Skolniece aizkustina žūriju ar stāstu par Sibīriju
Par sacerējumu konkursa skolēniem „SIBĪRIJAS BĒRNI 1941/1949 – TRIMDAS BĒRNI 1944 – DZIMUŠI SIBĪRIJĀ” uzvarētāju 1. grupā atzīta Salacgrīvas vidusskolas skolniece deviņus gadus jaunā Grēta Grāvere.
Konkursa organizētājs Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni”.
Konkursa mērķis rosināt skolēnos interesi par Latvijas vēsturi, par 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kuras rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji, par 1949. gada deportāciju, kad uz Sibīriju tika aizvesti vairāk kā 42 tūkstoši cilvēku. Par 1944. gadu, kad atkārtotas deportācijas draudu un frontes tuvošanās iespaidā vairāk kā 200 tūkstošu Latvijas pilsoņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Par Sibīrijā dzimušajiem, tiem, kuri atgriezās Latvijā vai palika svešumā. Mērķis mudināt skolēnus izzināt mūsu valsts un savas ģimenes vēsturi, stiprināt skolēnos patriotisma jūtas un piederības sajūtu Latvijai.
Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī un melos pamatotā kara darbība skaudri liek apjaust, ka ir neapšaubāmi svarīgi zināt un izprast savas valsts vēsturi, lai mums blakus augtu un dzīvotu domājoši un patstāvīgi jaunieši. Zināt savas ģimenes un valsts vēsturi, nozīmē spēt redzēt likumsakarības, spēt nepakļauties maldīgai informācijai un būt lepnam par savu valsti un tās brīvību.
Konkursā tika izvēlēti labākie sacerējumi katrā vecuma grupā.
* 1. grupa - no 7 līdz 10 gadu vecumam
* 2. grupa - no 11 līdz 15 gadu vecumam
* 3. grupa - no 16 līdz 19 gadu vecumam
Sacerējumi bija jāiesūta līdz 2026. gada 14. maijam (ieskaitot), uz e-pasta adresi sibirijasberni@gmail.com ar norādi „Sacerējumu konkursam”.
Sacerējums jāiesniedz latviešu valodā datorrakstā, nepārsniedzot 1500 vārdus.
Konkursa žūrija piedalījās Elita Veidemane - žurnāliste, “Neatkarīgā Rīta Avīze” galvenā redaktora vietniece, Agnese Meiere - žurnāla “Ir” žurnāliste, Egīls Zirnis - laikraksta “Diena” žurnālists,
Ina Druviete - filoloģe, profesore, Kaspars Pūce - aktieris, rakstnieks, Valdis Lūriņš - aktieris, režisors.
Konkursa rezultāti publicēti fonda “Sibīrijas bērni” mājaslapā www.sibirijasberni.lv
Rezultāti
1.grupa (no 7 līdz 10 gadu vecumam)
1.vieta Grēta Grāvere, Salacgrīvas vidusskola
2.vieta Rūta Sokolovska, Priekules vidusskola
3.vieta Gustavs Zubkovs, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskola
Kaspara Pūces speciālbalva Luka Jesse, Daugavpils Zinātņu vidusskola
2. grupa (no 11 līdz 15 gadu vecumam)
1.vieta Renārs Bors, Nīgrandes pagasta Kalnu pamatskola
2.vieta Liene Utināne, Aizkraukles novada vidusskola
2. vieta Emīlija Upeniece, Jelgavas Valsts ģimnāzijas
3.vieta Una Gūtmane, Kalvenes pamatskola
3.vieta Letī Valaitīte, Rencēnu pamatskola
Kaspara Pūces speciālbalva Madarai Razživinai, Jelgavas Valsts ģimnāzija
3. grupa (no 16 līdz 19 gadu vecumam)
1.vieta Alise Kukurika, Brocēnu vidusskola
2.vieta Evolaina Lagunovska, Rīgas Valsts Vācu Ģimnāzija
3.vieta Marijanna Jurčika, Raunas pamatskola
Kaspara Pūces speciālbalva Ričardam Linabergam, Jelgavas Valsts ģimnāzija
Inas Druvietes speciālbalva Linards Rūdolfs Līcītis, Limbažu vidusskola
Valda Lūriņa speciālbalva Armands Savko, Ezernieku pamatskola
Konkursa uzvarētāji katrā no trim vecuma grupām saņems diplomu un naudas balvu.
1. vietas naudas balvas fonds 100 EUR var tikt sadalīts uz vairākiem pirmās vietas ieguvējiem vienas grupas ietvaros.
2. vietas naudas balvas fonds 60 EUR var tikt sadalīts uz vairākiem otrās vietas ieguvējiem vienas grupas ietvaros.
3. vietas naudas balvas fonds 40 EUR var tikt sadalīts uz vairākiem trešās vietas ieguvējiem vienas grupas ietvaros.
Uzvarētājdarbs:
Grēta Grāvere, 9 gadi
Salacgrīvas vidusskola
“Koferis”
Mans vārds ir Grēta un es dzīvoju Vidzemes piekrastē - skaistā mazpilsētā pie jūras un upes. Esmu no tiem bērniem, kuri ikdienā min tās pašas takas, ko mina mana vecvecmāmiņa un vecvectēvs, kur savu bērnību un jaunību pavadīja ome un opis. Es esmu no tiem bērniem, kuri mācās tajā pašā skolā, kur pirmo izglītību ieguva mana mamma, tante un onkulis. Es esmu starp savējiem, kur mani lutina un sargā. Zinu, ko nozīmē svinēt ģimenes un valsts svētkus. Mūsu ģimenē ir arī piemiņas dienas, kas sevī glabā ne tik priecīgas atmiņas. Zinu, kas ir Sibīrijas bērni, jo pazīstu divus no tiem, uz Sibīriju “aizsauktos”.
Jau kādu laiku mana ome un opis runā par pavasara atpūtas braucienu. Man patīk sarunāties par tāliem un piedzīvojumiem bagātiem ceļojumiem. Arī mani reizēm ņem līdzi. Visvairāk man patīk izzināt vēsturi - vietu un lietu pagātni.
Pirmais, ko pamanu opīša istabā, ir koferi, kas ir paši galvenie ceļojumos. Bez tiem, nu, nekur. Tie, taču, visu ceļojuma laiku glabā un sargā īpašnieka personīgās lietas! Koferu mūsmājās ir daudz! Lielāki un mazāki. Krāsaini kā Lieldienu olas. Kāds ir arī nobružāts! Par to opim tāds smieklīgs stāsts. Vairākos ceļojumos uzvedies kā parasts koferis, bet te… kādā reizē vairs neatbilst izmēriem! Tā nu opim vajadzējis uz ātru roku, pareizāk sakot, ātru kāju, atbrīvot koferi no ritentiņiem, lai varētu turpināt ceļojumu.
Bet kādu dienu mani saimniecības ēkas otrajā stāvā, kur glabājas ģimenes relikvijas un dažādas šodien vairs nevajadzīgas, bet atmiņām bagātas lietas, ieinteresēja pavisam savāda kaste. Izrādās tas arī ir koferis! Nolikts maliņā un pārsegts ar segu. No koka - finiera plāksnēm, ar naglām sašūts, rokturis no ādas strēmeles. Tumši zaļā krāsā nokrāsots. Vietām krāsa diezgan padilusi. Mans onkulis to uzmanīgi noceļ no augstā plaukta un ienes istabā, jo es gribu zināt, kur un kas ir ceļojis ar tādu dīvainīti. Izrādās, par to vislabāk pastāstīs mana vecvecmāmiņa, kuru ģimenē mīļi saucam par tapenīti.
Manai tapenītei jau ir 88 gadi un, jautājot par pagātni un atmiņām, reizēm viņas stāstā ievijas tīri neticamas lietas, reizēm ieilgst mēms klusums, it kā būtu pārcēlusies uz laiku tajās dienās, reizēm asaras aizmiglo acis un lūpas nosaka - “kā ir, tā ir…”
Tas notika 1949. gada 25. martā. Manai vecvecmāmiņai tad bija vienpadsmit gadi. Gandrīz tikpat, cik man tagad. Vienpadsmitgadīgā Vēsmiņa uz skolu kādas dienas jau negāja, jo apkārtnē klīda baumas par kaut kādu braukšanu, par došanos prom. Vēsmiņa priecīga, ka nav jāiet uz skolu. Nu ar savu draudzeni Aiju, kura dzīvo kaimiņos, un kuras ģimene saņēmusi tādas pašas ziņas, var paspēlēties priežu ieskautajās kāpās. Vēsmiņas mamma gan bijusi noraizējusies. Smaids sejā izzudis un rūpju rievas ievilkušas dziļākas līnijas. Prātu nodarbinājuši jautājumi - kur likt gotiņu? Kam atstāt saimniecību, māju? Cik ilgi būsim prom?
Pienācis 25. marta rīts. Saņemta ziņa, ka visiem jāpulcējas norādītajā adresē. Vēsmiņas mamma likusi meitai paņemt sev svarīgākās mantas, jo uz laiku būšot jāaizbrauc. Vēsmiņa priecīgi domājusi, kāda var būt vissvarīgākā manta? Nu, protams, lelle Agrita! Pasitusi lelli padusē, aizskrējusi pie draudzenes, lai paziņotu jaunumus.
Koferi - dīvainīti tapenīte vēl nepiemin, jo mantas tikušas sasietas lielā lakatā. Nekādu lielu somu vai koferu neesot bijuši.
Tieši šajā pašā datumā, 25. martā, mazās piejūras pilsētiņas laukos kāds zēns, vārdā Imants, no rīta gāja uz skolu. Kopā ar klases puišiem uzsper bumbu, izjoko kādu un gatavojas stundai. Tad klasē ienāk skolotājs ar svešu vīrieti. Tiek nosaukts Imanta vārds, esot jādodas uz mājām. Imantam ir 13. To, ka kaut kas nav kārtībā, zēns nojauš. Bet, ka mājas, skola, klases biedri, draugi būs jāpamet uz gandrīz desmit gadiem, Imants nezināja. Imantiņš tad arī nezināja, ka būs mans vecvectēvs, ko mīļi ģimenē sauksim par tētuļu.
Mājas pagalmā jau bija iebraukusi kravas automašīna un tajā sēdēja ļaudis no tuvākās apkārtnes. Drūmi, klusi, ar mantām apkrāvušies. Arī Imanta mamma, brālis Miervaldis, mazā māšele un vecaistēvs rosījās pie mašīnas. Neziņas pārņemtais ceļš visus aizveda uz vilciena staciju. Mājās palika iekopti lauki, saimniecība un nepadarīti pavasara darbi.
Vai mani vecvecāki bija vienā un tajā pašā vilcienā? To neviens nezina. Zinu, ka Vēsmiņa ar mammu nonāca Tomskas apgabala Asinā, bet Imants - Tomskas apgabala Kargosā.
Sasnieguši nezināmo galapieturu, Vēsma ar mammu un pārējiem tika nomitināti lielā šķūnī. Lielā telpā. Katru dienu nāca vietējie un izvēlējās savām saimniecībām strādniekus. Vēsmiņa palikusi ar mammu pēdējās, neviens nav gribējis ņemt sīciņu sievieti ar bērnu. Bet vēlāk izrādījās, ka tā bijis labāk, jo mamma pieņemta bērnudārzā par auklīti. Siltumā un ēdiens arī pieticis. Vēsma uzsākusi skolas gaitas, kur apgūta svešā valoda - krievu valoda, iegūti jauni draugi.
Pienācis 1953. gads, visus “svešos” klusi pāršalca cerību pilna ziņa, varēs doties atpakaļ uz mājām. Vēsmas mamma savu meitu palaida vienu, tā bijis noteikts pavadrakstā, ka bērniem uz Latviju ļauts izbraukt pirmajiem. Tā, varbūt, pat labāk, kas to lai zina, vai kāds atkal nepārdomās, nav ko gaidīt. Nu jau piecpadsmitgadīgā Vēsma dodas uz Rīgu, sameklē radiniekus un gaida, kad mājās atgriezīsies mamma, lai dotos uz savu dzimto mazpilsētu. Diemžēl, kad abas atgriežas, secina, ka māja ir atdota koplietošanai. Te dzīvo citi ļaudis un mājas vienā galā ierīkotas milicijas telpas. Pašām tiek ierādīta gultas vieta kaimiņu mājās, ādu ģērētavā. Aiz žoga var saskatīt savu māju, tik kāds cits pār pagalmu min Vēsmas bērnības takas, kāds cits iekopis puķu dārzu, kāds cits pa viņas mājas logu skatās saulrietu jūrā.
Vecvectēva Imanta skaistie mazpilsētas lauki arī sagaida savus saimniekus. Sagaida Imantu, sagaida Miervaldi un mammu. Tik nesagaida vectēvu un māsiņu. Viņi neizturēja skarbos laikapstākļus, ēdiena trūkumu un slimības. Imants dzimtajā pusē atgriežas vēlāk kā pārējie, jo tika iesaukts Padomju Armijas rindās.
Bet koferis, tas dīvainais koferis? Izrādās, to pats Imants sagādājis, mans vecvectēvs, mans mīļais tētuļa. Koferis atveda mājās liecības par svešā zemē piedzīvoto, atveda fotogrāfijas, vēstules, izglītības dokumentus un atmiņas. Atgriežoties Latvijā, diemžēl, arī Imanta mājas vairs nepiederēja ģimenei. Tētuļa arī vairs nav starp mums, bet viņš daudz stāstīja par piedzīvoto svešā zemē. Un koferis man vairs neliekas dīvains, tas ir koferis, kas glabā mūsu ģimenes vēsturi. Tas ir koferis, par kuru daudzus gadus nedrīkstēja runāt, nedrīkstēja pieminēt. Tas ir koferis, kas tika glabāts vistālākajā mājas kaktā. Koferis, kas sargāja mūsu ģimenes vistuvāko cilvēku atmiņas par to, kas pārdzīvots līdz sirds dziļumiem, par to, kas atmiņu stāstos liek man aizdomāties un opim uzdot arvien nesaprotamākus jautājumus. Šis koferis nesaistās ar priecīgiem un uzjautrinošiem stāstiem. Bet tas ir visklusākais liecinieks par vēsturi, par kuru neaizmirsīšu nekad.
Mans onkulis noliek koferi atpakaļ augstajā plauktā un pārklāj ar segu. Es tikai nodomāju, lai tāds ceļojums, ko piedzīvoja mani vecvecāki, nekad nebūtu jāpiedzīvo man!
