«Mūsu definīcijā nav prestižu skolu,» uzsver Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve Indra Vilde. Arī pamatskolas Rīdze direktore Antra Žukovska izklausās neapmierināta, ka skolai piedēvēta šāda slava.
Savukārt pedagogu tālākizglītības kursu lektors Kaspars Bikše ir daudz tiešāks un saka – vecāki aizpilda savu tukšumu un neesošo inteliģenci, sūtot bērnus mācīties par prestižām uzskatītās skolās. Līdzīgi novērojumi viņam ir arī par Dāniju.
Maina noteikumus
Rīgā jau vairākus gadus spēkā ir jaunie uzņemšanas noteikumi, kad bērnu var pieteikt 1. klasē, sākot no piecu gadu vecuma. Tādējādi vairs nav starta datuma, kad vecāki stāvēja pie mācību iestādēm rindās, lai pagūtu vieni no pirmajiem nodrošināt vietu, skaidro I. Vilde. Rīgas domes saistošie noteikumi bērnu reģistrēšanai un uzņemšanai 1. klasē Rīgas pašvaldības vispārējās izglītības iestādēs nosaka, ka departaments līdz katra gada 1. janvārim paziņo atveramo klašu skaitu.
Katrai skolai ir noteikts mikrorajons, kurā deklarētajiem bērniem ir prioritāras tiesības tikt uzņemtiem šajā teritorijā esošajā skolā. Bērni tiek pieteikti vairākās skolās, un saistošie noteikumi to neaizliedz. Taču priekšroka ir mikrorajona bērniem. «Lai nav tā, kā bija agrākos gados, kad pēkšņi sadeklarējas tajā mikrorajonā, kur vecāki bija noskatījuši bērnam mācību iestādi. Diez vai tagad divus trīs gadus kāds pirms skolas būs deklarējies vietā, kur nemaz nedzīvo. Visu laiku datus pārbaudām,» stāsta I. Vilde. Mācību iestāde katru gadu līdz 1. jūnijam pārbauda, vai pretendenta uzņemšanas 1. klasē dzīvesvietas adrese un vecāka dzīvesvietas adrese saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra datiem atbilst mikrorajonam.
Direktore piktojas
I. Vilde vēlreiz uzsver, ka no departamenta nekādi netiek uzturēts mīts par prestižām un citām skolām: «Tie ir vecāku stereotipi par to, kas ir prestiži.» Tomēr departamentā novērots, ka visvairāk bērnu 1. klasē joprojām tiek pieteikts Franču licejā, pamatskolā Rīdze, Rīgas 49. vidusskolā un Rīgas Teikas vidusskolā. Šīs skolas tiek nosauktas nevilcinoties. «Dažās ir ļoti liels pieteikto bērnu skaits. Piedāvājums, protams, ir mazāks,» atzīst I. Vilde.
Pamatskola Rīdze ir viena no mācību iestādēm, kas arī šogad pieredzējusi vecāku uzlidojumu. A. Žukovska uzreiz pasaka: «Man nepatīk, ka skolu dēvē par prestižu!» Jau ierasts, ka uz vietām šajā mācību iestādē vecāki piesaka ļoti daudz bērnu, bet uzņemt iespējams tikai tik, cik ir vietu. Šogad bijis daudz jau esošo skolēnu brāļu un māsu, kuriem jāsāk mācības 1. klasē. Saskaņā ar jau minētajiem saistošajiem noteikumiem viņiem ir prioritāte tikt uzņemtiem Rīdzē. «Mēs varam uzņemt divas klases,» informē A. Žukovska. «Šogad pieteica daudz brāļu un māsu – bija pat 28, bet palika, šķiet, 23. Mikrorajona bērni pieteicās 20, palika 17, sanāca vairāk nekā viena klase.»
Pamatskolas direktore vērtē, ka pieprasījumu konkrēti pēc viņas vadītās mācību iestādes diezin vai nosaka tikai un vienīgi tās ģeogrāfiskais novietojums pilsētas centrā. Pēc viņas domām, to nosaka skolas vēsturiskā aura, pedagogi un vide. «Lielākais pluss ir saturs, tas, ko skola var dot. Bet ir arī tādi bērni, kuri nevēlas mācīties,» neslēpj direktore.
Vecāki remdē savas vēlmes?
Izglītības iestādes Pedagoģiskās meistarības skola lektors Kaspars Bikše uzskata, ka vecāku izdomāto prestižo skolu statusu uztur paši pedagogi: «Skolotāji spekulē ar šo vecāku tendenci uzpūst burbuli, ka ir kāda viena labā un pareizā skola. Tā kā cilvēkiem ir tendence atkārtot, tad tā sāk runāt arī citi. Turklāt ir skolas, kurās pastāv uzņemšanas eksāmeni. Tādējādi pedagogi uzliek latiņu, ka bērnam jāsaņem tik un tik balles, lai viņš tiktu šajā skolā.» Viņam oponē skolotājs ar 17 gadu stāžu Gunārs Rutkis, kurš norāda, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventiem vairs nekas nav jāpierāda – no turienes nākot jau sagatavoti speciālisti. K. Bikše atbild, ka to sauc par kolektīvo motivāciju, jo visi jūtas kā teicamnieki un mācās.
G. Rutkis tomēr aicina prestižo skolu slavu pavērtēt arī no citas puses. Proti, mācību iestādes jau daudzu gadu desmitu laikā ir iekarojušas savu vietu un statusu. «Runājot par Franču liceju – nu, ir pēcgarša tai skolai. Inteliģences pēcgarša,» par skolu, kas šogad septembrī svinēs 90. jubileju, saka G. Rutkis. Viņš vērtē, ka tieši lielā vēlme mācīties šajā skolā liek skolotājiem nezaudēt profesionalitāti un uzturēt augstu izglītības kvalitātes līmeni. K. Bikše gan uzskata, ka vecāku vēlme iekārtot bērnu tā dēvētajā prestižajā skolā pastāvēs tik ilgi un tajās vietās, kur dzīvo aprobežoti cilvēki, kuri pakļaujas stereotipiem.