Atšķirībā no Valsts prezidenta vēlēšanām Latvijas Universitātē (LU) ir skaidri zināmas kandidatūras, kas pretendē uz valsts lielākās augstskolas vadītāja amatu.
Vakar rektoru amata kandidātu debates, kur uzstājās Inta Brikše un Mārcis Auziņš, īsti nespēja sniegt atbildi, kurš no pretendentiem ir labākais, jo debates bija vairāk formālas, ne tieši sasaistītas ar aktuālo problemātiku.
Pirms četriem gadiem LU iedibinātā tradīcija pirms Satversmes sapulces balsojuma organizēt debates, līdzīgi kā tolaik, arī šogad neguva plašu atsaucību, un Lielajā aulā nebija visu to 300 balsstiesīgo, kuriem pēc nedēļas būs jāizšķiras starp abiem pretendentiem. Divu stundu laikā abi kandidāti iepazīstināja ar savu redzējumu par to, kā turpmākos četrus gadus LU vajadzētu attīstīties, taču auditorijas jautājumu bija ļoti maz. To, kurš no pretendentiem turpmāk vadīs apmēram 50 miljonus lielo budžeta iestādi, izlems akadēmiskie un administrācijas pārstāvji, kā arī studenti.
Otrajā vietā Baltijā, otrajā vietā Latvijā pēc piesaistīto ārvalstu studentu skaita – šie bija bieži minēti fakti debašu laikā, ko akcentēja esošais rektors M. Auziņš, taču viņš tā arī nespēja atbildēt uz jautājumu, ko darīt, lai Latvijas lielākā zinātnes universitāte spētu būt pirmā.
Debatēs M. Auziņš uz jautājumu, kas ir vainīgs pie neveiksmīgā kursu aktualizācijas projekta, atzina, ka problēma ir bijusi sarunas trūkums ar akadēmisko personālu. Viņš par vājo vietu augstskolas pārvaldē uzskata kapacitātes trūkumu.
Savukārt I. Brikše norādīja, ka Latvija un arī LU ir zināšanu pārneses vieta no postpadomju telpas uz Rietumiem.
Interesanti, ka M. Auziņš ir pārliecināts par pareizu LU sabiedrisko attiecību darbību, un, pēc viņa teiktā, ne visas fakultātes vēlas, lai par tām runātu publiskajā telpā. «Uzņemšanas kampaņā Juridiskās fakultātes dekāne atbildējusi, ja mēs veidojam studiju programmu un par to plašāk stāstām, sabiedrība to uztvers kā mūsu vājumu – jums iet tik slikti, ka vajadzīga reklāma,» atklāja M. Auziņš.
«Mums ir jābūt paškritiskiem, mums ir jāspēj pārkāpt pāri ieradumam, jāierauga jaunas iespējas. Tas ir jādara droši, ko es saskatu apstāklī, kurā ir izcili pētnieki un izcili pasniedzēji,» minēja I. Brikše, gan atzīstot, ka LU studiju kvalitāte slīd uz leju, tādēļ jāizvērtē studiju programmas.
Tikmēr, atbildot uz jautājumu par mācībspēku paaudžu nomaiņas gaitu un profesoru skaitu LU, M. Auziņš pavēstīja, ka ar Latvijā esošo augsti kvalificēto mācībspēku ir par maz, taču pašlaik topošo speciālistu piesaiste studijām un potenciāli arī darbam LU ir motivējoša – ar 800 latu stipendijām. Universitāte «dod jaunajiem cilvēkiem iespēju strauji izaugt karjerai, lai stātos to vietā, kas nolēmuši pensionēties».
I. Brikše norādīja uz problēmu, ka LU profesoru atalgojums ir pat zemāks nekā doktorantiem izmaksātās stipendijas, tāpēc, lai ilgtermiņā spētu piesaistīt perspektīvus mācībspēkus, risināms ir arī mācībspēku algu jautājums. Ņemot vērā demogrāfijas tendences, LU rūpīgi jāstrādā, lai saglabātu iespējami lielu studentu skaitu, pretējā gadījumā «nebūs kam lasīt lekcijas».
Neatkarīgā novēroja, ka vairāki debašu klausītāji, pametot Lielo aulu, spriedelēja, ko nozīmē I. Brikšes piesauktā korporatīvā kultūra. Daži bija apņēmīgi jēdzienu sameklēt enciklopēdijā. Vairāki debašu apmeklētāji gan neslēpa, gadījumā, ja būtu jāpieņem lēmums, par ko balsot šodien, to būtu grūti izdarīt, atstāt LU vadību tā sauktās «fiziķu mafijas» rokās, kas šo izglītības iestādi vada vairāk nekā 20 gadus, vai arī uzticēt Sociālo zinātņu fakultātes izveidotājai, tādējādi ieejot vēsturē kā pirmajai LU rektorei sievietei, nav viennozīmīgas atbildes.