Šajā, 2020./21.mācību gadā Latvijā mācības klātienē nav notikušas ilgāku laiku nekā vidēji Eiropas valstīs, atsaucoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas apkopoto informāciju, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums “De Facto”. Lielākajās Latvijas pilsētās un pašvaldībās noteiktu klašu grupām attālinātās mācības iestiepušās nu jau sestajā mēnesī pēc kārtas un speciālistos tas radījis satraukumu par bērnu, jo sevišķi pusaudžu, emocionālo veselību.
Piemēram, līdz marta beigām Eiropā vidēji pamatskolās attālināto mācību laiks bija 2,2 mēneši, bet vidusskolas posmā - trīs. Pie mums attiecīgi 3,2 mēneši piektajām, sestajām klasēm un pieci mēneši vecākām klasēm.
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) atzīst, ka, pieņemot lēmumus, viņas piesauktie argumenti nav ņemti vērā: “Principā tikai pēdējās trīs nedēļas, mēnesi, varētu teikt, ka tiek ņemts vērā psihoemocionālais kritērijs. Tajā brīdī, kad es vairāk runāju par izglītības kvalitāti un pieejamību, es teikšu, ka mani vispār nedzirdēja. Tajā brīdī, kad tika piesaistīts šis kritērijs, tika teikts, nu jā, jā, jā, bet... Tas ir ļoti redzams ierobežojums, ja skola ir ciet - nu tad tā ir tāda liela sistēma, kas ir aizvērta un tā rada, es teiktu, tādu absolūtu māņu sajūtu par drošību.”
15 gadus vecā Karlīna raidījumam “De Facto” atzīst, ka nu jau sesto mēnesi mācoties attālināti, viņa dažkārt jūtas kā iesprostota: “Vienkārši tā sajūta, ka tu nevari, nevis nevari, bet nav vajadzības vai nav iemesla, lai pamestu šo dzīvokli, šo istabu, nav patīkama.” Viņa mācās 9.klasē, vienā no lielākajām Rīgas skolām . Un viņa ir viena no tiem gandrīz simt tūkstoš bērniem kuriem kopš oktobra vidus skola klātienē nav notikusi. 7.-12.klašu grupā visā Latvijā mācās 96 762 skolēni. Daļai no viņiem no šīs nedēļas būs iespēja skolu apmeklēs daļējā klātienē. Bet lielākajās Latvijas pilsētās, izņemot 12.klases, šajā mācību gadā tādas iespējas visticamāk arī nebūs.
Karlīnai pašai mācībās iet labi, pat mazliet ir sajūta, ka viss notiek par lēnu. Bet žēl par to, ka nav iespējami praktiskie darbi, piemēram, dabaszinātnēs.
Tomēr ne visi ir tik motivēti. Aptauja, ar kuru nākusi klajā Izglītības un zinātnes ministrija un kas veikta tikai starp 12.klašu skolēniem, liecina, ka lielākā daļa skolēnu (63%) motivācijas trūkumu un grūtības koncentrēties nosaukuši kā būtiskāko šķērsli pilnvērtīgam mācību procesam attālināti. Aptuveni puse (53%) aptaujāto nosaukusi arī pārāk lielu mācību slodzi, trešajā vietā liekot faktu, ka pietrūkst skolasbiedru (42%).
Arī skolu akreditācijas procesā, intervējot skolēnus, skolotājus un vecākus, izkristalizējušies būtiskākie faktori, kas ietekmē emocionālo stāvokli. “Viens no tiem faktoriem, vēl joprojām kā nozīmīgākais, ir skolas vadības loma - tas, kā skolas vadība plāno darbu, cik jēgpilnas ir tiešsaistes nodarbības, un balanss starp tiešsaistes nodarbībām un uzdotajiem darbiem bērniem. Tāpat ir ļoti būtiska noslodze gan bērniem, gan pedagogiem,” uzsver Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča.
Skolu psihologi atzīst, ka patstāvīgi organizēt savu ikdienu, saplānot mācību darbus, ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem pusaudžu vecumā. Un, jo ilgāku laiku bērni mācās attālināti, jo vairāk var samilzt problēmas. “Sākumā bērns nepieslēdzas tām stundām, liekas, varbūt tas nav tik svarīgi, nu varbūt kaut kā. Bet redz jau, ka tie NV [nav vērtējuma] nāk, un viens pēc otra. Tas rada arvien nomāktāku garastāvokli, tas rada nevēlēšanos kontaktēties ar pārējiem, tas rada tādu mazvērtības izjūtu, saprot, ka ir izkritis no aprites. Tālāk jau varbūt veidojas kādi miega traucējumi, ēšanas traucējumi un tā tālāk. Un tad jau var tik tālu nodzīvot, ka iestājas nopietns, depresīvs stāvoklis,” norāda Rīgas 64.vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo.
Problēmas mēģina atklāt un risināt gan, sadarbojoties skolas pedagogiem un atbalsta personālam, gan arī iesaistoties vecākiem. Lai palīdzētu bērniem, kopš februāra skolas drīkst sniegt arī individuālas klātienes konsultācijas. Piemēram, Rīgas 64.vidusskolā šāds atbalsts ir vairākiem desmitiem bērnu. “Pirmām kārtām klātienē bērni, kuriem ir vajadzīgs atbalsts papildus, ar kādām mācīšanās grūtībām. Tad mēs, atbalsta personāls, skolas vadība saziņā ar skolotājiem esam izkristalizējuši, apzinājuši tos bērnus, kuriem tieši šis laiks ir bijis par grūtu, lai izturētu šajā attālinātajā procesā,” saka Žurilo.
Viens no uzsvariem risinājumu meklēšanā tiek likts arī uz vecākiem - viņu izglītošanu, semināriem un diskusijām par aktuālo, lai problēmas laikus pamanītu un spētu arī atbilstoši rīkoties.
“Citreiz viņi neatklāj savas sajūtas vecākiem, jo negribas viņam vecākus kaut kā sāpināt vai apbēdināt par to, ka viņam arī neiet labi - vecākiem grūti, man ir grūti, viens pats mēģina tikt galā ar situāciju, bet pēc tam saprot, ka nesanāk. Un ļoti labi, ja bērns saprot, ka viņam ir cilvēki pie kā viņš var griezties, pie tā paša klases audzinātāja, pie psihologa, viņš var uzrakstīt eklasē - visās skolās psihologi ir pieejami. Un tad, ja bērns atrod to ceļu, kā viņš var iziet no grūtībām, no šīs situācijas, tas ir veiksmes stāsts,” saka Rīgas 18.vidusskolas psiholoģe, ģimenes terapeite Olga Vinogradova.
Taču attālināto mācību grūtības ne reti skar arī pašus pedagogus, kuriem ne vien palielinājies darba apjoms, bet regulāri jāuzrunā arī klase, kurā kameras ieslēgtas vien pāris bērniem.
Psiholoģe Ilze Ābelniece, kura strādā ar pedagogiem programmas “Pumpurs” ietvaros, saka: “Visvairāk, tomēr pedagogi saka par to, ka viņi varbūt neapzinās, ka viņi drīkst justies saguruši. Jo viņiem ir jāvelk visa tā klase. Viņiem ir uzbrukums kaut kādā ziņā, arī no vecākiem. Ja visu laiku bija tā atbildība, kad skola ir tikai atbildīga, tagad ir arī vecākam jānodrošina tā vide, no bērniem un viņiem ir arvien vairāk papildus pienākumi, vairāk nosodījumu un pavisam maz pozitīvā atgriezeniskā saite, novērtējuma.”
Lai ar izdegušiem bērniem nestrādātu izdeguši pedagogi, arī šeit iedarbinātas vairākas atbalsta programmas - gan kopējas visā valstī, gan arī pašvaldību organizētas.
“Pedagogu izdegšana lielā mērā saistās ar to, kā viņš ļoti lielu laika daļu patērē atgrieztās saites sniegšanai bērnam, kuram tā ir ļoti svarīga. Bet nu tā iznāk dažkārt diezgan formāla, vai arī mēs pēc aptaujas konstatējam, ka tā vispār nav. Un tādēļ mums ir svarīgi šīs problēmas apzināt un ar tām skolām, kurās šīs problēmas mēs redzam, ar tām arī strādāt,” saka Rīgas domes IKSD Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa.
Iespēja, ka lielākajās Latvijas pilsētās vēl šajā mācību gadā skolās kaut uz daļēju klātieni atgriežas visas klases, ir visai maz ticama. Taču jau tagad jāsāk domāt par nākamo mācību gadu. Kad skolēni, cerams, atgriezīsies skolās, un pēc tik ilga pārtraukuma būs jādomā gan par kopīgiem ārpusskolas pasākumiem, gan atbalstu, lai atkal mācītos klātienē. “Un es pieļauju, ka arī būs konfliktu vairāk jau sākot no septembra, jo tomēr praktiski gads nav mācīts skolā. Un varbūt vajadzētu arī domāt visaugstākajā līmenī par tādu liekas skolotāju palīgu institūcijas attīstīšanu skolās. Jo it sevišķi pusaudžu vecumā - tas ir sestās klases otrā puse, 7., 8. klase, arī no fizioloģiskā viedokļa tas ir spriedzes moments pieaug,” uzsver Rīgas 41.vidusskolas direktors Egils Romanovskis.
Lai uzlabotu situāciju skolās, izglītības ministre sola, ka līdz gada beigām tiks piestrādāts pie atbalsta pedagogiem, pašpalīdzības kursiem skolēniem, vecākiem, skolotājiem. Un paralēli tam tiek modelētas situācijas darba organizēšanai rudenī, tostarp, cerot uz pozitīvu pedagogu vakcinācijas procesa norisi, iespējams, pieprasot to pat kā normu pedagoga darbam, lai skolas strādātu klātienē.