NRA viesojas skolā Alsviķos, kas ir iespēju vieta cilvēkiem ar invaliditāti
Alūksnes novada Alsviķos atrodas mācību iestāde, kur cilvēki ar invaliditāti un pat ar ļoti smagām diagnozēm var apgūt darba tirgū pieprasītus arodus. Pirms dažiem gadiem skola tika pievienota profesionālās izglītības kompetences centram (PIKC) Smiltenes tehnikums. Tas nebija viegls solis, un bija pat bažas, ka skolu slēgs. Tagad pedagogi atzīst, ka notikušais vērtējams ar plusa zīmi.
Iesīkstējuši stereotipi
Lai gan vairāk nekā 30 gadu Alsviķos ir rehabilitācijas un mācību vieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, daļai sabiedrības šī vieta joprojām asociējas ar iestādi grūti audzināmām meitenēm. Tas skolas kolektīvam kremt, tāpat kā stereotipi, ka šeit nonāk tikai tie, kam vairs citur nav, kur iet. Lai gan skola tiešām ir atvērta cilvēkiem ar dažādam problēmām un tā ņem pretī tos, kam dažkārt atsaka Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA). Alsviķos šie jaunieši mācās un beidz skolu. Ar nokļūšanu darba tirgū gan nereti ir problēmas, trūkst arī prakšu vietu. Un tomēr - daudzi te gūst jaunu dzīves startu, iegūst ticību sev un saviem spēkiem, profesionālu kvalifikāciju.
«Alsviķos ne tikai apgūst arodu, te tiek nodrošināta sociālā rehabilitācija ar medicīnas elementiem, ir psihologs, surdotulka pakalpojumi, dienesta viesnīca ar audzinātājiem un sociālajiem aprūpētājiem, medmāsa, kura skolā ir 24 stundas, ārsts apmeklē skolu reizi nedēļā,» stāsta skolotāja Astrīda Bētere. Rehabilitācijas iestāde gan te vairs nav kopš 2004. gada, kad no Labklājības ministrijas (LM) pakļautības skola nonāca Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā. Ir bijuši gadījumi, kad audzēkni, kuram uznācis saasinājums, neņem pretī neviena slimnīca - tad gan būtu labi, ja šeit būtu plašāks medicīnas pakalpojumu klāsts. Arī invalīdu biedrību atsaucība varētu būt lielāka. Patlaban viena no akūtākajām problēmām - dienesta viesnīcā ir viens pacēlājs, bet vajadzīgi arī citur, jo te mācās arī audzēkņi ratiņkrēslos.
Dažādi audzēkņi, dažādi likteņi
Alsviķos patlaban mācās 148 audzēkņi, no tiem 18 ir bāreņi. 72 ir ar invaliditāti (astoņiem piešķirta pirmā grupa), taču arī pārējiem ir lielākas vai mazākas veselības problēmas.
Vecuma amplitūda ir liela: jaunākajam ir 15 gadu, vecākajam - 58. Gan šuvēju, gan apavu labotāju programmās mācās cilvēki nopietnos gados. Daļa no viņiem nav līdz šim ieguvuši profesionālu izglītību vai vēlas mainīt kvalifikāciju, jo veselība neļauj darīt to, ko līdz šim varējuši, norāda sociālā pedagoģe Dace Ķimele.
Kopumā šeit tiek piedāvāts apgūt vairākas specialitātes: šuvēja, galdnieka, apavu labotāja, pavāra palīga, pavāra (turpmāk tā vietā varēs iegūt virtuves darbinieka specialitāti, jo pavāram vajadzīgās prasības daudzi audzēkņi nevar izpildīt). Datoroperators gan ir pēdējo gadu, jo nav pieprasījuma. Tagad nu jādomā, kā izmantot divas lielas datorklases. Iespējams, ka varētu atvērt lietvežu programmu, pieļauj A. Bētere. Ar jauno mācību gadu tiks piedāvāta arī jauna programma - dārzkopis (tā savulaik te bijusi). Bez jau minētajām ir arī būvstrādnieki - korekcijas grupa, kurā mācās jaunieši no 15 gadu vecuma ar nepabeigtu pamatizglītību un, ko tur slēpt, sarežģītiem likteņiem, un uzvedības problēmām.
Ķimele min konkrētu gadījumu. Puisis pirms pusotra gada izņemts no ģimenes, kurai bija problēmas ar alkoholu un arī pastāvīgas dzīvesvietas nebija. Zēns neapmeklēja skolu, klaiņoja, tāpēc uz laiku tika ievietots bērnunamā. Pēc tam jau viņš nonāca SOS ciematā, kur pavadīja vien divas nedēļas. Tad atkal bērnunams, jauna audžuģimene - tikai nepilna mēneša garumā. Tad trešā audžuģimene, tad sociālās aprūpes centrs. Galu galā tur viņam piedāvāja mācīties Alsviķos - būvstrādnieku grupā. Taču brīvlaikos viņš nebrauca vis uz centru, bet klaiņoja, un tad sociālais dienests nolēma atdot viņu atpakaļ mātei, jo netika ar šo puisi galā. Protams, problēmas, kas bija mājās, nav zudušas, tomēr viņiem ir iedots dzīvoklis un vairs nav jāklīst pa pasauli. Tagad viņš mācību laikā ir Alsviķos, bet brīvdienās brauc pie mammas. D. Ķimele uzskata, ka šis pusotru gadu ilgais riņķa dancis ar audžuģimenēm puisim nāca tikai par sliktu, tāpēc ļoti uzmanīgi jāizvērtē gadījumi, kad tiek lemts izņemt bērnu no ģimenes. It īpaši, ja nav viņu īsti, kur atdot. Tas ir briesmīgi, ka cilvēks tiek mētāts no vienas vietas uz otru un nevienam nav vajadzīgs, nopūšas sociālā pedagoģe, piebilstot, ka jauniešu ar līdzīgiem dzīves stāstiem te netrūkst, tāpēc skola cenšas būt kā tāda gaišāka sala tumšajā dzīves okeānā.
Apvienošanai ir savi plusi
Kā šobrīd jūtas skola, kopš pievienota Smiltenes tehnikumam? A. Bētere atceras 2014. gada nogali, kad Alsviķos tika īstenots skaists projekts, kas ļāva sakārtot skolas teritoriju: «Toreiz pie mums viesojās Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Artūrs Dukulis un stāstīja, ka tiek plānota skolu optimizācija, bet, lai neuztraucoties, jo Alsviķu arodskolu tas neskaršot. Bet nepagāja ne pāris nedēļas, kad tā laika direktore tika aicināta uz IZM, lai pavēstītu par pievienošanu Smiltenes tehnikumam. Nelīdzēja iebildumi, ka abas skolas ir ļoti atšķirīgas, «laulības tomēr notika».» Skaidrs, ka mācību iestādes kolektīvs bijis ļoti satraukts, jo nezināja, kas notiks. Nevarot, protams, apgalvot, ka saplūšana notika bez aizķeršanās, jo nevar salīdzināt Smiltenes tehnikumu, kas ir daudz lielāks, ar lielākiem apgriezieniem un finansējumu. Taču ar tagadējo skatu varot apgalvot, ka tas nesis savus plusus. Alsviķi ieguvuši lielāku atpazīstamību un atspērienu, ir arī finansiāls atbalsts (lai gan ik pa laikam nākoties atgādināt «lielajam brālim», ka jāņem astē «mazais»), taču mācību daļa nav īsti pārdomāta. Jo PIKC ir ar augstām prasībām audzēkņiem, līdz ar to arī Alsviķiem tiek ik pa laikam piekodināts, ka jākāpina rezultāti. «Taču nevar salīdzināt abu iestāžu izglītojamo spējas - te daudziem liela uzvara jau ir taisni nošūta līnija. Mūsu audzēkņa [atzīme] «astoņi» par paveikto nav tas pats, kas Smiltenes tehnikumā,» teic A. Bētere.
Izglītība un profesija vienlaikus
Ielūkojoties klasēs un dienesta viesnīcā, var pārliecināties, ka te ne tikai apgūst darba prasmes, bet arī paplašina zinības vispārējā izglītībā. Tā 1. kursa apavu labotāju grupai tobrīd, kad te viesojās Neatkarīgā, notiek literatūras stunda, kurā tiek lasītas Kārļa Skalbes pasakas un Zentas Mauriņas dzīves stāsts. Grupā ir arī nedzirdīgs puisis, kuram surdotulks skaidro stundā notiekošo zīmju valodā. Bet blakus telpā ir brīvbrīdis galdniekiem un kokapstrādātājiem - bariņam puišu un divām meitenēm Ingai un Samantai. Vai tad meitenēm arī koka darbi ir pie sirds? Jā, kā tad, viena pat pamatskolā dabūjusi atļauju strādāt ar zēniem darbnīcā, nevis ar pārējām klasesbiedrenēm apgūt mājturību. Tāpēc arī profesiju vēlas saistīt ar šo jomu. Otrai meitenei tā arī ir iespēja apgūt profesiju un turpināt izglītošanos, ko nācies pārtraukt, kad nākusi pasaulē meitiņa.
Šūšanas darbnīcā ap šujmašīnu līkņā otrā kursa audzēkne Lāsma Rijniece. Pārējās esot praksē, viņa atbraukusi pēc konsultācijas pie savas skolotājas, jo šobrīd šuj sev svārkus. Esot pēc profesijas ekonomiste - plānotāja. Veselība sastreikojusies, tāpēc nolēmusi apgūt ko citu. Uzzinājusi, ka te var apgūt šūšanas prasmes, un nu ar savu izvēli esot ļoti apmierināta. Varbūt, ka noderēs un izdosies pat nopelnīt. Patlaban vēl arī strādājot «maizes darbu». Ceļoties pulksten 3 no rīta, tad izdarot savus tiešos pienākumus, pēc tam braucot uz skolu. Pēc skolas atkal darba lietas. Katrā ziņā viņa nekad nenokarot degunu, vienmēr cenšas kā tā vardīte krējuma podā - kulties un izkulties. No darba nebaidoties - savulaik gan audzēti buļļi un govis, gan apiņi un zemenes, jo bijusi cerība, ka Latvijai vajadzēs laukus. Bet tad tapa skaidrs, ka nevajag vis, un šobrīd uz laukiem plūst mašīnu straumes tikai tad, kad ir brīvdienas un svētku dienas, nopūšas Lāsma.
Lai palīdzētu audzēkņiem pēc skolas beigšanas atrast darbu, pērn Alsviķos tika realizēts Vidzemes plānošanas reģiona uzņēmējdarbības centra un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) aktivitātes Vidzeme lauž stereotipus projekts, lai pierādītu, ka invalīds var iekļauties darba tirgū. LMA maģistrantūras programmas studenti, apgūstot sociālā dizaina kursu, palīdzēja izstrādāt Alsviķu skolas audzēkņiem gan vizuālu, gan tekstuālu portfolio - apkopojumu par katra cilvēka mācību procesu, prasmēm un viņa stiprajām pusēm. Audzēkņi arī mācīti, kā izmantot šo CV, kā to prezentēt citiem. A. Bētere atzīst, ka projekta ideja ir ļoti laba, taču līdz īstenošanai praksē ceļš vēl esot tāls.