Saruna ar Latvijas Studentu apvienības prezidentu Edvardu Ratnieku par izglītības reformu būtību, ministra neko nedarīšanu un centieniem runas par reformām uzdot par reāli notiekošām reformām.
Par vērtībām, kuras nav radušās Latvijā, un apzinātu saķeršanos ar tā sauktajām sorosiskajām organizācijām.
– Parasti pasaulē pieņemts, ka jaunieši, īpaši jau studenti, ir sabiedrības revolucionārākā un visvairāk uz pārmaiņām tendētā grupa. Latvijā tiek zīmēta bilde, ka vienā pusē ir izglītības ministrs – reformators Roberts Ķīlis – un otrā pusē labi pie siles iekārtojušies rektori – stagnāti, kuri visām četrām pretojas Ķīļa reformām. Kāpēc Latvijas Studentu apvienība nostājusies nevis revolucionāru, bet gan stagnātu pusē?
– Jāsāk ar pamatlietām. Ar tām vērtībām, kuras Latvijai jāsargā kā valstij. Ja mēs varam paziņot, ka doktorantūrā būs tikai angļu valoda, tad, manuprāt, tā nav nekāda reforma, bet valsts iznīcināšana. Tam mēs noteikti nevaram piekrist. Šobrīd redzot, kas tiek darīts vai, pareizāk sakot, redzot, ka nekas netiek darīts, bet tiek melots, manipulēts, mēs nevaram atbalstīt to, kas notiek.
– Kas konkrēti ir melots?
– Piemēram, pēc koalīcijas padomes sēdes visiem tiek stāstīts, ka panākta konceptuāla vienošanās, ka būs ES valodu paplašināta lietošana, kas patiesībā nozīmē latviešu valodas lietošanas samazināšanu. Taču drīz vien izrādās, ka nekāda konceptuāla vienošanās koalīcijā panākta nav. Taču tas aiziet medijos. Par manipulācijām jāpiebilst – kādu laiku iepriekš ministrs paziņo, ka naudu nedos tām programmām, kuras viņš uzskata par nekvalitatīvām, nākamajā nedēļā viņš stāsta, ka naudu tomēr dos un visu augstskolas pašas varēs izvērtēt un dalīt, kas, manuprāt, ir vispār nepareizi, jo valsts pasūtījumam ir jābūt, kur valsts nosaka, cik inženieru būtu nepieciešams. Ir dīvaini, ka ministrija, tā vietā, lai izskaidrotu situāciju sabiedrībai, taisa bērnu līmeņa multenītes, bet nevīžo sagatavot konceptuālus dokumentus. Multenītes rada iespaidu, ka līdz šim augstskolu novērtēšanas vizītēs nav piedalījušies ārzemju eksperti, bet nu tagad būs. Patiesībā, visu laiku ir bijuši ārzemju eksperti. Tiek izplatīti maldi, ka augstākās izglītības novērtēšanas centrs veica akreditācijas. Viņi akreditācijas neveica, viņi organizēja tikai novērtēšanas vizītes. Akreditācijas funkcija visu laiku bija ministrijas akreditāciju komisijai, kas arī tagad tā būs. Šie maldi rada cilvēkiem ilūzijas, ka kaut kas tiek darīts. Nekas netiek darīts. Tagad ministrs paziņo, ka būs birokrātiskais plāns, kas nozīmē, ka beidzot viņš pats ir atzinis, ka nekāda plāna viņam nav. Ir tikai multenītes un prezentācijas Saeimas frakcijām. Reformu partija izlaida preses relīzi, ka ministram esot konkrēts plāns, bet mēs izliekoties to neredzam. Tad man ir jautājums, kurš melo – viņš vai partija.
– Vai jūs uzskatāt, ka augstākajā sistēmā viss ir kārtībā un nekādu reformu nevajag?
– Nē, mēs tā neuzskatām. Mēs uzskatām, ka reformas ir nepieciešamas, lai gan labāk lietosim vārdu – pārmaiņas, jo vārds «reformas» ir jau kļuvis par lamu vārdu. Ir nepieciešamas pārmaiņas. Pārmaiņas jau sāka notikt, un tām bija gatavas augstskolas, jo Augstākās izglītības padomes projekts bija uz labprātības principiem. Augstskolas pašas piekrita piedalīties projektā, kurā vērtēja kvalitāti, taču tad nāca Ķīlis un visu sāka ārdīt, radot iespaidu, ka līdz šim jau nekas neesot noticis...
– No malas tas viss izskatās tā, ka augstskolas ir piezīdušās pie bēdīgi slavenās siles un ne par ko nav dabūjamas no tās prom. Darbojas princips, jo kāds ērtāk iekārtojies, jo mazāk grib ko mainīt un pretojas visam, kas šo komfortu apdraud. Tagadējais ministrs šo situāciju grib mainīt. Kāpēc uzskatāt, ka viņa darbība ir neproduktīva?
– Var jau stāstīt, cik grib, ka nu tik būs reformas, nu tik būs pārmaiņas. Bet ministram nav nekāda plāna. Nav nekādu sarunu par šādu plāna projekta apspriešanu, bet stāsta, ka ir. Manuprāt, tie ir saldi meli, kas vienmēr ir labi garšojuši. Tas ir nepieņemami. Tāpat ir nepieņemami, ka valsts karogs tiek pielīdzināts atpalicības simbolam, kā tas ir parādīts vienā no ministra reklāmas rullīšiem, kurus ikviens var apskatīties internetā. Ir izveidota reklāmas multenīte par ES valodu palielināšanas nepieciešamību augstskolās. Tur ir pretnostatīts Latvijas karodziņš ES karodziņam. Kāpēc jaunietis, kurš dedzina Latvijas karodziņu, ir pelnījis sodu, bet ministrs, kurš pielīdzina valsts karogu atpalicības zīmei, netiek nosodīts? Pēc būtības tā ir valsts karoga zaimošana. Tie nav vienīgie Ķīļa aizvainojošie izteikumi. Viņš atļaujas studentus netiešā veidā pielīdzināt miroņiem. Esot cilvēki, kuri izvēlas nopirkt zārka čībiņas, nevis labus apavus, izvēloties attiecīgās studiju programmas. Atbildot uz jautājumu, ko darīt ar tiem studentiem, kuri jau ir budžeta vietās tajās programmās, kuras viņš netaisās finansēt, viņš atbild: ko tad es tur varu darīt? Budžeta vietas var pazaudēt arī, ja slikti mācās, bet tā taču ir pavisam cita situācija.
– Vai jūs uzskatāt...
– Ministrs imitē darbību.
– ...ka ar šādiem izteikumiem var mētāties cilvēks ministra rangā?
– Tā ir klaja ņirgāšanās par visu nozari. Ko vērta ir frāze, ka augstskolas ir tik sliktas, ka labāk mācīties profesionāli tehniskajās skolās, kas ir uzbrauciens ne tikai augstskolām, bet vēl lielāks – arodskolām. Ministrs acīm redzami nesaprot, ka katrām no šīm skolu kategorijām ir pavisam atšķirīgas funkcijas.
– Kā izskaidrojat šo ministra rosīšanos un nepārdomātos izteikumus?
– Ministram par valsts budžeta pieņemšanu galva nesāpēja, kaut augstskolu likums nosaka, ka finansējums jāpalielina līdz 2% 2014. gadā no IKP un katru gadu līdz 2014. gadam finansējums jāpalielina par 0,25% no IKP. Viņš pat nepiesēdās pie viena galda ar Finanšu ministriju, lai šo jautājumu pārrunātu un pildītu likuma prasības. Jau tagad valsts nespēj nodrošināt simtprocentīgi vienas budžeta vietas apmēru, ko nosaka MK noteikumi. Tagad tiek nosegti tikai 85%. Pārējais iet uz augstskolu pleciem. Pareizāk sakot, uz tiem studentiem, kuri maksā paši. Ļoti ilgās un grūtās cīņās tika pieņemti akreditācijas noteikumi. Problēma tāda, ka institūcija novērtēšanas vizīšu organizēšanai vēl joprojām nav atrasta un tāpēc akreditāciju process nevar normāli funkcionēt. Tam bija jāfunkcionē jau no 1. septembra. MK apstiprinot IZM virzītos akreditācijas noteikumus, radās situācija, ka bija jāatrod papildu nauda 300 000 latu apmērā, ar ko dzēst nepieciešamo robu tam, lai varētu veikt sākotnējo akreditāciju, kam IZM naudu pēkšņi izdomāja pieprasīt vienā MK sēdē, par kuru informāciju nemaz MK mājaslapā nevarēja atrast. Kāds ir šis ministrijas darbs? Ja FM nepiekrīt šo naudu dot, tad Ķīlis teica, ka daļu no šiem nepieciešamajiem 300 000 latiem ņems no budžeta studiju vietām. Tikai pēc mūsu iejaukšanās ar premjera atbalstu izdevās dabūt šo naudu no neparedzētiem līdzekļiem atvēlētās naudas, saglabājot budžeta vietām paredzētos līdzekļus.
– Kas slēpjas aiz Ķīļa tā sauktajām reformām? Ko viņš grib panākt finanšu sfērā?
– Ja šeit tiks ieviesta maksas izglītība, tad neizbēgami turpināsies masveida emigrācija, tie censoņi, kuri šeit vēl ir palikuši, aizbrauks. To nedrīkst pieļaut, ņemot vērā, ka jaunieši ir tieši tie, kas visvairāk aizbrauc, un valstī ar laiku šādi tiks atbrīvotas vietas ieceļotājiem, jo mūsu pašu vienkārši šeit nebūs tik daudz...
– Vai viņa reformas paredz maksas izglītības modeli?
– Viņš stāsta, ka būs valsts apmaksāta izglītība, tikai pēc tam būs jāatmaksā nauda atpakaļ. Kas tad tā par bezmaksas izglītību?
– Kāda īsti ir Ķīļa formula?
– Valsts sedz studiju apmaksu, bet pēc tam students atmaksā pie noteiktiem gadījumiem. Praksē tā ir kreditēšana, un tur var saskatīt banku interešu lobēšanu. Manuprāt, arī cilvēku aizbraukšanas stimulēšanu, jo virknē ES valstu augstākā izglītība ir bez maksas.
– LSA ir izteikusi neuzticību ministram Ķīlim. Cik studenti ir vienoti šajā jautājumā?
– Protams, vienot visus studentu tūkstošus vienādi domāt būtu pilnīgi absurdi un pat nepareizi, bet studenti ir vienoti par to, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jautājums ir – kādas? Ir jāizdiskutē, jāpārrunā un jānonāk pie kopsaucēja, kādām tām jābūt. Studenti ir par kvalitatīvu augstāko izglītību, bet ne par sistēmas graušanu un augstākās izglītības sistēmas diskreditēšanu un noniecināšanu. Cilvēki bieži jauc divas dažādas lietas. Kas ir ministrs un kas ir reformas? Ministram reformu nav, lai gan viņš uzdodas par reformistu. Cilvēki vienkārši tic tam, ka reformas ir, lai gan to nav. Ja pat tādas lielas augstskolas kā Latvijas Lauksaimniecības universitāte studenti var savākt gandrīz puses studentu parakstu par demisijas pieprasījumu – tas taču ir milzīgs un vērā ņemams skaits un norāda uz vienotu izpratni šajā jautājumā...
– Vai jūs domājat rīkot kaut kādas akcijas pret ministru?
– Mēs neplānojam pret. Mēs esam par. Tas ir galvenais. Ja mēs kaut ko plānojam, tad lai tas būtu par jaunu ministru, par reformām un par bezmaksas izglītību.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"