Par vispārējās izglītības kvalitāti, tās celšanu un pedagoga sociālā un ekonomiskā stāvokļa nozīmi šajā procesā Neatkarīgās intervija ar pedagoģijas doktori, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) profesori, pedagoģijas zinātnes metodoloģiskos pamatu izstrādātāju Ausmu Šponu.
A. Špona arī saņēmusi Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) balvu par mūža ieguldījumu pedagoģijas zinātnes attīstībā un jauno zinātnieku sagatavošanā.
Neatkarīgā: – Izglītības ministrs Roberts Ķīlis paudis virkni reformu priekšlikumu izglītības sistēmas dažādos līmeņos. Jutāt, ka uzrunātas ir aktuālākās problēmas, vai kādas palikušas nepamanītas?
Ausma Špona: – Mani ļoti satracināja ideja par mācību gada pagarināšanu, kas ir pilnīgi nevietā. Latvija tomēr ir lauksaimniecības zeme, un liela bērnu daļa ir laukos, kur vecāki jau pateica: mēs savus bērnus jūnijā skolā nelaidīsim, mums jau maijā, septembrī ir grūti – bērni tomēr palīdz arī lauku darbos. Bet ministrs ātri noraka šo ideju.
– Ministrs saka, ka tā viņam nav tik būtiska lieta, lai dēļ tās cīnītos.
– Tā būtībā ir organizatoriska lieta, bet jāsāk ar saturiskajām. Fantastiska ir Ķīļa ideja par skolotāju algu celšanu atkarībā no kvalitātes, bet to ir ārkārtīgi grūti realizēt. Savulaik augstskolā prorektors man lika uzrakstīt nolikumu par labākā universitātes mācībspēka konkursu. Teicu, ka tādu netaisīšu, jo tas nav reāli! Prorektors neatkāpās! Labi, uztaisīju, lai arī teic, ka tas nav pareizi. Salīdzināju sevi ar citu Pedagoģijas un psiholoģijas katedras mācībspēku, kurš bija ceļojošā enciklopēdija, ārkārtīgi zinošs, tajā pašā laikā katru gadu viņš bija jānomaina, jo studenti viņu nepieņēma kā lektoru. Man, savukārt, ļoti labi iet ar studentiem, man ar viņiem ir ārkārtīgi interesanti, un viņiem ir interesanti ar mani, bet neesmu tik zinoša. Pasniedzēji ir ļoti atšķirīgi!
– Visa skola nesoli darizēsies un neieliks augstāko vērtējumu, lai saņemtu augstāku atalgojumu?
– Nē. Novērtējums būs objektīvs, bet tas ir ap rakstošs, nav ballu. Mums ir ļoti daudz skolotāju, kam nepatīk strādāt par skolotāju.
– Domājat, viņi to tā arī atklāti pateiks?
– To zina vecāki, bērni. Ja skolotājs mīl profesiju, pirmā pazīme: viņš mīl bērnu, ir ieinteresēts nevis iemācīt priekšmetu, bet bērna attīstībā – fiziskā, intelektuālā, emocionālā, gribas un sociālajā – līdzsvarotā bērna attīstībā. Tā ir skolotāja misija. Lai to veiktu, bērni ir jāiepazīst, tāpēc arī skolotāju vērtēšanā vai pašvērtējumā svarīgi, kā pedagogs iepazīst bērnu. Ļoti daudzi skolotāji ir melnās kastes priekš skolēniem, un līdzīgi skolēni ir melnās kastes priekš skolotājiem. Šodien vairs nevar mācīt fiziku un neveicināt bērna attīstību. Attīstība ir stundas mērķis! Arī, piemēram, sportā tā nav tikai fiziskā attīstība. Padomju laikā visur bija GDA normas – par cik norma bija izpildīta, tāda arī bija atzīme. Bet nevar Jāni ar Pēteri salīdzināt, ir jāmēra katra bērna dinamiska attīstība, nevis kopējās normas izpilde, jo katrs esam unikāls, individuāls. Nezinu, cik skolotāji to dara.
Veicot RPIVA pētījumu, taujāju 12. klašu skolēniem, kas izglītības sistēmā mainījies laikā no 1. līdz 12. klasei? Viņi nosauca divas izmaiņas. Pirmā – reizēm prasīts pašvērtējums, kas gan, izliekot atzīmes, nav ņemts vērā. Skolēni nevar plānot savu attīstību, jo viņi to nemāk. Otra – dažreiz skolotāji organizē darbu grupās. Skolotāji cenšas kaut ko darīt, lai skolēni iemācītos sadarboties, sazināties, sasniegt kopējus mērķus, lai veicinātu viņu sociālo attīstību, bet nav sistēmas.
Skolotājam jāceļ bērna pašapziņa. Bet kāda tā ir, ja bērni iet uz skolu bez intereses, vienaldzīgi, ja ir klases, kurās 30% bērnu ir nesekmīgi, turklāt tās ir ģimnāzijas 7., 8. klases. Tas ir signāls, ka kaut kas ar skolu nav kārtībā. Un vispirms jāskatās uz skolotāju.
– Kas, jūsuprāt, ir iemesli, kāpēc vispārējās izglītības kvalitātes rādītājos atpaliekam no vidējiem rādītājiem Eiropā? Turklāt iezīmējas tendence, ka sākumskolā esam krietni virs vidējā līmeņa, bet atpaliekam 8., 9. klasē. Kas pa vidu noiet greizi?
– Kā māca skolotājs! 1.–3. klasē bērni ir kā cāļi mammai, ko skolotāja saka, to bērni dara, skolotājs vēl ir ļoti svarīgs. Lielāki bērni jau meklē līderi, autoritāti, bet skolotāja prestižs sabiedrībā ir zems, viņš nav līderis, zinu gadījumus, kad skolotāja līdera pozīciju ieņem kāda mamma.
Pirmās stundas skolā sākas ar iepazīšanos, stāstiem, kā pagāja vasara. Vai mūsu skolotājs var mirdzošām acīm stāstīt par to, ko jaunu ir uzzinājis vasarā, ko tagad varētu darīt interesantu, savādāku, ja vasarā viņš ir lasījis ogas ārzemēs, nevis staigājis pa bibliotēkām, mācījies? Pazīstu kādu skolotāju, organizatoru vidusskolā, kurš vasarā strādā kūdras purvā, lai nopelnītu un varētu savus bērnus skolā sūtīt. Tas ir nenormāli!
– Esat pārliecināta, ka pedagoga atalgojums arī būtiski ietekmē izglītības kvalitāti?
– Pilnīgi! Un ar to ir jāsāk! Mani ļoti biedē tas, ka prasīja visiem 10%, un to pašu apdraud. Bet, labi, varētu iedot vismaz visiem plus 10% un no tā sākt diferencēt. Mums nav vidusskolās pedagoģisko zinātņu doktoru, jo par mācībām ir daudz jāmaksā, bet pēc tam par doktora vai maģistra izglītību skolā nepiemaksā ne latu. Tas taču nav normāli! Tāpēc jau arī nav motivācijas tālākizglītoties.
Skolotāji savā profesijā vāji aug garīgi, un tas atspoguļojas izglītības kvalitātē, rezultātos.
Tā vietā, lai uzklausītu bērnus, uzzinātu, ko viņi vasarā uzzinājuši, kādus iespaidus, pieredzi guvuši, kā mainījušies, tā vietā, lai kaut ko interesantu demonstrētu un iepazītu bērnus, tiek steidzīgi apgūta programma, jo nav laika, jāpilda standarti, un tā melnā kaste paliek neatšifrēta – daudzi skolotāji joprojām māca priekšmetu, nevis izmanto to kā līdzekli, lai attīstītu bērnu.
– Kā vislabāk atvērt tās melnās kastes? Kā motivēt skolotājus vēl bez atalgojuma, celt viņu, kā sakāt, garīgo izaugsmi, kvalifikāciju, nodrošināt tās pieejamību?
– Nezinu īsti, ko pedagogiem tagad māca kvalifikācijas celšanas kursos, bet esmu dzirdējusi gadījumus, kad skolotājs atbrauc no kursiem, bet nevar atbildēt uz jautājumu, kas jauns, ko tagad darīsim citādi, kā jauno ieviesīs darbā ar bērniem.
– Vairāk joprojām ir nevis mācīšanās, bet mācīšana?
– Jā! To jūtu pēc tā, ka skolotājs skolēnam nav interesants informācijas avots, un tas ir bīstamākais, kas var būt. Pētījumā, ko RPIVA veica sadarbībā ar Krievijas Izglītības akadēmijas Izglītības socioloģijas institūtu pagājušajā mācību gadā, atklājās, cik zemu mūsu skolēni vērtē skolā iegūto informāciju. Personiski nozīmīgākais informācijas avots skolēniem ir internets, kam ar krietnu atrāvienu seko draugi, vecāki, grāmatas, TV raidījumi, laikraksti un žurnāli, un tikai tad stundas, skolotāji, mācību grāmatas. Ne tik izteikti, bet līdzīga tendence gan ir arī Maskavas skolēniem.
Skolēns iet uz skolu, lai kaut ko jaunu uzzinātu, bet nereti viņš skolā uzzina to, ko jau sen internetā ir izlasījis. Skolā piedāvātajam saturam nav aktualitātes, tāpēc skolēnam veidojas dubultā garīgā dzīve: viena – stundās, kur notiekošais viņam neinteresē, jo ir salasījies, saskatījies, nodarbojas ar kaut ko interesantāku, un otra – mājās vai interešu izglītībā. Viņi gaida, kad beigsies stundas, kad tiks pie interneta, noskatīsies kādu raidījumu, nodarbosies ar kaut ko aizraujošu. Joprojām neizmantojam vienu no būtiskākajiem izziņas avotiem – pašu skolēnu! Skolēni ir lielisks izziņas avots – viņi ir no dažādām ģimenēm, viņiem ir dažādi informācijas avoti, intereses.
Ir ļoti svarīgi, lai jauno, informatīvo, interesanto skolēns iegūtu arī skolā. Un pedagogu profesijas mērīšana jāsāk ar attieksmi pret bērnu, viņa izzināšanu, un skolai šīs dažādās vidēs iegūtās zināšanas ir jāsakārto sistēmā, ko labāk nekā skola neviens cits neizdarīs – šī ir skolas un skolotāja funkcija. Lai skolēnu zināšanas nebūtu tik fragmentāras, līdzīgi kā augstskolā, skolā varētu pāriet uz moduļu sistēmu, kad vienu priekšmetu māca ilgāku laiku, citādi bērns atceras kaut kādas kripatas, fragmentus, bet ne kopsakarības.
– Ir vaina arī izglītības saturā? Vispārējās izglītības saturu sāka reformēt jau 2005. gadā, bet tagad atkal runājam par izglītības satura reformu.
Cik bieži vispār saturs jāpārskata?
– Skolēni sagaida, ka skola palīdzēs atklāt un attīstīt viņu spējas, un to varam atklāt ar satura palīdzību. Tā būtu katras skolas funkcija – bērnu garīgo, fizisko, sociālo spēju attīstība. Bet neredzu, ka šodien saturs to veicinātu. Lasīju administratīvos plānus, ka saturu vajag izmainīt ik pēc desmit gadiem. Bet informācija noveco divu gadu laikā! Tā taču ir nenormāla pretruna! Mums ir tik šausmīgi smaga šī ministrijas mašīna – varbūt var kādu trešdaļu atstāt, kas visu elastīgāk izdara? Manuprāt, tā mašīna ir par lielu, tāpēc viņiem vajag desmit gadu satura izmaiņām. Nesaku, ka viss jāmaina, bet kā minimums ik pa diviem gadiem saturs jāpapildina.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"