Rektori sašutuši par nevēlēšanos ieklausīties

Līdz šim konceptuālā ziņojuma apspriešana notikusi līdzīgi kā ar Administratīvi teritoriālo reformu, kas ir bijusi vienos vārtos, «neņemot vērā to subjektu iebildes, kurus skars šīs pārmaiņas». Tam punkts uz «i» bijis Finanšu ministrijas paziņojums, ka papildu finasējuma nebūs un reforma jāveic ar to budžetu, kas ir piešķirts, augstskolu vadītāju un nozares ekspertu rīkotajā sapulcē neapmierinātību pauda Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis.

Savukārt Rektoru padomes priekšsēdētāja Rūta Muktupāvela bija noskaņota pozitīvāk un cer, ka rektori tiks sadzirdēti: «Nevajag nenoniecināt rektoru kā profesionāļu pieredzi, saskaldot nozari un pārmetot tai subjektivitāti, kas ir nekorekts solis.» Diemžēl valdības sēde, kurā izskatīts un atbalstīts IZM ziņojums, vairāk atgādināja izrādi, ko bijis interesanti vērot tīri antropoloģiski, kur viens otrs tā dalībnieks uzvedies kā Olimpa dievs, jo bijis skaidrs, ka valdošā koalīcija vienojusies par atbalstu tam jau iepriekšējā vakarā, tāpēc klātesošo nozares ļaužu balsis izskanējušas nesadzirdētas.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Aigars Pētersons uzsvēra: bieži vien tiek piesaukts, ka universitātēm jānokļūst 500 pasaules labāko sarakstā. Tajā pašā laikā tiek aizmirsts, ka augstākās izglītības un zinātnes finansējums, salīdzinot, piemēram, ar Somiju, kur tas ir 4% no IKP, Latvijā ir desmitkārt mazāks, bet Igaunijā tas ir trīskārt lielāks par mūsējo. RSU pati nopelna 80% no visa sava budžeta, un tomēr tas ir trīsreiz mazāks nekā Tartu universitātei. «Izskatās, ka valdībai ir fobija runāt par finanšu lietām pēc notikumiem ar mediķiem. Līdz ko kāds paceļ šo jautājumu, tā atri vien tiek pārtraukts,» secināja A. Pētersons.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra atzina, ka koncepcija slēpj sevī nenoteiktību un nekonkrētību un pieļauj vairāku scenāriju iespēju. Saprotams arī tas, ka padomes var radīt riskus, it īpaši, ja tās locekļi ir politiski angažēti. To jau rāda citu valstu pieredze: ir gadījumi, kad tās augstskolu novājina, nevis stiprina. «Tā kā ziņojumā nav pateikts par tā mērķi nekas vairāk kā starptautiskā atvērtība un ekselence, tad var tikai minēt īstos nolūkus. Iespējams, pašlikvidēties un apvienot augstskolas. Ja tā izlems valdība un politizētās padomes, var tikt īstenots arī tāds scenārijs, ka Latvijā paliek tikai divas augstskolas,» prognozēja J. Vētra.

Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis akcentēja, ka šis gads augstskolām jau tā ir saspringts, jo tuvojas starptautiskā augstākās izglītības un zinātnisko institūciju novērtēšana, līdz ar to liela daļa spēku aizņemti ar šo jautājumu un nav daudz brīvu cilvēku, kas var pievērsties padomju veidošanai. Latvijas Universitātes rektora pienākumu izpildītājs Gvido Straube vērsa uzmanību uz to, ka finansējums uz vienu studentu stāv uz vietas jau gadiem. Tas var apdraudēt augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu. Šobrīd buksēšana sākusies ne tikai humanitāro un sociālo zinību jomā, bet arī Juridiskajā fakultātē. Vai šos jautājumus atrisinās padomes? Diez vai tās būs panaceja, kas glābs augstāko izglītību. «Nu nenesīs tās naudu, šķiet, tās pašas raudzīsies uz augstskolām kā biznesa projektu. Galu galā tas kavēs augstskolu attīstību,» sacīja G. Straube, iesakot IZM atļaut divus scenārijus: ieviest augstskolām padomes pēc brīvprātības principa un tad salīdzināt, kam no abām grupām ir labāki rezultāti.

Uz jautājumu, vai augstskolu vadība nepieprasīs izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas demisiju, atbildēja tikai O. Spārītis, sakot, ka lielu jēgu tam neredz. Kamēr valdošā koalīcija ir pie stūres, tā aizstāv šo politiku, kas satur absurda elementus.