Kāpēc Latvijas augstskolas tērē tūkstošiem eiro ārvalstu studentu piesaistei?

Latvijas augstskolas ārvalstu studentu piesaistei tērē tūkstošus. Vairāki tūkstoši tiek maksāti speciālām aģentūrām un  aģentiem, kuri šos studentus piesaista, bet kopējā summa nav zināma, ziņoja Latvijas Radio. Par to tika spriests arī 9. jūnija TV 24 diskusijā “Preses klubs”.

Tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors biedrs Aigars Bikše uzsvēra, ka Mākslas akadēmija neuzņem ārvalstu studentus no Indijas un citām trešajām valstīm, taču aktīvi iesaistās Eiropas Savienības “Erasmus” studentu apmaiņas programmā. Ārvalstu studenti ir apmierināti ar LMA studiju augsto kvalitāti, un daži vēlas šeit palikt līdz pat studiju beigām.

Par tām augstskolām, kuras organizē ārvalstu studentu piesaisti, A. Bikše sacīja, ka tas ir labs ekonomikas modelis, kā nopelnīt naudu, jo īpaši, ja augstskolai ir kvalitatīvas programmas un profesori, un “tā kā Latvijā cilvēku nav daudz, tad, ja tev ir resursi, tu gribi attiecīgi tos izmantot”. Mākslinieks tajā neredz neko sliktu, viņaprāt, tas ir ļoti labi. Ja šie cilvēki izmācīsies un pēc tam dosies projām, tā ir viņu izvēle, bet mums ir vajadzīgi gudri cilvēki, kas var darīt kaut ko šeit uz vietas.

Tāpat A. Bikše ierosināja vairāk naudas tērēt profesoru algām. Viņš uzskata, ka jebkuru jaunu produktu ir jāreklamē, un viss atkarīgs no nolūka - ja tas ir labs, tad viss kārtībā. “Augstskolu galvenais uzdevums jau nav izglītot jaunos cilvēkus, augstskolu uzdevums ir zinātnes sasniegumi, un izglītība ir tikai “blakne”,” norādīja A. Bikše, piebilstot, ka tas būtu, skatoties no ideālā viedokļa.

“OC Vision” valdes loceklis, “BWEG Baltic Waste And Energy Group” padomes loceklis Gatis Kokins teica, ka viņš savā galvā dalītu divus procesus - ja kāds uzņēmums, vai šajā gadījumā, augstskola, mēģina eksportēt savus pakalpojumus un tērē tam naudu. Tik ilgi, kamēr tas nerada kādus demogrāfiskus vai imigrācijas draudus, brīvā valstī, brīvam uzņēmumam, viņaprāt, tas ir labi, katrs dara kā grib.

Kas attiecas uz izglītību, tad tur ir nedaudz savādāk, līdzīgi, kā labi ārsti pārlieku nereklamē savu darbu, bet par viņu darbu, kvalifikāciju, runā rezultāti. “Tāpat arī ar augstskolām. Ja tā ir laba augstskola, tad pie tās ir rinda ar gribētājiem,” uzskata uzņēmējs. G. Kokins minēja labos piemērus Vācijā un Lielbritānijā, kad studentus izdodas piesaistīt tikai ar labo kvalitāti, “neiztērējot tam ne kapeiku”. “Vēl vairāk, tu vari izvēlēties spožākos prātus, nevis tādus, kuru vienīgais mērķis ir iekļūt valstī, lai reemigrētu pēc tam uz citu,” piebilda G. Kokins.

Un saistībā ar mākslīgā intelekta uzvaras gājienu, tādas zemas kvalitātes studiju programmas, “kas spēj piesaistīt tikai šaubīgus migrantus” - tas, pēc G. Kokina domām, nav ilgtspējīgs biznesa modelis. ”Deficīts vai nespēja iestāties ir daudz labāka atlase, nekā 1000 eiro par studentu,” ir pārliecināts G. Kokins.

Vēl G. Kokins pauda pārliecību, ka mūsdienu mainīgajā pasaulē augstākā izglītība ir tikai tāda smadzeņu “izstaipīšana” un sagatavošanās mūžizglītībai. Augstākajā izglītībā ir arī tāda parādība kā “diplomu dzirnavas,” proti, tās ir augstskolas, kas par naudu pārdod bakalaura un maģistra grādus, un G. Kokins domā, ka mūsu augstskolām nebūtu jābūt šajā sarakstā.

Mūziķis Raimonds Bartaševičš sacīja, ka, acīmredzot, augstskolas saprot, ko dara - tērē tūkstošus, bet acīmredzot, nepārtērē. Pēc viņa sacītā, ir vienalga, kur augstskola atrodas, ja tā ir laba, tad uz to skries.