Pāreju uz izglītību valsts valodā privātajās skolās atzīst par atbilstošu Satversmei

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Norma, kas nosaka izglītības ieguves valodu privātajās izglītības iestādēs, ir atbilstoša Satversmei, atzinusi Satversmes tiesa (ST).

Kā aģentūru LETA informēja ST pārstāve Ketija Strazda, ST tika ierosinātas trīs lietas par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei pēc pieteikumiem, kurus iesniedza pie mazākumtautībām piederošas personas, kas iegūst vispārējo izglītību privātās izglītības iestādēs, kā mācību valodu izmantojot arī mazākumtautības valodu. Pieteikumu juridiskais pamatojums bija balstīts uz līdzīgiem argumentiem. Lai veicinātu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, ST nolēma tās apvienot.

Tiesā bija vērsušies gan 20 deputāti no 12.Saeimas, gan arī privātajās izglītības iestādēs izglītību iegūstošo bērnu vecāki.

Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka saskaņā ar apstrīdēto normu vispārējā izglītība privātajās izglītības iestādēs būs jāapgūst valsts valodā.

Pēc pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētā norma liedzot pie mazākumtautībām piederošām personām tiesības iegūt vispārējo izglītību privātās izglītības iestādēs, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību valodu. Šādas tiesības pie mazākumtautībām piederošām personām izrietot no Satversmes 114.panta, skatot to kopsakarā ar Latvijai saistošajiem starptautisko tiesību aktiem. Apstrīdētā norma ierobežojot pie mazākumtautībām piederošām personām Satversmes 112.panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz izglītību, jo tās rezultātā varot pazemināties izglītības kvalitāte.

Pieteikumu iesniedzēji arī uzskatīja, ka apstrīdētā norma vairākos aspektos neatbilst Satversmes 91.panta otrajam teikumam, kas iekļauj diskriminācijas aizlieguma principu. Turklāt apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 1.panta tvērumā ietilpstošajam tiesiskās paļāvības principam.

Pēc pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētajā normā iekļautais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo tas neesot pienācīgi apsvērts un apstrīdētās normas izstrādē neesot ņemti vērā pie mazākumtautībām piederošo personu iebildumi. Turklāt šis pamattiesību ierobežojums nesasniedzot tā leģitīmo mērķi nostiprināt valsts valodas lietojumu un veicināt sabiedrības integrāciju.

Pieteikuma iesniedzēji uzsvēruši, ka ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt arī ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, stiprinot valsts valodas apguvi privātajās izglītības iestādēs. Turklāt no apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma sabiedrība negūstot labumu, jo tā rezultātā sabiedrība tiekot šķelta, nevis integrēta.

ST secināja, ka apstrīdētā norma ir daļa no plašāka regulējuma, kas ieviests konkrētās izglītības sistēmas reformā. Tādēļ ST analizēja apstrīdēto normu konkrētās izglītības sistēmas reformā pieņemtā tiesiskā regulējuma kontekstā.

ST secināja, ka saskaņā ar apstrīdēto normu vispārējā izglītība privātajās izglītības iestādēs vispār būs nodrošināma valsts valodā, taču apstrīdētā norma neaizliedz mazākumtautību valodu lietošanu vispārējās izglītības procesā. Proti, izglītības sistēmas reformas rezultātā ieviestais tiesiskais regulējums paredz iespēju privātajās izglītības iestādēs pamatizglītības pakāpē pasniegt mācību priekšmetus mazākumtautības valodā un iespēju apgūt mazākumtautības valodu un literatūru, kā arī ar mazākumtautības identitāti saistītu mācību saturu vidējās izglītības pakāpē.

Tiesa arī norādīja, ka 12.Saeimas deputātu pieteikumā lūgts atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu visam Satversmes 112.pantam. Tomēr pieteikumu iesniedzēji ir pauduši argumentus par tās iespējamo neatbilstību tieši šā Satversmes panta pirmajā teikumā iekļautajām tiesībām uz izglītību. Līdz ar to ST vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112.panta pirmajam teikumam, atbilstoši Satversmes vienotības principam ņemot vērā arī vispārējos tiesību principus un citās Satversmes normās iekļautās tiesības.

ST secināja, ka vispārējās izglītības nodrošināšana neaprobežojas tikai ar to, lai izglītojamais apgūtu noteiktas zināšanas un prasmes. Vispārējās izglītības mērķi ir skatāmi plašāk - tai vienlaikus ir jāsasniedz arī vairāki sociālie mērķi. Vispārējai izglītībai citastarp ir jānodrošina izglītojamajam spēja brīvi lietot valsts valodu.

Spriedumā skaidrots, ka atbilstoši Satversmes 112.panta pirmajam teikumam tiesības uz izglītību ietver personu brīvību izvēlēties vispārējo izglītību iegūt ne tikai valsts un pašvaldību, bet arī privātajās izglītības iestādēs. Valstij ir jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs sniegtā vispārējā izglītība sasniedz tās mērķus. Tādēļ valstij ir pienākums izstrādāt vispārējās izglītības standartus, kas nepieciešami vispārējās izglītības mērķa sasniegšanai, un attiecināt tos gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm un oficiāli atzīt tikai tādu privātajās izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šiem standartiem.

Valstij izglītības standartos ir jānosaka ne vien apgūstamie mācību priekšmeti, bet arī atbilstošas, izglītības mērķu sasniegšanai nepieciešamas prasības attiecībā uz izglītības procesu. Mācību valoda ir viens no būtiskiem vispārējās izglītības procesa elementiem, un valsts ir tiesīga to regulēt. Taču, regulējot mācību valodu privātajās izglītības iestādēs īstenojamā vispārējās izglītības procesā, valstij ir jāievēro pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 114.panta.

Līdz ar to atbilstoši Satversmes 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības procesā lietojamo mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un mazākumtautību tiesību aizsardzību vispārējās izglītības procesā pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātajās privātajās izglītības iestādēs, secināts spriedumā.

ST norādīja, ka normas, kas nosaka pieļaujamo ar mazākumtautību kultūru un identitāti saistīta mācību satura īpatsvaru vai regulē mazākumtautību valodu apgūšanu vai lietošanu vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ierobežo pie mazākumtautībām piederošajām personām no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izrietošās tiesības iegūt izglītību un saglabāt un attīstīt savu valodu un identitāti. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo minētās personas pamattiesības.

Tiesa arī secināja, ka apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un likumdevējs ir ievērojis labas likumdošanas principu.

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, ST secināja, ka valsts valodas prasme ir nepieciešama ikvienai personai, lai veiksmīgi iekļautos sabiedrībā. Turklāt tā aizsargā arī pie valstsnācijas piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Līdz ar to pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība. Pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, un nav citu, saudzējošāku līdzekļu, kas ļautu to sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Pārbaudot, vai likumdevēja rīcība, nosakot apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša, ST norādīja, ka šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Pēc apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu stāšanās spēkā privātās izglītības iestādes joprojām ir tiesīgas pamatizglītības pakāpē īstenot mazākumtautību izglītības programmas, būtisku pamatizglītības mācību satura daļu pasniedzot mazākumtautības valodā. Savukārt vidējās izglītības programmā privātās izglītības iestādes ir tiesīgas iekļaut specializētu kursu "Mazākumtautības valoda un literatūra", kā arī ievērojamu mācību slodzes daļu veltīt vidējās izglītības standartā neminētiem mācību priekšmetiem, kas vērsti uz mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstību un pie mazākumtautībām piederošo personu integrāciju sabiedrībā.

ST norādīja, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītais tiesiskais regulējums interpretējams tādējādi, ka gan specializētais kurss "Mazākumtautības valoda un literatūra", gan citi vidējās izglītības standartā neminēti, ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistīti specializētie kursi ir apgūstami, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību valodu. Šāds mazākumtautību valodu lietojums vispārējās izglītības procesā nodrošina pie mazākumtautībām piederošajām personām mazākumtautības valodas pienācīgai apguvei un identitātes saglabāšanai nepieciešamo tiesību minimumu.

Ņemot vērā Latvijas īpašos vēsturiskos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, kā arī pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma kontekstā, ST secināja, ka likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam.

ST arī izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.panta otrajam teikumam, ņemot vērā to, ka pieteikumu iesniedzēju argumenti šajā jautājumā pēc būtības neatšķiras no argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau analizēja agrākā lietā. ST nekonstatēja diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu pieteikumu iesniedzēju norādītajos aspektos.

ST, tostarp secināja, ka konkrētajā izglītības sistēmas reformā pieņemtais tiesiskais regulējums paredz būtiskas izmaiņas attiecībā uz mazākumtautību valodu lietojuma proporciju vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs.

Taču pamatizglītības pakāpē mazākumtautības valodu joprojām ir iespējams izmantot kā mācību valodu atbilstoši noteiktajām proporcijām, un privātā izglītības iestāde pati var noteikt, kuri mācību priekšmeti tiek pasniegti pilnīgi vai daļēji mazākumtautības valodā. Savukārt vidējās izglītības pakāpē mazākumtautības valoda var tikt izmantota kā mācību valoda šīs pašas valodas kā mācību priekšmeta, kā arī citu ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistītu mācību priekšmetu pasniegšanā.

Attiecīgi ST norādīja, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, nodrošināja privātajām izglītības iestādēm un to izglītojamiem vismaz gadu un piecus mēnešus garu pārejas periodu no minētā tiesiskā regulējuma izsludināšanas dienas līdz tā spēkā stāšanās dienai. Tātad likumdevējs ir noteicis saudzējošu pāreju uz apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajās tiesību normās ietverto tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1.pantam.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

15.novembrī plkst.10 ST rīkos preses konferenci, kurā tiks sīkāk paskaidrots šis spriedums. Preses konferencē piedalīsies ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele un ST tiesnesis Gunārs Kusiņš.

 

Abonē