Skolēnu atziņu konkursa "Mācos pats!", kas tika rīkots ar mērķi noskaidrot pašu skolēnu sajūtas, grūtības un ieguvumus no attālinātajām mācībām, rezultāti liecina - skolēniem šis laiks ir trauksmains un emocionāls. Tomēr, par spīti tam, daudzi bērni un jaunieši saredz šai situācijai arī gaišās puses un ir iemācījušies daudz jauna.
Konkurss "Mācos pats!" piedzīvojis milzu atsaucību - tika iesniegti vairāk nekā 550 darbi. Skolēnu radošie darbi saņemti no visiem Latvijas novadiem un visām klašu grupām. Tie veidoti neiedomājamos formātos - esejas, dzejoļi, pasakas, zīmējumi, komiksi, prezentācijas, uzņemti video, veidoti plakāti, ziņu sižeti un pat sacerētas dziesmas.
Lai arī šis laiks nav bijis viegls, skolēni no visām klašu grupām atzīst, ka attālināto mācību laikā ir iemācījušies daudz jauna. Daudzi kā lielu plusu saskata labākas datorlietošanas prasmes. Bērni no 1.-4. klašu grupas ar prieku un lepnumu uzsvēra, ka paši prot pieslēgties stundai, nosūtīt skolotājai darbu, sameklēt informāciju Google, sagatavot prezentāciju. Vecāko klašu skolēni kā ļoti vērtīgu ieradumu atzīst laika plānošanu. Daļa skolēnu stāsta, ka šajā laikā ir pievērsušies aktīvākam dzīvesveidam - uzsākuši vingrot, skriet, izmantot labos laikapstākļus pastaigām. Bērni atzīst, ka šajā laikā ir mācījušies ne tikai viņi, bet arī viņu ģimenes. "Es iemācīju vecmāmiņu draudzēties ar internetu, tagad viņa mājās nodarbojas ar jogu. Vectēvs iemācījās gatavot, cep mums pīrāgus, dažreiz pārāk daudz," raksta Aļona Novika, Jūrmalas pilsētas Kauguru vidusskolas 2. klases skolniece. Dažādais konkursam iesniegto darbu formāts uzskatāmi atspoguļo gan skolēnu, gan vecāku ne tikai radošās, bet arī datorlietošanas prasmes.
Nenopietni par nopietno - tā varētu raksturot daļu konkursa darbu, kas tika veikti ar humora, joku un pašironijas devu. Bērniem patīk jokot par to, ka stundām var pieslēgties, apģērbjot vien kreklu, jo "redz tikai augšdaļu". Arta Pinka, Bērzaunes pamatskolas 9. klases skolniece, ir savā domrakstā izveidojusi dažādas nominācijas, kurās balvas saņēmusi arī pati: "Nominācijā "Gada putns" uzvar Zaļknābis jeb es. Tā es visai bieži jutos, raugoties formulu, definīciju, svešvārdu vai tehnoloģisko risinājumu jūklī. Un, tiklīdz man sāka likties, ka esmu kādā jomā visu sapratusi, tā tika sagādāti jauni nezināmie."
Daļa skolēnu atzina, ka sākotnēji ar aizrautību gaidījuši attālinātās mācības, un vērtē, ka tā ir neaizmirstama pieredze. Skolēniem pozitīvi šķita tas, ka mācībām var koncentrēties mierā un klusumā. Daudzi novērtēja iespēju darbus pabeigt sev ērtākā laikā, tomēr kā lielāko plusu attālinātajām mācībām teju katrs no skolēniem min iespēju no rītiem ilgāk pagulēt un to, ka nav jāsteidzas uz autobusu. Daļa skolnieču kā plusu saskatīja iespēju neuztraukties par to, kādu apģērbu vilkt uz skolu. Daļa uzsvēra, ka ir iemācījušies pagatavot sev maltīti.
Izglītības un zinātnes ministre, viena no konkursa žūrijas loceklēm Ilga Šuplinska atzīst, ka attālinātās mācības nav aizritējušas bez grūtībām: "Šis konkurss ir skaidri izgaismojis to, cik ļoti skolēniem pietrūkst klātbūtnes komunikācijas, taču būtiski ir atzīt, ka bērni redz arī pozitīvos attālināto mācību aspektus - viņi ir kļuvuši sagatavotāki pieaugušo dzīvei. Jaunieši pašvadīti mācās un plāno savu laiku. Arī pats konkursa formāts parāda, ka ikvienu jautājumu var risināt radoši. Te ir gan tehnoloģiju izmantošana, gan pašsacerētas dziesmas, dzejoļi, reklāmrullīši, intervijas, vēstules, dienasgrāmatas, vizualizācijas. Labs materiāls iedvesmai un attālinātā mācību procesa organizēšanai!"
Visvairāk konkursa darbos visās klašu grupās izkristalizējas vēlme satikties ar klasesbiedriem un draugiem. 1.-4. klašu grupā papildus vēlmei tikties ar klasesbiedriem iezīmējas ilgas arī pēc skolotājiem. Pieaugot skolēnu vecumam, vairāk novērojamas saasinātas, depresīvas izjūtas un nomāktība. Tomēr arī daži mazākie bērni savas izjūtas ir definējuši kā vientulību. Savā veidotajā video "Attālināto mācību īstās krāsas" J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolas 12.a klases skolēns Aleksejs Kareļins stāsta: "Mēs visi cits citam kļūstam par digitālām personām, kurām ir iespēja nodarbībās neieslēgt kameru, iespēja klusēt, iespēja atvienoties no konferences bez skolotāja atļaujas. Cilvēks tiek pielīdzināts spokam, kuru ne katrs var saskatīt, sadzirdēt un sajust, vai viņš ir klāt." Kāds 9. klases skolēns pauž skumjas un vilšanos, kāpēc šī situācija notiek tieši laikā, kad viņam bija paredzēti eksāmeni un izlaidums. Bija bērni, kuri izteica bažas par saviem klasesbiedriem, kuriem nav atbalsta no ģimenes puses, tomēr lielākā daļa konkursa dalībnieku izsaka lielu pateicību vecākiem un skolotājiem par atbalstu šajā laikā.
Psiholoģe, konkursa žūrijas locekle Diāna Zande uzsver, ka fakts, ka skolēni nosauc emocijas vārdā, ir ļoti apsveicams. "Pozitīvi, ka savos darbos skolēni nosauca emocijas. Apsveicami bija tie darbi, kas skāra plašu emociju gammu un runāja gan par zaudējumu, vientulību, nedrošību, gan cerību un prieku. Vairāki darbi bija ļoti personiski - tā ir liela uzdrīkstēšanās atklāties. Svarīgi, ka konkursa dalībnieki runāja par realitāti un dzīvi tādu, kāda tā ir. Šādi darbi ir arī veids, kā apzināties un izpaust, kas ar mani notiek, turklāt to darīt ļoti radošā veidā. Nereti pieaugušie domā, ka bērnu un jauniešu dzīve ir tas laiks, kas paiet bez bažām. Patiesībā viņu dzīve ļoti izjūt šo attālināto režīmu, un tas viņiem nav priecīgs laiks. Es ceru, ka jaunieši tiks sadzirdēti," viedokli par skolēnu konkursa darbiem pauž Diāna Zande.