Dzejolis par slīķi pamatskolas literatūras mācību grāmatā izraisīja sašutumu bērnu vecākos – vai viņu atvasēm piedāvātā lasāmviela būtu jāuzskata par literāri apšaubāmu?
Pirms mācību grāmatas nonāk veikalu plauktos, tās tiek izsijātas caur ļoti smalku sietu, bet tik un tā neapmierinātas mēdz būt visas puses: autori, izdevēji, Izglītības un zinātnes ministrija, vecāki. Tiesa, bērniem neviens nejautā.
Valsts gatavo jaunu kārtību mācību līdzekļu izvērtēšanai, bet izmaiņas, šķiet, būs nebūtiskas – tāds kā kosmētiskais remonts.
Neatkarīgās rīcībā nonākusi informācija, ka no kādas mācību grāmatas pieprasīts izravēt klasiķa dzejoļus, jo nu jau mirušais vārda meistars varot mudināt skolu jauniešus uz nelāgām nodarbēm. «Ja literatūra ir mākslas priekšmets, tad kāpēc netiek ievēroti un respektēti mākslinieciskuma kritēriji, bet literārs darbs tiek izvērtēts pavisam no citas puses, pieņemot tikai mākslas audzinošo funkciju?» neizpratnē ir kāda skolotāja. Viņa arī uzskata, ka diez vai vecāki ir tiesīgi iejaukties mācību grāmatas veidošanas procesā, kas tomēr ir profesionāļu kompetence.
Vismaz dažiem grāmatu autoriem radies iespaids, ka bažās par jaunās paaudzes tikumību un ētiku prasības tiek pārspīlētas līdz absurdam.
Kurš piespiež mācību grāmatu autorus rediģēt topošo mācību līdzekli vai pat cenzēt to?
Grāmatas izvērtē dubulti
Kopš 2009. gada 1. jūlija mācību literatūras atbilstību pamatizglītības vai vispārējās vidējās izglītības standartam un attiecīgā mācību priekšmeta standartam izvērtē izdevniecība, slēdzot līgumu gan ar mācību satura, gan ar zinātnisko recenzentu. Pēc tam mācību literatūru iesniedz Valsts izglītības satura centram (VISC) apstiprināšanai, kas pamatojas uz vēl divu recenzentu (zinātniskā recenzenta un praktizējoša skolotāja) sniegtajiem atzinumiem. Valsts nepieciešamības gadījumā veic mācību literatūras papildu izvērtēšanu, ar līdzšinējo kārtību iepazīstina VISC sabiedrisko attiecību speciāliste Baiba Bērziņa.
Izdevniecību redaktoru uzdevums ir kontrolēt mācību vielas atbilstību izglītības standartam, pilnveidot manuskripta tekstu, nodrošinot tā atbilstību literārās valodas prasībām un bērnu vecumposmam, organizēt atbilstošu ilustrāciju izveidi vai atlasi. Neatkarīgā šā materiāla tapšanas laikā vairākas reizes dzirdēja divu izdevniecību nosaukumus – tajās autori esot spiesti rediģēt mācību grāmatu tekstus un prasības atgādinot cenzūru. Cenzūra ir skarbs vārds, bet literatūrzinātnieks Raimonds Briedis izskaidro: «Ja mācību grāmatas autors to veido ar noteiktu ieceri, tad viņš ir tiesīgs izmantot literāru darbu pilnībā vai tā fragmentu. Ja kāds no malas liek kaut ko izņemt, tad tā ir cenzūra, jo tādējādi ir pārkāpta autora iecere.»
Pārmet ministrijai
Izdevniecības Lielvārds (jāprecizē, ka tā netika nosaukta kā negatīvais piemērs) valdes priekšsēdētājs un Latvijas Izglītības izdevēju asociācijas vadītājs Aivars Gribusts akmeni tomēr met Izglītības un zinātnes ministrijas lauciņā. Viņš stāsta: «Izdevniecības piesaistītie recenzenti ir redaktora palīgi un veiktā darba eksperti, no kuriem izdevējs sagaida iespējami objektīvu autoru un redakcijas kopējā darba izvērtējumu gan par atbilstību mācību satura prasībām, gan zinātniskajām atziņām.
Tādu pašu objektīvu vērtējumu izdevēji vēlētos sagaidīt arī no ministrijas speciālistiem un piesaistītajiem ekspertiem. Diemžēl izdevniecības Lielvārds 20 darbības gados ir nācies pieredzēt arī neobjektīvus, vairāk privātā viedoklī balstītus atzinumus un izdevniecības darba vērtējumus. Ja redzēšu, ka prevalē vienas personas viedoklis, arī turpmāk iestāšos par autoriem. Mums ir tiesības ministrijas recenzentu viedoklim nepiekrist. Tāpēc uzskatām, ka visobjektīvākais mūsu darba vērtētājs var būt savā darbā atbildīgs skolotājs, kurš, izmantojot izvēlēto mācību grāmatu, gan spēj skolēniem sniegt zināšanas, veidot iemaņas un prasmes, gan var iespējami labi sagatavot skolēnus valsts pārbaudes darbiem.»
«Ministrija nevar uzņemties atbildību par to, ko izdevējs publicējis, tāpēc ministrija nebūs tas gudrākais, kurš zina labāk. Ja grāmata būs slikta, skolotāji taču to neizmantos,» pie sava paliek izdevējs.
Uzticieties skolotājam!
R. Briedis ironizē, ka ir muļķīgi uzskatīt – dzejolim nošņāpjot pāris rindiņu, skolēnu morāle tiks glābta. Latvijā pastāvot tradīcija mācību grāmatās ievietot adaptētus tekstus it kā pedagoģiskos nolūkos, kaut arī, piemēram, dzejolis ir veselums un uz to attiecas autortiesības. Uz to norāda arī literatūrkritiķe Ieva Kolmane. «Skolām vienmēr ir cenzūra, lai tikai netraumētu nabaga bērnus,» piebilst R. Briedis.
Savukārt A. Gribusts aicina vecākus uzticēties skolotājiem: «Analizējot dažādos TV sižetos redzētos vecāku pārmetumus par to vai citu mācību grāmatu, es aicinātu nemeklēt risinājumu ministrijā, bet atrast laiku un drosmi sarunai ar skolotāju, tieši viņam vai viņai pajautājot, kāpēc ir izvēlēta šī vai cita mācību metode, tā vai cita mācību grāmata, viens vai otrs uzdevums mājas darbam.»
B. Bērziņa informē, ka top valsts regulēta kārtība mācību līdzekļu izvērtēšanai. Būtiskas izmaiņas tajā nav paredzētas, vērtē A. Gribusts. Visticamāk, jaunā kārtība nemainīs arī autoru, izdevēju un ministrijas izpratni par to, kādai jābūt mācību grāmatai, kaut arī tiem visiem ir vienots mērķis – kvalitatīvi izglītot Latvijas skolēnus.
***
Vecāku viedokļi
Arnis, triju dēlu tēvs:
– Mani neuztrauc, kas rakstīts mācību grāmatās. Teikšu vēl vairāk – pilnīgi vienalga, kas tur ir, jo ne jau līdz pēdējai rindai bērni to izlasīs. Jūs tiešām domājat, ka viņi iet ar grāmatu vienā rokā, lasa un saka – te rakstīts, darām tā? Tā nu arī nenotiek.
Anita, pamatskolnieces māte:
– Manuprāt, nedrīkst piegriezt Raini, kā katram tīk, un literāru darbu uzfrišināt pēc mūsu priekšstatiem par audzināšanu. Es pieņemu, ka var publicēt literāra darba fragmentu, jo visu nevar ietilpināt mācību grāmatā, bet ne izskaistināt un izgriezt, piemēram, vārdu «dirsa». Pirmkārt, tā ir necieņa pret autoru, otrkārt, pret lasītāju, treškārt, jānoskaidro, kādu mērķu vārdā tas notiek. Pasaules popkultūras iezīmes es saskatu multfilmās, un tas, manuprāt, ir daudz trakāk. Ja ir multfilma par Parīzes Dievmātes katedrāli, no kuras izgriezti daži varoņi... Kad meitai saku – izlasi grāmatu, viņa atbild – nē, jo es multeni redzēju! Un nelasa!
Antra, divu meitu māte:
– Atceros, ka skolā (un tas notika padomju laikā) bija jālasa Mopasāna Plūmīte – slavenais stāsts par prostitūtu. Nedomāju, ka tas sagrāva mūsu, padomju skolēnu, morāli. Ja blakus ir skolotājs vai skolotāja, kas spēj izskaidrot literārā darba jēgu, tad viss ir kārtībā, un mācību programmai nav jābūt sterilai, it kā skola atrastos paralēlā pasaulē. Manuprāt, arī vecākiem ir nevis puritāniski jāburkšķ, bet jāpaņem grāmata, jāizlasa un jāizrunājas ar bērnu. Mēs nevaram bērnus pasargāt no dzīves, no, atvainojiet, līķiem un slīķiem, prostitūcijas, kautiņiem, narkomānijas un alkoholisma. Tādas izpausmes Latvijas sabiedrībā ir, neviens nedzīvo atrauti no tām, varbūt vienīgi klosteros.