir pareiza un sistēma jāreformē. Nepiekrītu arī kritikai, ka ministrs nevienā neklausās. Esam ar R. Ķīli daudz diskutējuši, un redzu, ka šo diskusiju rezultāts parādās vienā vai otrā ministrijas uzstādījumā vai dokumentā.
– IZM izstrādāto reformu īstenošanas rīcības plāna projektu 2013.–2014. gadam valdība pieņēmusi zināšanai. Kas no tā jums šķiet diskutabls, kam nepiekrītat?
– Daudz kas. Lielas diskusijas rada augstskolu tipoloģija. No vienas puses, piekaram birkas, kas ir universitāte, kas – akadēmija, kas – augstskola, bet nekad nav bijis definēts, ko no katras sagaidām un kā tās finansējam. Simtprocentīgi piekrītu tipoloģijai, ka ir zinātnes universitāte un cita veida augstskolas, bet, kad IZM pieteikumā raksta, ka zinātnes universitātes galvenā misija ir attīstīt zinātni, tā ir vienkārši nesapratne par to, kas ir zinātnes universitātes pasaulē.
Piekrītu arī tam, ka augstskolās vajadzīga dinamiskāka un profesionālāka pārvaldība. Ministrs šad tad lieto terminu «padome», kam sektors bieži iebilst, norādot uz politizētu padomju negatīvo pieredzi Latvijā. Ja sakām tikai melns un balts, vajag vai nevajag padomi, – tas nav dialogs. Ministrija piedāvā, ka padome būtu atbildīga par saimnieciskiem, budžeta jautājumiem, akadēmiskas lietas atstājot augstskolas senāta ziņā. Piekrītu, ka jābūt lielākai sabiedrības līdzdalībai augstskolu pārvaldībā, ka tai jābūt dinamiskākai. Lietuvā augstskolām ir padomes, arī vairākām augstskolām Igaunijā. Var diskutēt, ko saprotam ar padomēm, bet atdalīt administratīvo, saimniecisko pārvaldību no akadēmiskās un padarīt pārvaldi dinamiskāku, profesionālāku vajadzētu. To pašu varētu turpināt par finansēšanas modeli.
– Vai redzat, ka, koncentrējot valsts līdzekļu resursus atkarībā no augstskolu tipoloģijas un konsolidējot izdevumus, kādas augstskolas arī nāktos slēgt vai arī varēs tās pārprofilēt?
– Ņemot vērā augstskolu autonomiju, ministrijai slēgt augstskolu būtu samērā problemātiski.
Ministram esmu piedāvājis, arī memorandā tas fiksēts, ka vajadzētu sākt no otra gala – ar pozitīvo programmu. Viens no veidiem, kā koncentrēt resursus, ir apvienot augstskolas. Pasakām, ka tiem, kas ir gatavi šādām pārmaiņām, apvienoties un uzlabot kvalitāti, ir prioritāri pieejami Eiropas struktūrfondi. Nevis ar stibu likt to darīt, bet ar burkānu. Pieņemu, ka augstskolām varētu būt interese šādi reformēties no iekšpuses, nevis gaidīt, kad ministrija liks ar varu augstskolai
A apvienoties ar B, piedraudot ar sankcijām.
Daudz piesaucam reformas Somijā. Turku universitātei, kas ir LU sadarbības partnere, pirms pāris gadiem pievienoja Turku biznesa skolu, kam valsts piešķīra 5 miljonus eiro. Jautāju rektoram, vai ir tik lielas apvienošanās izmaksas. Rektors godīgi atteica: «Protams, nav, bet tāda summa ir, lai mēs gribētu to darīt.» Protams, nauda netika noēsta, bet investēta programmu kvalitātes celšanā, lai straujāk attīstītos un veiksmīgāk konkurētu ar citām augstskolām Eiropā un Somijā. Šādi augstskolu skaits pēdējos gados Somijā ir diezgan strauji samazinājies.
– Reģionālo augstskolu nākotnes kontekstā jāņem vērā tikai kvalitātes kritērijs vai arī, piemēram, kādi reģionālās attīstības aspekti?
– Protams, jāņem vērā arī tas. Reģionu augstskolām jābūt vienam no augstskolu veidiem, kam ir konkrēta misija – reģiona attīstība. Tām jānodrošina studijas relatīvi tuvu mājām, pirmkārt, pirmā līmeņa un profesionālās studijas, bet maģistra studijas tikai tajos virzienos, kas reģiona attīstībai ir vitāli nepieciešami vai specifiski. Tas gan nenozīmē, ka reģionā nevar būt universitātes un spēcīgas augstskolas. Piemērs – Tartu universitāte. Runa ir par kapacitāti un kvalitāti. Ja kādā no pilsētām, piemēram, Daugavpilī, ir patiesi kvalitatīva universitāte, tai nekas nenotiks.
Jā, AI trūkst naudas, bet daudz vairāk mums trūkst akadēmiskā personāla, cilvēku ar doktora grādu, profesoru, kas būtu pasaules klases zinātnieki. Bet, iespējams, reģionālajai augstskolai ir cits uzdevums – gatavot speciālistus reģionam, kur pietiek ar ļoti kvalitatīviem mācībspēkiem, kuriem nav obligāti jātērē daudz laika pasaules klases publikāciju rakstīšanai.
Otrais līmenis – profesionālās jeb nozaru augstskolas, kas gatavo lauksaimniekus, mediķus, inženierus, nevis kā tagad, kad Veselības ministrijas paspārnē gatavo ne tikai mediķus, bet arī juristus, komunikāciju speciālistus. Ir nozaru augstskolas, un ir zinātnes universitātes, kam ir sava misija.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) beidzot valdībā iesniegusi Augstākās izglītības (AI) reformu plānu, tikai grūti paredzēt, ar ko beigsies tā publiskā apspriešana, kurā paredzēts iesaistīt tās struktūras, kuras līdz šim daudz kritizējušas ministrijas iniciatīvas. Pēc skandāla ar AI programmu izvērtēšanu, IZM bija spiesta atteikties no vērtējuma izmantošanas valsts budžeta vietu sadalē augstskolām. Sadarbību ar ministriju par reformu īstenošanu pirmā noslēdza Latvijas Universitāte (LU), ar kuras rektoru Mārci Auziņu runājam par iespējamo reformu virzību un saturu.
– Skandālu raisījuši dažādie Augstākās izglītības padomes (AIP) un IZM studiju programmu vērtējumi – AIP par nekvalitatīvām atzina 55 programmas, IZM –183. Kāpēc, jūsuprāt, dati tik ļoti atšķiras?
– Ja ir vēlme nolikt latiņu, zem kuras esošās programmas neturpina finansēt no valsts budžeta, – tas ir administratīvs lēmums, un no šāda viedokļa dažādie skaitļi nav nekas briesmīgs. Neizpratni rada tas, kā AIP izvērtējumā radās skaitliskie dati. Ārzemju eksperti tos atteicās salikt 64 indikatoros, uzskatot, ka tie ir slikti definēti un to ir par daudz. Tad tika palūgts šos ciparus salikt Latvijas ekspertiem, kuri vienā vai otrā formā ir interešu konfliktā, pārstāv kādu augstskolu vai tikko kādu beiguši. Tie ir noteikti, bet nav ārzemju ekspertu vērtējumu. No Latvijas ekspertu vērtējumiem secināt, kura programma ir laba, kura ne, ir nepareizi.
– Pamatoti ir pārmetumi par datu viltošanu?
– Tas jāvērtē juridiskajās niansēs spēcīgiem ekspertiem. Bet aizdomas rada tas, ka vairākās atšķirīgās programmās novērtējumi visos 64 indikatoros ir identiski. Statistikas eksperti pateiks, ka varbūtība, ka tā ir nejauša sakritība, ir viens no miljona. Aizdomas, ka šie dati ir salikti copypaste, ir samērā lielas.
– IZM izvērtējums ir objektīvāks un kvalitatīvāks? Tāda autoritāte kā LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors, Eiropas izglītības ekonomikas ekspertu tīkla dalībnieks Mihails Hazans IZM vērtēšanas formulas kritizējis kā kvantitatīvas, ne kvalitatīvas, pierādot, ka tās pielāgotas tam, lai pēc iespējas vairāk programmu turpmāk vairs nefinansētu.
– Ministrijas vērtējums balstās uz tiem pašiem AIP skaitliskajiem datiem, tos tikai citādi analizējot. Ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli man ir ļoti konstruktīvas attiecības, bet, kā esmu teicis, Sokrats mans draugs, bet patiesība svarīgāka. Tas, kā programmas izvērtēja IZM, bija absolūti neprofesionāli un nekvalitatīvi. Sliktus datus apstrādājot pēc vēl sliktākas metodikas, nekas labāks nevar sanākt. Labi, ka IZM jau ir paziņojusi, ka ne IZM, ne AIP skaitliskie vērtējumi nekādu administratīvu lēmumu pieņemšanā izmantoti netiks, ka būs audits, kur atkal ir liela stīvēšanās starp AIP un IZM.
Bet es negribētu šo AIP projektu galīgi norakstīt. Ļoti profesionāli eksperti, kaut vai tās pašas pedagogu programmas, sagrupēja trīs kategorijās: ļoti kvalitatīvas un ilgtspējīgas; tās, kurām ir nelielas problēmas, bet labojamas; tās, kuru tālāka realizācija ir problemātiska. Šis vērtējums nav ārā metams, lai arī tur bija problēmas un skaitliskie indikatori, uz kuru pamata tā vērtēšana tika veikta, manuprāt, bija apzināti slikti definēti.
Piemērs. Ir jāsaskaita, cik augstskolā ir monogrāfiju, bet nav definēts, kas ir monogrāfija. Lūk, plauktā ir grāmatas, kas izdotas Oxford University press. Var diskutēt, vai tā ir monogrāfija vai mācību grāmata, jo tur ir divas daļas – viena monogrāfiska, otra –
mācību grāmata. Pirms pāris gadiem Eirāzijas universitāšu apvienība, kurā ietilpst arī LU, mani palūdza uzrakstīt rakstu par LU, ko izdarīju dienas laikā, un tas tika publicēts grāmatā Kolektīvā monogrāfija. Šis relatīvi vienkāršais darbiņš nerada sajūtu, ka LU radīts milzīgi daudz intelektuālās vērtības, atšķirībā no grāmatu sērijas, kas rakstīta vairāku gadu garumā. Ja nedefinējam, kas ir kas, datus nevar salīdzināt.
– Rodas sajūta, ka mērķis ir nevis objektīvs vērtējums, bet konkrēts atbirdināmo programmu skaits, ņemot vērā to, kāds ir IZM pieejamais budžets AI.
– Ir taisnība, ka Latvijā studiju programmu ir vairāk nekā optimāli nepieciešams. Ekonomikā, vadībā, datorzinātnēs – ļoti līdzīgas studiju programmas ir ļoti daudzās Latvijas augstskolās. Tas nav racionāli. Lai samazinātu studiju programmu skaitu, jānosaka, kuras programmas ir kvalitatīvas, kuras ne. Bet, pat ja būtu kāds absolūti objektīvs novērtējums, nebūtu arī pareizi, kā IZM piedāvā, slēgt visas programmas, kas ir zem kaut kāda skaitliskā rādītāja. Katrā no augstskolām samazinot kādu programmu skaitu, saglabāsies daudzas augstskolas ar ļoti nelielu programmu skaitu, bet tajās nebūs kritiskās masas, lai sasniegtu nopietnu kvalitāti.
Kas jādara? Uztaisām ļoti nopietnu analīzi – kurām augstskolām spēcīgo programmu skaits lielāks, kur akadēmiskais personāls kvalificētāks un ir vēl citi resursi, un koncentrējam budžeta līdzekļus vienā vietā. Ja tur kāda programma bija vājāka, panākam, ka tā kļūst spēcīga, nevis mācām vienu un to pašu daudzās vietās, izdalot plānā slānītī līdzekļus, bet nekur nesasniedzot augstu kvalitāti.
– Ja tomēr pieņemam, ka teorētiski ir iespējams programmas kvalitatīvi izvērtēt, lai gan prakse klibo, vai šim izvērtējumam jābūt AI reformu pamatā vai arī jābūt ministra administratīvam, politiskam lēmumam no augšas, vai jāvienojas pašai nozarei, kur arī ir problēmas? Jūs esat pionieris, kas ar IZM noslēdzis memorandu par reformu īstenošanu AI un zinātnē – tā nav vienkārši savtīga pozīciju nostiprināšana – kurš parakstīs vienošanos, dabūs arī lielāku pretimnākšanu reformējot?
– Nē, tas nav tik
vienkārši.
Kad runājam par AI reformām, sabiedrībā ir priekšstats, ka notiek kaut kas ekstraordinārs, revolūcija, sistēmas pārbūvēšana. Tā nav. Līdzīgi procesi notiek visā Eiropā, tuvējās kaimiņvalstīs, tostarp attiecībā uz finansēšanu, kvalitātes kontroli, bet mēs, varbūt emociju vai personāliju, vai kādu diskusiju dēļ starp spilgtām personībām Latvijā šo procesu esam dramatizējuši. Latvijā tradicionāli ir bijusi laba AI, bet, ja neiesim līdzi šiem procesiem, varam sākt katastrofāli atpalikt. Šobrīd jau šīs pārmaiņas esam iekavējuši, pie kaimiņiem tās notiek straujāk.
Turklāt R. Ķīļa piedāvājums nav nekas jauns. Jau 2009. gadā LU uzrakstīja vēstuli, ko parakstīja arī eksprezidenti, gandrīz viens pret vienu rosinot to, ko piedāvā ministrs – identificētas tās pašas problēmas, līdzīga sapratne par to, kas jāuzlabo. Tagad vienkārši no runāšanas esam pārgājuši ne gluži pie darīšanas, bet pie brīža, kad ministrs saka: «Nu, tad darīsim!» Un mums vajadzētu nevis pret viņu cīnīties, bet iet palīgā, jo augstskolām intelektuālo un administratīvo resursu ir vairāk nekā ministrijā. LU ir 2500 darbinieku, IZM pēc reformām – ap 200. Bet sistēma iekšienē ļoti pretojas jaunu ideju realizācijai.
– Kā rīkoties, ja augstskolas nāk ar atšķirīgu viedokli, kas nesakrīt ar IZM?
– Nekad visiem viedoklis nesakritīs. Lai arī LU parakstīja memorandu ar IZM, tas nenozīmē, ka mums bija visos punktos vienāds viedoklis. Par ļoti daudziem jautājumiem vēl jādiskutē, bet piekrītam, ka ideja ir pareiza un sistēma jāreformē. Nepiekrītu arī kritikai, ka ministrs nevienā neklausās. Esam ar R. Ķīli daudz diskutējuši, un redzu, ka šo diskusiju rezultāts parādās vienā vai otrā ministrijas uzstādījumā vai dokumentā.
– IZM izstrādāto reformu īstenošanas rīcības plāna projektu 2013.–2014. gadam valdība pieņēmusi zināšanai. Kas no tā jums šķiet diskutabls, kam nepiekrītat?
– Daudz kas. Lielas diskusijas rada augstskolu tipoloģija. No vienas puses, piekaram birkas, kas ir universitāte, kas – akadēmija, kas – augstskola, bet nekad nav bijis definēts, ko no katras sagaidām un kā tās finansējam. Simtprocentīgi piekrītu tipoloģijai, ka ir zinātnes universitāte un cita veida augstskolas, bet, kad IZM pieteikumā raksta, ka zinātnes universitātes galvenā misija ir attīstīt zinātni, tā ir vienkārši nesapratne par to, kas ir zinātnes universitātes pasaulē.
Piekrītu arī tam, ka augstskolās vajadzīga dinamiskāka un profesionālāka pārvaldība. Ministrs šad tad lieto terminu «padome», kam sektors bieži iebilst, norādot uz politizētu padomju negatīvo pieredzi Latvijā. Ja sakām tikai melns un balts, vajag vai nevajag padomi, – tas nav dialogs. Ministrija piedāvā, ka padome būtu atbildīga par saimnieciskiem, budžeta jautājumiem, akadēmiskas lietas atstājot augstskolas senāta ziņā. Piekrītu, ka jābūt lielākai sabiedrības līdzdalībai augstskolu pārvaldībā, ka tai jābūt dinamiskākai. Lietuvā augstskolām ir padomes, arī vairākām augstskolām Igaunijā. Var diskutēt, ko saprotam ar padomēm, bet atdalīt administratīvo, saimniecisko pārvaldību no akadēmiskās un padarīt pārvaldi dinamiskāku, profesionālāku vajadzētu. To pašu varētu turpināt par finansēšanas modeli.
– Vai redzat, ka, koncentrējot valsts līdzekļu resursus atkarībā no augstskolu tipoloģijas un konsolidējot izdevumus, kādas augstskolas arī nāktos slēgt vai arī varēs tās pārprofilēt?
– Ņemot vērā augstskolu autonomiju, ministrijai slēgt augstskolu būtu samērā problemātiski.
Ministram esmu piedāvājis, arī memorandā tas fiksēts, ka vajadzētu sākt no otra gala – ar pozitīvo programmu. Viens no veidiem, kā koncentrēt resursus, ir apvienot augstskolas. Pasakām, ka tiem, kas ir gatavi šādām pārmaiņām, apvienoties un uzlabot kvalitāti, ir prioritāri pieejami Eiropas struktūrfondi. Nevis ar stibu likt to darīt, bet ar burkānu. Pieņemu, ka augstskolām varētu būt interese šādi reformēties no iekšpuses, nevis gaidīt, kad ministrija liks ar varu augstskolai
A apvienoties ar B, piedraudot ar sankcijām.
Daudz piesaucam reformas Somijā. Turku universitātei, kas ir LU sadarbības partnere, pirms pāris gadiem pievienoja Turku biznesa skolu, kam valsts piešķīra 5 miljonus eiro. Jautāju rektoram, vai ir tik lielas apvienošanās izmaksas. Rektors godīgi atteica: «Protams, nav, bet tāda summa ir, lai mēs gribētu to darīt.» Protams, nauda netika noēsta, bet investēta programmu kvalitātes celšanā, lai straujāk attīstītos un veiksmīgāk konkurētu ar citām augstskolām Eiropā un Somijā. Šādi augstskolu skaits pēdējos gados Somijā ir diezgan strauji samazinājies.
– Reģionālo augstskolu nākotnes kontekstā jāņem vērā tikai kvalitātes kritērijs vai arī, piemēram, kādi reģionālās attīstības aspekti?
– Protams, jāņem vērā arī tas. Reģionu augstskolām jābūt vienam no augstskolu veidiem, kam ir konkrēta misija – reģiona attīstība. Tām jānodrošina studijas relatīvi tuvu mājām, pirmkārt, pirmā līmeņa un profesionālās studijas, bet maģistra studijas tikai tajos virzienos, kas reģiona attīstībai ir vitāli nepieciešami vai specifiski. Tas gan nenozīmē, ka reģionā nevar būt universitātes un spēcīgas augstskolas. Piemērs – Tartu universitāte. Runa ir par kapacitāti un kvalitāti. Ja kādā no pilsētām, piemēram, Daugavpilī, ir patiesi kvalitatīva universitāte, tai nekas nenotiks.
Jā, AI trūkst naudas, bet daudz vairāk mums trūkst akadēmiskā personāla, cilvēku ar doktora grādu, profesoru, kas būtu pasaules klases zinātnieki. Bet, iespējams, reģionālajai augstskolai ir cits uzdevums – gatavot speciālistus reģionam, kur pietiek ar ļoti kvalitatīviem mācībspēkiem, kuriem nav obligāti jātērē daudz laika pasaules klases publikāciju rakstīšanai.
Otrais līmenis – profesionālās jeb nozaru augstskolas, kas gatavo lauksaimniekus, mediķus, inženierus, nevis kā tagad, kad Veselības ministrijas paspārnē gatavo ne tikai mediķus, bet arī juristus, komunikāciju speciālistus. Ir nozaru augstskolas, un ir zinātnes universitātes, kam ir sava misija.