Iespējamā misija kopā ar vairākām augstskolām un Izglītības un zinātnes ministriju ir izstrādājusi ieteikumus, kas varētu palīdzēt izbeigt apburto loku ar jauno pedagogu trūkumu. Tas novedis pie tā, ka skolu direktori nereti ir spiesti lāpīties, piesaistot piestrādātājus. No tā cieš skolēni: šobrīd trešdaļai nav nodrošināta pilnvērtīga mācību priekšmetu apguve.
Jānis Erts, prezentējot kopdarbu, uzsvēra: ja nevarēsim panākt, lai nozarē ienāk jaunie skolotāji, tad nonāksim pie tā, ka pēc desmit gadiem vispār nebūs kas māca. Jau tagad skaitļi ir diezgan šokējoši: ja skolās kopumā ir 380 vakanču un pieņemam, ka uz 200 skolēniem ir viens pedagogs, tad, sareizinot šos ciparus, iznāk, ka 76 000 skolēnu nav nodrošināti skolotāji kādā no mācību priekšmetiem vai tie ir aizstāti «ar pagaidu ielāpiem». Viņš gan atzina, ka šiem skaitļiem nav dokumentālu pierādījumu, jo IZM nav pieejama detalizēta informācija šajā jautājumā, tomēr tā nebūt nav pārspīlēta. «Ne vidējā, ne īstermiņā tā bilde neizskatās rožaina. Atsevišķos priekšmetos tā ir krietni bēdīga, piemēram, fizikas skolotāji vecumā 55+ ir vairāk nekā puse, ķīmijā - gandrīz puse, tālāk seko ģeogrāfija (43%), matemātika (37%), latviešu valoda un literatūra (33%) un angļu valoda (31%). Nākas secināt, ka pat lauksaimniecībā vidējais vecums ir zemāks.»
Diemžēl ir vēl kāda ēnas puse - pedagoģijas programmas dodas studēt ne tie sekmēs spožākie (par atskaites punktu ņemot centralizēto eksāmenu rezultātus). Latvijas Universitātes (LU) pedagoģijas programmas studentam caurmērā ir zemāki rādītāji matemātikā, latviešu valodā un angļu valodā nekā citās LU jomās studējošajiem.
Mīnuss ir arī tas, ka ir par daudz pedagoģijas programmu vairākās augstskolās, kas rada lieku sadrumstalotību. Turklāt universitātes primāri reklamē sevi, kas apgrūtina skolotāja tēla veidošanu. Arī augstskolu neatkarība bremzē centralizētu šīs jomas attīstību un virzību, un tas viss atstāj iespaidu gan uz kvantitatīvajiem, gan kvalitatīvajiem rādītājiem. Skaitļi rāda, ka no 100%, kas sāk studēt, pēc atskaitīšanas vai mācību pamešanas paliek 87%, bet grādu galu galā iegūst 38%. Skolā nonāk vēl mazāk - vien 16%, bet pēc pieciem gadiem tajā turpina strādāt tikai 10%. Kur viņi paliek, varēs redzēt jau šā gada beigās, kad būs pieejams augstskolu absolventu saraksts.
Viens no ieteikumiem, lai uzlabotu situāciju: vairāk investēt studentu apmācībā, ne tikai tiem dodot pašu minimumu. Lūk, Iespējamā misija vienā cilvēkā divos gados iegulda 10 000 līdz 11 000 eiro, kamēr universitāte četrgadīgajā programmā - 6600 eiro, divgadīgajā - 3300 eiro. «Mūsu pieredze rāda - jo vairāk investē, jo lielāka atdeve, jo ilgāk turpina strādāt skolā, tātad lielāks atbalsts nav dārgāks, bet izdevīgāks. Lūk, pierādījums: no Iespējamās misijas beidzējiem 50% paliek skolā, bet vēl 28% atrod darbu izglītības sistēmā,» uzsver J. Erts. Lielas cerības tiek liktas arī uz jauno viengadīgo programmu, kurā varēs mācīties tie, kas jau ieguvuši augstāko izglītību kādā citā nozarē.
Ir vēl citi priekšlikumi: rīkot tiem, kas vēlas studēt pedagoģiju, vienotu konkursu un atlasi (no 400 pieteikumiem atlasīt 100 jaudīgos), nodrošināt tikai budžeta vietas, vienotas programmas, vienotu skolu un vakanču apzināšanu (lai jau sākumā students zinātu, kur viņš ies praksē un strādās), izveidot atbalsta sistēmu, arī mentorus. Tāpat jaunajiem skolotājiem, nonākot skolā, nebūtu uzreiz jāuzliek maksimālā slodze un pienākumi, bet jāļauj pāris gadus iestrādāties.