Ilze Ostrovska: Izglītības šahtas tiek aizbērtas
Baltijas starptautiskās akadēmijas Eiropas studiju programmu direktore, Dr. philos. Ilze Ostrovska intervijā Neatkarīgajai vērtē studiju programmu ekspertīzi un studiju politiku.
– Kas jādara, lai Latvijā vismaz saistībā ar nākotni, proti – izglītību, dominētu nevis kādas sekundāras, bet valsts un nācijas intereses? Jautājums izriet no dažādu speciālistu reakcijas uz slēgšanai ieteikto, Eiropas sociālā fonda projekta ietvaros vērtēto studiju programmu sarakstu.
– Lai situācija mainītos, nepieciešama daudzu, arī ar izglītības sistēmu tieši nesaistītu tautsaimniecības virzienu attīstības analīze, taču pašai izglītības sistēmai, manuprāt, ir nepieciešamas sistēmiskas, ne tikai strukturālas izmaiņas. Patiesi nopietna demogrāfiska bedre, kura būtiski ietekmēs augstskolu funkcionēšanu pēc diviem gadiem, spiedīs veikt būtiskas pārmaiņas. Taču tad pārmaiņu izmaksas būs daudz lielākas nekā gadījumā, ja pārmaiņas tiktu veiktas nekavējoties.
– Man šķiet, ka pārmaiņas ir Latvijas izglītības sistēmas pamatstāvoklis. Par ko jūs runājat?
– Ņemot vērā to, ka Latvijā augstākās izglītības finansēšanas līmenis ir viens no zemākajiem, ja ne viszemākais ES (pret IKP), vissāpīgākais ir augstākās izglītības finansēšanas jautājums, Var prognozēt, ka esošo tendenču attīstība (demogrāfiskā situācija, iedzīvotāju darba emigrācija) tuvāko gadu laikā sekmēs situāciju, kad, lai nodrošinātu tautsaimniecības vajadzības ar kvalificētiem profesionāļiem, būs nepieciešams pāriet uz pilnīgu valsts finansējumu augstākajā izglītībā, nosakot valsts aprēķinātu nepieciešamo speciālistu skaitu. Valsts dotācijām augstākajai izglītībai būs jāpieaug steidzamības kārtībā vismaz līdz 2% no IKP, bet valsts pasūtījumam (attiecībā uz studentu skaitu) būs jābalstās tautsaimniecības vajadzībās, nevis studentu un viņu vecāku pirktspējā. Protams, ja ir vēlēšanās un politiskā griba saglabāt Latviju kā nacionālu valsti un tās vidusšķiru ekonomiski un politiski dominējošā pozīcijā.
Studiju izmaksu aprēķins būs jābalsta apsvērumā, ka viena studenta izglītošanai varētu būt nepieciešami 3000–8000 latu mācību gada laikā, kurus saņemtu valsts augstākās izglītības iestādes. Vienlaikus tām būtu jāatsakās no tā saucamajiem maksas studentiem, koncentrējoties uz aptuveni 30 000 studentu kvalitatīvu apmācību un attiecīgi finansējot arī docētājus un administrāciju.
Mēģinājumi samazināt programmu skaitu jau ir solis šajā virzienā. Jo anormāli lielais programmu skaits daļēji izveidojās tieši tāpēc, ka ne tikai juridisko personu dibinātās augstskolas, bet arī valsts augstākās izglītības iestādes (AII) kļuva par izglītības tirgus subjektiem un sāka funkcionēt brīvā lidojumā. Patiesībā aiz augstskolu autonomijas slēpjas nekontrolējami procesi. To var saukt par patvaļu, kas tuvina valsts izglītības politiku kraham. Valsts institūcijas augstskolu autonomijas apstākļos izrādījās nespējīgas kontrolēt situāciju un īstenot tādu augstākās izglītības politiku, kura varētu apturēt izglītības kvalitātes kritumu. Visā ES, izņemot atsevišķas Skandināvijas valstis, sistemātiski pieaug studentu līdzmaksājuma summa. Nav šaubu, ka Latvija nevarēs atkārtot līdz šim Skandināvijā funkcionējošo modeli. Tāpēc līdztekus tam, ka valsts apmaksās visu valsts augstskolās studējošo studentu mācības, būs nepieciešami visu studentu līdzmaksājumi aptuveni 10–20% apmērā.
– Manuprāt, valsts pārvalde šobrīd nav spējīga operatīvi veikt sinerģiskas pārmaiņas starpnozaru līmenī. Jo nav tam dresēta. Kas būtu jādara augstskolām un nozares pārvaldei? Lai arī nav redzams, ka augstskolu speciālistu kopums būtu dikti vienots kvalitatīvu pārmaiņu labad.
– Latvijas augstākās izglītības politikas ietvaros būtu skaidri jānodala valsts un juridisko personu dibināto AII vieta un loma augstākās izglītības sistēmā. LU rektora ierosinājums par augstskolu specializāciju ir solis virzienā uz to, lai esošie resursi, kuri ir gan valsts, gan privāto AII rīcībā, tiktu izmantoti pēc iespējas efektīvāk. Būtībā tā ir izglītības tirgus optimizācija un racionāla savstarpēja sadale. Valsts augstskolas būs spiestas sēsties pie apaļā galda un optimizēt procesu, apvienojot programmas un ar tām saistītos resursus. Tieši tāpat arī privātās AII būs spiestas vienoties par apvienošanos vai atteikšanos no līdzdalības augstākās izglītības tirgū.
Valsts noteiktā viena studenta finansēšanas latiņa nevarēs neietekmēt studiju maksas kāpumu privātajās AII un tuvināšanos reālajām vidējām augstākās izglītības izmaksām ES. Tas izsauks gan nepieciešamību sakārtot augstākās izglītības kredītu politiku, gan arī veikt pasākumus (piemēram, vienotu valsts eksāmenu bakalaura profesionālo programmu pēdējā kursa studentiem), lai novērstu diplomu tirgošanu privātajās AII – pazeminātas prasības studentiem, lai aizkavētu tos pārtraukt studijas, kas samazinātu privāto augstskolu peļņu.
No otras puses, lai kompensētu mācību maksu kāpumu, augstskolām būs nepieciešams papildu ES finansējums atbalsta grantu veidā trešo valstu studentiem. Pretējā gadījumā Latvija var zaudēt iekarotās pozīcijas izglītības eksporta tirgū.
Lai uzturētu iespēju attīstīt izglītības eksportu, Latvijas augstākās izglītības rīcībpolitikā būtu jāpievērš sevišķa uzmanība un jānodrošina atbalsts to programmu attīstībai, kur apmācība notiek angļu valodā. Tieši tas pats attiecas uz studiju iespējām krievu valodā.
– Starp Eiropas augstskolām nevienas Latvijas augstskolas pirmajā simtā nav. Ko darīt, lai Latvijas augstskolu beidzējus pasaulē balstītu viņu skolu prestižs?
– Esošajos apstākļos Latvijā, arī augstskolu beidzot, ir nepieciešams vienotais valsts eksāmens, kurš liecinātu par studenta kvalifikācijas līmeni, kurš motivētu studentus nopietnāk pievērsties studijām, bet pasniedzējus – pieaugošas darba samaksas apstākļos – koncentrēties darbam vienā augstskolā. Šādus eksāmenus varētu praktizēt kādu laiku, tikmēr, kamēr situācija (ko rada modelis nauda seko studentam, kad studenti ir tendēti diktēt prasības studiju procesā) nostabilizēsies, bet izglītības kvalitātes līmenis paaugstināsies.
Ja students centralizēto eksāmenu nolikt nevar, tad diplomu nesaņem. Es vienkārši šobrīd neredzu citu sistēmu, kas stimulētu sistemātiski mācīties, atteikties no plaģiāta, no kursa, bakalaura un maģistra darbu pirkšanas no nēģeriem – promocijas darbu rakstītājiem par naudu. Šobrīd, līdzko tiek izvirzītas prasības sistemātiski apgūt zināšanas, studenti paceļ cepuri un aiziet tur, kur šo prasību nav. Neredzu citu veidu, kā lai uzsāk cīņu pret ar zināšanām nesegtu diplomu iegūšanu. Un, ja jau runājam par studentiem, tad paradokss ir tas, ka tur, kur prasības ir augstas, atbirums ir liels, kur prasību nav – tur ir studenti. Ja akreditācijas komisija vadās pēc studentu skaita, it kā pieņemot, ka tur, kur ir daudz studentu, tur ir laba kvalitāte, tad tas ir absurda kalngals. Pat par to, kas tiek sludināts par labu, šodien jājautā – vai tas tāds tiešām ir? Vienlakus nav noliedzams, ka ir programmas, kurās kvalitāte ir konkurētspējīga – galvenokārt konvertējamajās specialitātēs.
– Kā jūs, studiju programmu vadītāja, vērtējat Augstākās izglītības padomes (AIP) iniciētā programmu vērtējuma gaitu, jēgu un rezultātu?
– Šī AIP projekta sākuma posmā (2011. g.) akadēmiskie mācību spēki tika iepazīstināti ar projektu un tā vadlīnijām. Tad par centrālo projekta mērķi tika saukta augstākās izglītības kvalitātes uzlabošana. Taču masu medijos atspoguļoto ekspertīzes rezultātu vērtējumā priekšplānā izvirzās mērķis – samazināt programmu skaitu.
Programmu piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu ir nenoliedzams. Tas negatīvi ietekmē ne tikai iekšējo Latvijas izglītības tirgu, bet arī izglītības eksportu. Taču programmu samazināšana automātiski nenodrošina programmu kvalitātes uzlabošanos. Ekspertu komisiju darbība un programmu vērtēšana (prokurori un tiesneši vienā personā) šajā projektā ir vienīgais instruments, kurš reāli nosaka programmas likvidēšanas nepieciešamību vai tās ilgtspējas iespēju. Projektā nav paredzēts ekspertu komisiju darba kontroles mehānisms. Līdz ar to ir liela kļūdu iespējamība (ņemot vērā, ka ekspertiem uz vietas piecu darba dienu laikā nereti nācās iepazīties ar vairāk nekā divdesmit programmām). Tas nozīmē, ka programmas, kuras ieguvušas viszemāko vērtējumu, var nebūt tās vissliktākās, tieši tāpat kā visaugstāko vērtējumu ieguvušās var izrādīties nespējīgas sagatavot konkurētspējīgus speciālistus. Pārsteidzoši ir tas, ka tikai retu reizi masu medijos ieskanas jautājums, kāpēc Latvijā ir tik liels skaits speciālistu ar augstāko izglītību, kuri nav pieprasīti darba tirgū. Tā vietā ir tikai uztraukums par to, ka ekspertu sastādītie saraksti nav pieejami vidusskolu absolventiem.
No otras puses, programmu skaita samazināšanas mērķis, kā to atzina LU rektors, projekta darbības rezultātā arī nav sasniegts. Jo pārāk mazs ir to programmu skaits, uz kurām attiecas ieteikums programmas slēgt. Citiem vārdiem, izglītības tirgus pārdale, izmantojot šo projektu, kaut arī tam tērēta liela nodokļu maksātāju naudas summa, reāli un būtiski notikt nevar.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"