Intervija ar izglītības ministri Tatjanu Koķi [pilns teksts]

Ko nākamā gada budžets sola dažādiem izglītības sistēmas līmeņiem, cik kvalitatīva īsti ir mūsu augstākā izglītība (AI), kādas reformas tai nepieciešamas un cik reāla ir to īstenošana, Neatkarīgā taujāja izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei.

– Par cik nākamgad samazināsies finansējums AI un ko tas nozīmēs budžeta studentiem, pedagogu algām, studiju kvalitātei? RTU rektors Ivars Knēts lēsis, ka profesoru minimālā alga varētu sarukt līdz 336 latiem, nodokļus ieskaitot, bet lektoru un asistentu līdz 120 latiem. – Latvijā augstskolām ir liela autonomija, un rektoriem ne tikai jānāk ar apgalvojumiem par draudiem viņu darbībai, bet arī ar savas darbības rezultātu parādīšanu sabiedrībai, lai tā redz, ka ieguldītie līdzekļi dod maksimālu atdevi.

Finanšu avotu dažādošana ir vienīgais ceļš attīstībā AI un zinātnē. Nevar AI pastāvēt tikai ar valsts un Eiropas struktūrfondu finansējumu. Jāpiesaista citi avoti – privātie donori, kādas citas starptautiskas institūcijas, kurām augstskola var pildīt pasūtījumus.

2010. gada budžeta projektā AI paredzēts samazinājums par 10,7 miljoniem latu, kas ir ļoti liels skaitlis. 2009. gadā tas bija 53,6 miljoni latu, 2010. gadā plānoti 43,8 miljoni. Bet jūtu premjera atbalstu turpmākai līdzekļu meklēšanai AI, jau tagad atradām 2,3 miljonus.

Līdz ar finansējuma samazināšanos šogad nesamazinājām uzņemto studentu skaitu, bet gan izmaksas uz vienu studentu. Iepriekšējos gados veiktie ieguldījumi laboratorijās, kabinetos, aparatūrā, bibliotēkās, IT vidē ļauj nodrošināt pietiekami kvalitatīvu AI. Tas, kas cieš, ir mācībspēku atalgojums. MK noteikumi nosaka, ka profesora alga ir 846 lati, tie arī paredz, ka būs tik mācībspēku, cik proporcionāli nepieciešams studentiem. Katra augstskola pati izvēlas personāla politiku, tām ir pašu ieņēmumi, kuru izlietošanā valsts jau divus gadus nekādas norādes nedod.

– Nu jau paši augstskolu pārstāvji atzīst, ka ar AI kvalitāti viss nav kārtībā, min starptautiskos augstskolu reitingus, kuros Latvijas labākā augstskola ir 1000., nākamā labākā Latvijas augstskola tikai 2000., kamēr Tartu universitāte – 100., Viļņas universitāte piecsimtniekā, Un tie nav krīzes nomērdēto augstskolu rādītāji...

– Tieši tā. Turklāt no 2006. gada finansējums AI krietni paaugstinājās.

– Kādi iemesli? Vai tie neslēpjas ilgtermiņa augstākās izglītības politikā un vadībā?

– Galveno iemeslu redzu vēlmē kritizēt kādu citu, nevis akcentēt savu enerģiju un kompetenci. Kvalitātes pamatā ir augstskolu iekšējā kvalitātes kultūra, ko veido mācībspēki, kas nepārtraukti nodarbojas ar starptautisko pētniecību, sadarbojas ar kolēģiem citās ārvalstu augstskolās, ceļ kvalifikāciju, iesaista pētniecībā studentus.

– Tas, ka kopumā Latvijas augstskolās tikai 40% akadēmiskā personāla esot doktori, ir tikai augstskolu problēma?

– Pašām augstskolām jārūpējas par savu mācībspēku izaugsmi. Protams, arī valsts politikai ir liela nozīme, jo valsts izglītībā veic pasūtījumu, jābūt ļoti ciešai sazobei. Pēdējos divus trīs gadus ir daudz labāks dialogs starp augstskolām, darba devējiem un izglītības politikas veidotājiem.

– Bet vai tomēr tā nav ilgtermiņā nenovērtēta izglītības loma, ja ņem vērā salīdzinošus skaitļus: vidējās studenta gada izmaksas ir zemākas nekā Bulgārijā, Rumānijā, teju uz pusi mazākas nekā Lietuvā, trīs reizes mazākas nekā vidēji Eiropā, arī no iekšzemes kopprodukta AI tērējam mazāk nekā vidēji Eiropā.

– Ja augstskolas saka, ka viņiem tās naudas ir par maz, ja viņi nevar saimniekot, tad ko?

– Tad jāveic šīs reformas, ko varbūt vajadzēja jau daudz agrāk, nevis kad ūdens jau mutē smeļas?

– Līdz šim AI politikā akcentēta pieejamība, izvēles iespēju dažādošana. Ja domājam, ka ar šādu politiku esam nonākuši tuvu strupceļam, par ko šaubos, tad jāmeklē izeja, bet žēl, ka iespējamās pārveides sakrīt ar milzu līdzekļu trūkumu. Nevar sakārtot jomu, vienlaikus ņemot ārā lielus līdzekļus.

Manuprāt, reforma nav kaut kā aizslēgšana. Tā, manuprāt, ir, ja mēs sakām, ka AI ne tik daudz varbūt rūpēsimies par pieejamību, bet par augstu kvalitāti, un tad mēs nepieļaujam divas, divarpus studiju dienas nedēļā, bet studējam piecas dienas.

– Par to, ka notiek strukturālās reformas, pamatā ar studiju programmu dublēšanās novēršanu, jūs bildāt jau pavasarī...

– Programmu dublēšanās novēršanu un filiāļu mazināšanu, kas īsteno līdzīgas programmas.

– Kas tad tās bija par reformām, kur un kādu dublēšanos novērsāt, ja pat šogad vairākās augstskolās tika vēl atvērtas līdzīgas programmas? Arī LU rektors Mārcis Auziņš atzina, ka reformas AI nav notikušas, un uzskaitījis, ka komerczinības un administrēšana tiek apgūtas 12 valsts finansētās augstskolās, sociālās un cilvēkrīcības zinātnes – 10, IT – 7, pedagoģija – 8 augstskolās un vēl apmēram tikpat privātajās augstskolās.

– Procesu sarežģī tas, ka mēs finansējam budžeta gadu no janvāra, bet augstskolas strādā no septembra. Ja aprīlī teicām, ka jānovērš programmu dublēšanās, bet janvārī augstskolas jau bija paredzējušas, ko uzņemt septembrī, ir maz iespēju ko mainīt. Tam vajadzētu rezonēt uz nākamo gadu. Valsts turpmāk caur Augstākās izglītības padomi stingrāk skatīs, lai par valsts līdzekļiem netiktu finansētas līdzīgas programmas vairākās Rīgas augstskolās.

Arī rektori uzskata, ka programmām jābūt vairākām, jo katra ar kaut ko atšķiras, un jābūt izvēles iespējām. Piekrītam. Bet ne par valsts līdzekļiem.

– Pēc eksprezidentu, augstskolu rektoru un vēl dažu inteliģences pārstāvju rakstiskām bažām tika nodibināta AI reformu grupa, kurā darbojaties arī jūs un kura jau piedāvājusi pāris variantus. Jau atmesti varianti par vienas superuniversitātes veidošanu, kā arī par nereformēšanu vispār. Kurā virzienā, jūsuprāt, jāiet?

– Universitātēm ir jāorientējas ne tikai uz akadēmisko jomu un zinātni, bet arī jāseko darba tirgus prasībām, jābūt novatoriskam piedāvājumam darba tirgum, jābūt arī nozaru jeb profilējošām augstskolām, piemēram, jūrniecībā, mākslā, mūzikā, pedagoģijā, banku nozarē uc. Nedrīkstam likt sašūpoties reģionālo augstskolu autoritātei – tās Latvijas policentriskajā attīstībā izdarījušas ļoti labu darbu, varbūt vienīgi jādomā par to sadarbības stimulēšanu ar citām augstskolām. Nepieciešams konsolidēt ne tikai infrastruktūru, bet arī atbalsta struktūras, piemēram, veidojot vienu padomnieku centru visām augstskolām, jo tas resurss valstī nav tik liels. Par to gan domas darba grupā bija atšķirīgas.

– Ar ko, jūsuprāt, beigsies reformas? Atceramies, cik ilgi un kā cīnījās RSU par nepievienošanu LU, un izcīnīja!

– Esmu atvērta pārmaiņām, bet attiecībā uz ātrām strukturālām reformām biju gatava ieņemt nogaidošu pozīciju. Esam pieraduši sevi šaustīt, bet mūsu izglītības kvalitāte nebūt nav tik slikta. Vienīgais rektors, kurš slavē mūsu studentus, ir Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors, kurš priecājas par tiem, kas atnāk pie viņa studēt.

– Tur jau ar viduvējām atzīmēm nemaz neiet.

– Jā, bet viņam ir iespēja starptautiski salīdzināt. Mēs par daudz noniecinām savus rezultātus. Nav tāda gadījuma, kad akreditētas Latvijas augstskolas diploms netiktu kaut kur atzīts. Protams, vienmēr var būt labāk.

– Ir ļoti dažādas kvalitātes augstskolas un tās beidzēji.

– Nevajag ar šo atsevišķo slikto kvalitāti samierināties!

– Jautājums, kā kvalitāti atalgot ar finansējumu. M. Auziņš norādījis, ka nav atšķirības finansējumā, vai kādā augstskolā no 100 uzņemtajiem beidz 30 vai 90 studenti.

– Mēs finansējam budžeta vietu, patiešām. Jau divus gadus cenšos modificēt līgumus, ko parakstām ar augstskolām, lai finansējums tiktu vērsts uz rezultātu.

– Pašas augstskolas tam pretojas?

– Protams! Bet, domāju, ka sabiedrība ir nobriedusi, lai izvērtētu rezultātu. Piemēram, ja RTU šogad neaizpildīja 10 doktorantu vietas, tad nākamgad viņiem to nebūs. Uz to lēnām ejam.

– Augstskolas žēlojas, ka tās nevar pieņemt darbā ārvalstu profesoru, kurš nav nokārtojis latviešu valodas zināšanas augstākajā līmenī. Kamēr reformu grupa prasa liberalizēt ārvalstu akadēmiskā personāla un studentu piesaisti, Saeimā tiek gatavoti Izglītības likuma grozījumi, kurā ierobežo svešvalodu lietošanu. Ja bada laikos, piemēram, Ludzas slimnīca radusi iespēju eksportēt medicīnas pakalpojumus tuvējiem Krievijas iedzīvotājiem, vai izglītībā to nevaram?

– Jā, atvērtība ārzemju mācībspēkiem, arī mūsu pašu mācībspēku un studentu stimulēšana doties pieredzē uz ārvalstīm ir augstskolas attīstību veicinošas. Jā, te ir valodas jautājums, mums jābūt atvērtākiem. Šis jautājums vienmēr bijis ļoti sensitīvs. Ja kādi politiskie spēki uzstāj uz valodas ierobežojumiem, tad acīmredzot resoram vienam pašam ir par maz spēka, lai šo šķērsli pārvarētu.

– Nedomājat, ka šis būtu īstais laiks, kad to pārvarēt?

– Ļoti redzu, arī darba grupa redz, arī valdībā ir redzējums, ka mums jābūt daudz elastīgākiem izglītības piedāvājumā, ka jāpalielina proporcija, kurā drīkst mācīt svešvalodā. Es runāju tikai par ES valodām.

– Kāpēc mēs nevarētu piedāvāt studiju programmas arī krievu valodā?

– Tajā nemaz nav tik liela pieprasījuma.

– Ja nav piedāvājuma, kā var mērīt pieprasījumu?

– Arī taisnība. Es drīzāk redzu, ka mēs varētu piedāvāt apgūt uz Krieviju, NVS valstīm orientētas programmas rietumvalstu studentiem – te ir mūsu stiprā puse. Vienalga, piedāvājumam jānāk no augstskolām, tas nerodas ministrijas sienās, bet likuma ietvars, protams, jāveido Saeimā.

– Labi, Daugavpils universitāte šogad atvēra programmu Austrumeiropas kultūra un biznesa sakari, kuru apgūt pieteicās arī kāds Baltkrievijas iedzīvotājs, kurš varēja dabūt uzturēšanās atļauju, tikai pateicoties Latvijā dzīvojošai radiniecei, bet citādi tas būtu ļoti sarežģīti. Vai nav jāliberalizē arī šī politika?

– Atbildēšu ļoti lakoniski: mums ir arī sava ārpolitika, kas jāīsteno.

– Tie pāris desmiti studentu no Krievijas, Baltkrievijas Ukrainas apdraudētu mūsu ārpolitiku?

– Tas ir ārpus mūsu kompetences, mūsu kompetence ir, lai programmas būtu kvalitatīvas. Valstij ir formulēta sava ārpolitika, un visām valsts institucionālajām darbībām jābūt vērstām tās īstenošanas virzienā, nevis pretējā.

– Darba grupā runāts par jauna augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju ministra amata izveidi.

– Uz to raugos pozitīvi. Diemžēl mūsu politikas veidošanas kultūrā izglītība, zinātne un intelekts neieņem tik noteicošu lomu, kā vajadzētu, izglītība un zinātne nekad nav finansēta, balstoties uz domu, ka mūsu tautsaimniecības stūrakmens ir izglītoti civlēki, inovācijas, zinātnes atklājumu ieviešana rūpnieciskā produktā. Lai es valdībā panāktu tās novērtēšanu kā prioritāru, vajadzīgi argumenti, ka ieguldītais miljons pēc laika būs devis piecu miljonu peļņu, bet man nav tādu argumentu. Ja izveidotu atsevišķu šādu ministra amatu, valdībā nebūtu tikai viens ministrs, kurš sniedz argumentus, un pamazām, iespējams, varētu pārliecināt, ka izglītība un zinātne ir vienīgais resurss valstī.

– Runājot par vispārējās izglītības finansējumu – kāpēc bija vajadzīgs tas kūlenis ar skolotāju algu krasu pazemināšanu vispirms un tad – summas palielināšanu, kas seko skolēnam par 33%, skolotāju algu palielināšanu par 30%?

– Krasa nogriešana saistīta ar finanšu situāciju valstī. 2009. gada budžeta grozījumos no izglītības budžeta tika izņemts nepiedodami daudz, un pēdējos četros gada mēnešos tā summa palika tik maza arī tāpēc, ka skolotājiem atvaļinājuma naudas tika izmaksātas iepriekš. 2010. gada budžets tika veidots jau ar šo samazinājumu. Pateicoties premjera atbalstam, esam panākuši, ka skolotāju, sporta treneru, profesionālās ievirzes interešu izglītības pedagogu algas vairs netiek mazinātas. Naudas summa, kas ir 2010. gadam, ļauj mums pilnvērtīgi īstenot pedagogu darba samaksas noteikumus.

Daudzās pozīcijās izglītībā, profesionālajā izglītībā, AI, zinātnē dēļ tā, ka tur 100% saglabātas pozīcijas, samazinājums ir lielāks, un to neesmu slēpusi no nozares. Skolotājs nedrīkst palikt atalgots ar 250 latiem.

– Vai pagarināto grupu finansēšana no šīs papildu naudas būs brīvprātīga skolu izvēle, vai šo naudu pati skola sadalīs pēc saviem ieskatiem?

– Vēl rit izlīgšana ar LIZDA, ar ko vienojāmies par modeli, ka šie līdzekļi ir skolotāju pienākumu apmaksai: pagarinātā dienas grupa, gatavošanās stundai, skolēnu konsultācijas u.tml.

– Par mazo skolu lielo skaitu valstī 2008. gada septembrī jūs teicāt, ka, samazinoties skolēnu skaitam, "skolotājs var labāk iepazīt savus skolēnus un īstenot individuālo pieeju, tādējādi uzlabojot arī izglītības kvalitāti". Kopš drastiskajiem budžeta samazinājumiem dzirdēta pavisam cita nostāja, arī tagad vēstulē arodbiedrībai kritizējat skolēnu mazo skaitu uz pedagogu un sakāt, ka šīs "proporcijas palielināšana nepieciešama izglītības kvalitātes sekmēšanai". Kā tad īsti ir, vai lielāks skolēnu skaits ir kvalitātes sekmēšanai vai mazināšanai?

– Katrs skolotājs ir individualitāte, un no viņa atkarīgs, kā viņš īsteno savus profesionālos pienākumus, arī no tā, kāds ir audzēkņu pieprasījums, tāpēc arī nevar spriest par vienveidīgu tendenci. Mums bija ļoti daudz skolu ar četriem, pieciem, astoņiem skolēniem klasē, savukārt, ja skolēnu skaits ir lielāks, viņi bagātinās cits no cita, jo informācijas nesējs šodien nav tikai skolotājs.

– LIZDA vēl nav teikusi galavārdu par pedagogu streiku. Jūsuprāt, tas tiks novērsts?

– Kamēr ir izlīgšanas komisija, nevaru atļauties tā apgalvot. Mēs argumentējam, kas tiek darīts, lai skolotājs valsts iespēju robežās gūtu to, kas viņam nepieciešams. Runājot Kuldīgā ar skolu direktoriem, redzu, ka viņi apzinās, ka skolas ir dažādas un dažviet skolotāju joprojām ir vairāk, nekā nepieciešams, turklāt tuvākajā perspektīvā pie skolu tīkla saskaņošanas ar pedagogu skaitu vēl nāksies strādāt.

– Tas nozīmē, ka vēl kādiem pedagogiem nāksies zaudēt darbu?

– Daļa pašvaldību šo darbu ir atlikušas uz 2010. gada septembri, un tas nenozīmē tikai to, ka tiks zaudēts darbs. Varbūt būs jāmaina darba vieta.

– LPP/LC Saeimā iesniedza arī pieprasījumu jums par sešgadīgo bērnu sūtīšanu skolā. Šī ideja atmesta, atlikta vai tiek

attīstīta?

– Jautājums par skolas gaitu sākšanu sešu gadu vecumā dienaskārtībā ir kopš 2008. gada sākuma. Ministrijā ar speciālistiem esam izveidojuši darba grupas, kas strādā pie programmu pārskatīšanas, vadlīnijām, ar kādām zināšanām un prasmēm jāuzsāk skola, – tādu valstī joprojām nav, lai gan no 2002. gadā valsts ik gadu ir finansējusi bērnu sagatavošanu skolai 11,5 miljonu latu apjomā.

– Likumā noteikts, ka bērnus pirms skolas nedrīkst pārbaudīt.

– Viņus var nepārbaudīt, bet jāzina, vai bērnam jāpazīst burti, vai jāprot savilkt tos zilbēs vai vēl kaut kas. Nav jau jāorganizē eksāmens.

IZM uzdots sagatavot vadlīnijas, mācību programmas, pedagogu izglītības programmas. Bet pašreiz ir politisks uzstādījums neveikt šīs izmaiņas.

– Kas un no kā iegūst politiskās dividendes?

– Tas vairāk jāvaicā Saeimas kuluāros.

Jautājums skar katru ģimeni, kurā ir mazs bērns. Saņemu arī pietiekami bažīgas vēstules no praktiķiem, kas uztraucas par to, ka skolas vide, mācību līdzekļi nav tam gatavi.

– Kā domājat to praktiski realizēt, kad vienā gadā būs divreiz mazāk pirmklasnieku, bet pēc 12 gadiem – vidusskolas beidzēju un augstskolās stāties gribētāju?

– Arī vairāk darba skolotājiem.

– Un nākamajā gadā atkal mazāk.

– Jārūpējas par demogrāfisko situāciju!

– Tik ātri jau nesarūpēs! Bet kā menedžēt šo situāciju?

– Tāpēc mums vispirms jāparāda, ka nodrošinājums ir, un tad var arī nākt ar uzstādījumiem, varam palaist pilotprojektu. Pašreiz jau 10% no visiem pirmklasniekiem ir sešgadīgi. Bet pašlaik jūtam ļoti lielu spiedienu no partijām, ka patlaban tādas izmaiņas netiek gaidītas. Veiksim saturiski visus priekšdarbus, lai tajā brīdī, kad politiķi būs gatavi izmaiņām, speciālisti var teikt, ka to var izdarīt.

– Ko darīt vecākiem, kuru bērniem pašlaik ir pieci gadi?

– Brīdī, kad viņi būs jāpiesaka skolai, lēmums būs zināms. Ja bērns būs gatavs, ja jūs gribēsiet, jūs viņu sūtīsiet skolā, ja ne – nesūtīsiet, lai kādi lēmumi tiktu pieņemti.