Valsts nozīmes interešu centriem šobrīd naudas nav

Pērn pieņemtie grozījumi Izglītības likumā paredzēja, ka no nākamā mācību gada desmit interešu izglītības iestādes varēs iegūt valsts nozīmes statusu. Nozarē strādājošie gan joprojām nezina, kas un kā uz šo nosaukumu un finansējumu varēs pretendēt, jo informācijas par to nav. Ir vien zināms, ka sakarā ar «tehnisko budžetu un fiskālo ietekmi» ieviešanas termiņš pārcelts uz 2020. gada 1. septembri.

Lai pašvaldību vai privātās interešu izglītības iestādes (kopumā to ir vairāk nekā 40) iegūtu valsts nozīmes interešu izglītības iestādes statusu un pretendētu uz finansējumu pedagogu algām (gadā ap 200 000 eiro kopumā), tām būs jāapmāca vismaz 4500 bērni no desmit novadiem, jāpiedāvā vismaz trīs interešu izglītības programmas - divām no tām jābūt zinātnes, tehnoloģiju, vides, inženierzinātņu vai matemātikas jomās, mācību gada laikā tajās izglītojot kā minimums 3500 bērnu, paredzēja Ministru kabineta izstrādātais noteikumu projekts, kas šobrīd ir atsaukts, jo plānots izstrādāt jaunu.

Tāpat tajā tika noteikts, ka būs jānodrošina interešu izglītības metodiskā centra un pedagogu tālākizglītības centra funkcijas, bet iegūtais statuss, ko piešķirs Izglītības un zinātnes ministrija, būs ik gadu jāatjauno, regulāri pierādot atbilstību noteiktajiem kritērijiem. Jāpiebilst, ka patlaban valsts interešu izglītībai līdzekļus piešķir pašvaldībām un tās lemj, vai tos dot interešu izglītības iestādēm vai pulciņiem skolās, tad valsts nozīmes iestādēm tiktu piešķirta nauda nepastarpināti.

Bijušais ministrs Kārlis Šadurskis pērn dievojās, ka kvantitatīvie un kvalitatīvie kritēriji tiks stingri ņemti vērā, lai valsts finansējums neaizplūstu «kaktu kantoriem». Viņš arī skaidroja, ka šāds statuss dos iespēju piesaistīt ārvalstu investīcijas, piemēram, Norvēģijas finanšu instrumentu, kas ir gatavs sniegt savu atbalstu tikai tad, ja šādam centram ir valsts aizmugure.

Interešu izglītības jomā strādājošie atzīstas: neko vairāk nav dzirdējuši, tikai to, ka statusa iegūšana atlikta uz gadu. Neviens ar viņiem nav runājis un apspriedis šo jautājumu. Pat Tehniskās jaunrades namā Annas2 aprīļa sākumā rīkotajā interešu izglītībai veltītajā simpozijā Interešu izglītība 21. gadsimtā: radošums, personība, karjera, kuru apmeklējusi arī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, nekāda papildu informācija nav sniegta, sacīja Valmieras jaunatnes centra Vinda vadītāja Sanita Loze. Vai valmierieši varētu ietilpt valsts nozīmes centru grupā, viņai atbildes neesot. Šaubas esot gan par iespēju nodrošināt izglītojamo skaitu - patlaban tie ir 600, jo daudzi apmeklē arī skolu pulciņus, kā arī inženierzinātņu programmas īstenošanu, jo Vindā tiek piedāvāta tikai automodelēšana. Kā daudzos interešu centros, te lielāks akcents tiek likts uz dziesmu un deju svētku tradīciju, bet ne tehniskajām jomām. S. Lozei šķietot, ka noteikumi rakstīti, domājot par konkrētām vietām, nevis tādiem jauniešu interešu centriem, kāds ir Valmierā. Viņai arī neesot skaidrs, kāpēc šīm iestādēm būtu jānodrošina metodiskais darbs un skolotāju tālākizglītība. Ar to nodarbojas Valsts izglītības satura centrs, kas būtu pilnīgi pietiekami.

Arī Annas2 vadītājs Alvis Balodis situāciju raksturo šādi: klusuma stāvoklis. Par tehniskās jaunrades centra iespēju kvalificēties par valsts nozīmes interešu centru - joprojām lielas ticības neesot, jo, lai gan tajā plaši pārstāvētas tehniskās programmas, audzēkņu skaits ir krietni mazāks, nekā tiek prasīts. Nav jau arī saprotams, kā to audzē - vai mehāniski, proti, likvidējot citas iestādes? Mulsinot arī tas, ka statusu piešķirs tikai uz gadu, bet pēc tam to var atņemt. Šādā gadījumā nekāda ilgtspējīga plānošana nav iespējama. Kāpēc gan to nevar noteikt uz sešiem gadiem, kā tas ir, akreditējot izglītības iestādes. Ticības, ka šādi centri uzlabos interešu jomu, arī nav. Katrā ziņā viņš uz to raugoties piesardzīgi un gribot runāt līdzībās: ja kāds piesolās tavā dārzā iestādīt rozes, neko nepaskaidrojot, kā to darīs, var gadīties, ka rozes būs, bet koki, kas bija to vietā, ir nocirsti.

Liepājas Bērnu un jaunatnes centra direktore Ineta Klāsone attrauca, ka par šo jautājumu šobrīd galvu nelauzot, jo esot kas svarīgāks darāms, proti, budžeta sastādīšana. Kad aktivizēšoties informācija, tad arī iedziļināšoties. Jo daļu kritēriju centrs izpildot - arī izglītojamo skaita ziņā. Vienīgi inženierzinātņu joma ir mazāk pārstāvēta.

Pedagogu arodbiedrība jau pirms kāda laika neslēpa aizdomas, ka vieglāk šiem noteikumiem spēs pielāgoties tieši privātie izglītības centri. Līdz ar to pamazām interešu izglītība varētu nonākt privātās rokās, padarot šo centru piedāvājumu dārgāku nekā pašvaldību interešu izglītības iestādēs.

Arodbiedrība ieteica finansējumu novirzīt līdzīgam zinātnes centram kā Tartu AHHAA. Ja tas nav iespējams, tad lietderīgāk ir stiprināt esošās interešu izglītības iestādes.