Lai gan Latvijā var runāt par zināmu sociālo zinātņu (SZ) studentu pārprodukciju, kā ar nazi nogriezt valsts finansējumu šīs jomas programmām noteikti nedrīkst, turklāt tā būtu kārtējā primitīvā, lineārā griešana, uzskata augstskolu pārstāvji.
Tā vietā būtu vajadzīga smalkāka izvērtēšana – kurā studiju pakāpē, kādās programmās, kādā apjomā, kurās augstskolās vai reģionos kaut kādā mērā pieļaujama budžeta studiju vietu samazināšana un kur tomēr valstij arī par sociālo zinātņu speciālistu attiecīgas kvalitātes un kvantitātes jauno speciālistu jārūpējas.
Griešana – reformu trūkuma dēļ?
Starptautiskie aizdevēji Latviju uzteikuši par reformām vispārējās izglītības līmenī, bet augstākajā izglītībā tās pamatīgi buksē. Gada sākumā valdība pieņēma 2010.–2012. gada plānu augstākās izglītības reformu iedzīvināšanai, bet pašas reformas īsti nav sākušās. Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra iemeslus redzēja plāna nepilnībās – tas neiezīmēja sasniedzamo struktūru, finanses, mijiedarbību starp zinātniskajām institūcijām un augstskolām. Latvijas Universitātes (LU) rektors Mārcis Auziņš iepriekš bilda, ka plānā nav nedz stratēģiskā redzējuma, nedz politiskā uzstādījuma, kādēļ reformas arī nenotiek.
16. novembrī ledus nedaudz sakustējās, un valdība atbalstīja noteikumu papildinājumu studiju programmu satura un personāla kompetences pilnveidei. Pēc izglītības un zinātnes ministra Rolanda Broka (ZZS) teiktā, tas ir viens no augstākās izglītības reformu plāna īstenošanas instrumentiem, solis uz koledžu sistēmas izvērtēšanu, augstskolu un zinātnisko institūciju konsolidāciju. Beidzot rasts reāls finansējums – vairāk nekā miljons latu no Eiropas Sociālā fonda. Pirmie rezultāti varētu būt pēc gada, bet līdz šim augstākajā izglītībā konsolidētas tikai trīs koledžas, Neatkarīgajai atzina ministra preses sekretāre Agnese Korbe.
Vasarā J. Vētra pieļāva, ka Pasaules bankas ieteikumi 2011. gadā samazināt budžeta vietu skaitu vai to bāzes finansējumu valsts augstskolām par 50%, nefinansēt SZ programmas, atteikties no valsts galvotajiem kredītiem, tuvākajos gados pāriet uz maksas augstāko izglītību patiesībā ir mēģinājums izkustināt reformu procesu. No šiem ieteikumiem Finanšu ministrijas (FM) budžeta versijā palicis priekšlikums pilnībā atteikties no sociālo zinātņu studiju finansēšanas, 2011. gadā ietaupot 307 800 latu, bet 2012. gadā – 1,2 miljonus.
Studē daudz, bet par maksu
Līdzīgu domu iepriekš Neatkarīgās diskusijā izteica arī Augstākās izglītības padomes šefs, tomēr rosinot budžeta vietas saglabāt SZ doktora līmeņa programmās un palielināt līdzekļus pētījumiem. Pēc J. Vētras domām, SZ valsts finansējums pārvērties par mārketinga ieroci – katrs cenšas dabūt kaut vai pāris budžeta vietu, lai ar tām pievilinātu vairāk studentu. Turklāt valsts par vienu SZ studiju vietu labajos laikos maksāja pusotru reizi vairāk par tirgus cenu, tagad tirgus cena ir augstāka nekā valsts budžeta finansētā cena. SZ programmas brīvā tirgus konkurence būtiski neietekmēšot atšķirībā no tehniskajām, medicīnas programmām, kurās resurss tādā veidā tiktu noplicināts.
Sociālās zinātnes Latvijā studē 56% studentu, kas ir visvairāk Eiropas Savienībā, savukārt eksakto zinātņu studentu īpatsvara jomā esam pēdējie. Bet eksaktās zinātnes pamatā studē par valsts budžeta līdzekļiem, taču sociālajās zinātnēs par savām studijām maksā paši studenti, vairākums šo studentu studē privātās augstskolās. M. Auziņš uzsver, ka "valsts augstskolās jau tagad sociālo zinātņu programmās budžeta vietu skaits ir ļoti ierobežots, turklāt ne visās jomās studētgribētāju skaits ir liels". Šo studiju nefinansēšana vispār varot liegt pieeju augstākajai izglītībai kādiem talantīgiem, bet trūcīgiem jauniešiem, kā arī veicināt jauniešu aizplūšanu studēt uz ārzemēm, piemēram, Skandināviju, kur ir iespējamas bezmaksas studijas. Par to brīdina arī Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis, kurš uzsver gan šo, gan citu studiju saglabāšanas pieejamību reģionos, kur cilvēku maksātspēja esot katastrofāla.
Privāto augstskolu lobijs?
Atzīstot, ka jau pašlaik ir proporcionāli daudz SZ studentu, kas gatavi par šo izglītību maksāt paši, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts arī nav tik kategorisks kā FM. Valsts finansējums, viņaprāt, jāsaglabā doktora studiju līmenī, kā arī atsevišķās programmās, kas gatavo speciālistus noteiktām valsts pārvaldes iestādēm, funkcijām. Turklāt kaut vai dažu budžeta vietu atstāšana šajās programmās rada konkursu un ir zināms kvalitātes garants, pretējā gadījumā cīņā par studentiem augstskolas gatavas izvilkt gandrīz jebkuru sliņķi, kurš spēj samaksāt. Uz gaidāmām kvalitātes problēmām šo izmaiņu gadījumā norāda arī LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, brīdinot par augstskolu dempingošanu. Ja SZ tiek noliktas brīvajā tirgū, valsts augstskolas vismaz šajās programmās būtu ar privātajām jānostāda vienādās pozīcijas, tai skaitā attiecībā uz mācību valodas ierobežojumiem. Turklāt nav īsti precīzi nodalīts, kuras ir SZ, kuras humanitārās, piemēram, LU Humanitārā fakultāte savā paspārnē pārņēmusi antropoloģiju. "Vai tikai tāpēc tā tagad būs humanitārā zinātne?" retoriski jautā J. Rozenvalds.
IZM lavierē
IZM nostāja tāpat kā ministrijai samazināmais budžeta apjoms vēl nav īsti skaidra. Ministrija prioritāri esot gatava mazināt administratīvos izdevumus un tikai tad apsvērt līdzekļu samazinājumu izglītībai un pamatfunkcijām, pauž A. Korbe. Spriežot pēc 2011. un 2012. gadā iezīmētajiem potenciāli ietaupāmajiem līdzekļiem, valsts budžeta vietas nākamajā kalendārajā gadā netiktu atņemtas tiem studentiem, kas jau sākuši mācības 2010./2011. mācību gadā. Arī A. Korbe piemin tiesiskās paļāvības principu un ar studentiem jau noslēgtos līgumus.
Augstskolu pārstāvji vienlaikus atgādina, ka augstākajai izglītībai jau līdz šim līdzekļi ievērojami samazināti, tai valsts tērē zem 0,5% no IKP, kamēr vidēji Eiropā 1,5–2%, tāpēc te samazināt nevajadzētu vispār. Tas gan neizslēdz reformu nepieciešamību.
***
VIEDOKĻI
Juris Rozenvalds, LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns:
– Iespējams, varai nepatīk politologu, sociologu komentāri, tāpēc tā piedāvā nogriezt naudu tieši sociālajām zinātnēm – citu, loģisku argumentāciju šādai kārtējai lineārajai griešanai neredzu, tai nav argumentācijas. Būtu jānosaka prioritātes, jāanalizē, kādas ir programmas, ko tās var dot, kādas izmaiņas var veikt, kādi kur doktori, profesori – jāveic nopietna inventarizācija, nevis primitīvi jānogriež.
Ja arguments ir bezdarbnieku skaits pēc programmas beigšanas, tad visvairāk bezdarbnieku ražo RTU. Sociālo zinātņu vērtība neparādās gadā saražotā čuguna vai tērauda tonnās, bet tās palīdz saprast sabiedrību. Mazinot pieeju sociālajām zinātnēm un neatbalstot vēlmi tās studēt, valsts vairo analfabētismu šajā ziņā, un varbūt tas arī ir mērķis.
Arvīds Barševskis, Daugavpils universitātes rektors:
– Sociālo zinātņu studijas ir ļoti daudzās augstskolās, tajā pašā laikā pilnīga atteikšanās no to finansēšanas ļoti negatīvi ietekmētu reģionus, kur kopējā maksātspēja ir katastrofāla, viens otrs spēj studēt tikai tāpēc, ka saņem stipendiju. Daugavpilī tas ir izteikti. Studentu skaits ļoti strauji kristos. Ilgtermiņā tas var draudēt ar kādu konkrētu speciālistu trūkumu. Jaunieši vairāk brauks studēt uz ārzemēm, liela daļa nez vai Latvijā atgriezīsies.
FM ieteikums var būtiski ietekmēt augstākās izglītības sistēmu. Latvija ir līderis procentuālā samazinājuma ziņā augstākajai izglītībai visā Eiropā. Arī augstskolu administrācijā nav daudz ko mazināt, vismaz mēs jau esam samazinājuši administrāciju, daudzi pasniedzēji strādā nepilnu slodzi, algu fonds ir ap 7%, kas ir zem jebkura rādītāja.
Ivars Knēts, Rīgas Tehniskās universitātes rektors:
– Valsts finansē apmēram 25 000 studiju vietas, paši par studijām maksā apmēram 75 000 studentu, no kuriem liela daļa ir tieši sociālo zinātņu studenti. Vai papildus nepieciešams tos vēl finansēt no valsts, tas jāizlemj. Kaut ko var samazināt, bet programmas ir jāvērtē. Domāju, vajadzētu turpināt finansēt maģistra un doktora līmeņa studijas, bet pirmā līmeņa studijas varētu arī apmaksāt paši. Juristus, ekonomistus, komunikāciju speciālistus gatavo gandrīz katra privātā augstskola, bet, piemēram, RTU vienīgā Latvijā gatavo specifiskus speciālistus darbam VID vai muitā – šādu kadru sagatavošanā jābūt valsts pasūtījumam un finansējumam. Gatavojam arī, piemēram, nekustamo īpašumu apsaimniekošanas speciālistus, ko grib arī pāris privātās augstskolas, bet tur papildus ekonomikai, vadības zinātnei kompleksti jāapgūst arī inženierizglītība. Kā traktēt šādu programmu?