Skolēnu lasītprasme un rakstītprasme pasliktinās
Nepietiekama lasītprasme un rakstītprasme atstāj negatīvu ietekmi uz skolēnu zināšanām un cilvēka tālākizglītību turpmākajā dzīvē, laikrakstam "Izglītība un kultūra" atzinuši vairāki pedagogi, kā arī secināts pētījumā.
Eiropas Padomes (EP) un Eiropas Komisijas (EK) pārstāvji 2010.gada kopīgajā progresa ziņojumā par darba programmas "Izglītība un apmācība 2010" īstenošanu atzīst, ka skolēnu lasītprasme un rakstītprasme pasliktinās.
EP un EK ziņojumā teikts, ka ES kritērijs 2010.gadam ir par 20% samazināt sliktas sekmes piecpadsmitgadīgo jauniešu lasītprasmē, bet faktiski procentuālais daudzums ir palielinājies no 21,3% 2000.gadā līdz 24,1% 2006.gadā, liecina Starptautiskās skolēnu sasniegumu novērtēšanas programmas (OECD PISA) dati. Turklāt skolēniem no migrantu ģimenēm sekmes lasīšanā, matemātikā un dabaszinībās ir sliktākas nekā
vietējās izcelsmes skolēniem.
Mazsalacas vidusskolas sākumskolas skolotāja un mācību līdzekļu "Zaķa ābece" un "Latviešu valoda" 1.klasei un 2.klasei autore Daiga Urbanoviča stāstīja, ka skolēni ir kļuvuši ļoti steidzīgi un rokrakstam nepievērš lielu uzmanību. "Ja 1.klasē un 2.klasē bērni vēl cenšas rakstīt glīti, tad 3.klasē katrā latviešu valodas stundā ir jāatvēl laiks, lai atkārtotu katru burtu. Glītrakstīšanai vairs nav atvēlēta atsevišķa mācību stunda, un tas ir katra skolotāja ziņā, vai un kā viņš skolēniem māca rakstību. Es bieži vien, labojot mājasdarbus, darba beigās uzrakstu divskani, lai bērns patstāvīgi trenējas glītrakstīšanā," stāsta skolotāja.
Viņa atzīst, ka arī darba burtnīcas zināmā mērā tomēr ir samazinājušas skolēnu iespējas pilnveidot rakstītprasmi, taču skolotāji nevar atteikties no tām, jo citādi skolēni 3.klasē nevarēs nokārtot valsts pārbaudes darbu. Skolotāja uzskata, ka darba burtnīcas vajadzētu pilnveidot tā, lai tās attīstītu un nostiprinātu bērnu glītrakstīšanu.
Kā otru ļoti lielu problēmu skolotāja min arī lasītprasmes pasliktināšanos, jo tikai nedaudzi vecāki kopā ar saviem bērniem lasa grāmatas. Daudziem bērniem vecāki ir projām ārzemēs vai ļoti daudz strādā, un viņiem nav laika nodarboties ar savu bērnu.
"Rakstītprasmes un lasītprasmes pasliktināšanās ir skaidrojama arī ar to, ka samazinās latviešu valodas stundu skaits. Labi, ka šogad skolotājiem bija atstāta viena variējamā stunda, kuru katrs skolotājs varēja izmantot, vadoties pēc savas klases skolēnu vajadzībām. 1.klasē ir septiņas stundas. Es cenšos mācīt divas latviešu valodas stundas pēc kārtas, jo 40 minūtēs visu mācību vielu ir grūti apgūt, tādēļ vielu turpinām arī otrajā stundā. Varbūt es daru tā, kā nevajag, tomēr jau 1.klasē diezgan daudz rakstām diktātus, lai trenētos rakstīšanas tempā, taču vērtējumu par šādu diktātu es nevaru likt, jo diktātam ir jābūt ar uzdevumu. Tāpat tiek uzskatīts, ka par dzejolīti, ko bērns iemācījies no galvas, viņam nevar ielikt vairāk par sešām ballēm. Bet, ja bērni nemācīsies dzejoļus, kā tad viņi trenēs atmiņu?" vaicā skolotāja.
Viņa ir arī neizpratnē par to, ka skolēniem nav ieteikts vasaras brīvlaikā lasīt obligāto literatūru, kā tas bija kādreiz. Skolotāja novērojusi, ka daži bērni pēc vasaras brīvdienām ir aizmirsuši iepriekšējā mācību gadā mācīto.
"Lai nebūtu tā, ka bērni vasaras brīvlaikā nepaņem rokā nevienu grāmatu, es uzrakstu pāris grāmatu nosaukumus, kuri būs nākamā mācību gada programmā, un lūdzu vecākiem parakstīties, ka viņi kopā ar bērnu pa vasaru šīs grāmatiņas izlasīs. Lai neaizmirstos rakstītprasme, jau vairākus gadus bērni veido savas grāmatiņas "Mana vasara", kurā viņi uzraksta savus spilgtākos vasaras piedzīvojumus. Rudenī, atnākot uz skolu, veidojam grāmatiņu izstādi," stāsta skolotāja.
Pedagoģe uzskata, ka nedrīkst atteikties no tradicionālajiem tekstiem, pārejot tikai uz mūsdienīgiem. "Ir jālasa pasakas, teikas, bērnu dzejoļi, jo tie attīsta iztēli, rosina emocijas, bagātina vārdu krājumu. Nedrīkst visus tekstus vienkāršot līdz sarunvalodas līmenim," pauž skolotāja.
Līdzīgās domās ir arī Viļakas pamatskolas skolotāja Inese Rēvalde. Arī viņa atzīst, ka skolēnu rakstītprasme pasliktinās. "Bērni arvien vairāk nesaklausa garos patskaņus; ja agrāk šķita, ka tā ir krievu tautības bērnu problēma, tad pašlaik tas skar ļoti daudzus latviešu bērnus. Daudz ir bērnu, kuri izlaiž burtus, īpaši mazajās klasēs, jauc balsīgos un nebalsīgos līdzskaņus. Ļoti grūti veicas, apgūstot teikumu veidošanu, jo daudziem bērniem būtu vajadzīga logopēda palīdzība, bet patlaban logopēda mūsu novadā nav nevienā skolā un bērnudārzā," stāstīja Rēvalde.
Skolotāja novērojusi, ka bērni maz lasa, turklāt stundās daudz tiek izmantotas darba burtnīcas, tāpēc skolā pašlaik jau no daudzām esot atteikušies. "Manuprāt, 1.klasē ir pārāk sarežģīta mācību programma. It kā 1.klasē vēl nav jāmāk lasīt, bet matemātikā un dabaszinībās jau ir jālasa teksti; tas noved pretrunās," stāsta skolotāja.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas profesore Zenta Anspoka stāsta, ka rakstu runa attīstās pakāpeniski, turklāt saistībā ar citiem runas darbības veidiem. Rakstu runa nav vienkāršs runas pārnesums rakstu zīmēs. Tas ir psiholoģisks, sociāls un lingvistisks daudzpakāpju process.
Profesore norāda, ka rakstītprasmes apguves procesā visos posmos svarīgi vienlaicīgi uzmanību pievērst gan teksta saturam, gan pareizrakstībai un rakstīšanas tehnikai. Tikai katrā posmā izmantojami savi paņēmieni. Nedrīkst aizmirst, ka rakstīšana cieši saistīta ar domāšanu, uztveri, uzmanību un citiem psihiskajiem procesiem.
"Apgūstot rakstītprasmi saistībā ar pārējiem runas darbības veidiem, tiek veicināta skolēna prāta, jūtu un gribas attīstība vienotībā, domāšanas procesi ņem pārsvaru pār atmiņas procesiem, un skolēnu rakstības prasme kļūst noturīgāka. Tikai mērķtiecīgi izvēlēta rakstu darbu sistēma palīdz skolēnam veidot izpratni par rakstu darba lomu saziņā, palīdz dažādu mācību priekšmetu satura apguvē, veicina skolēna kā personības attīstību veselumā," uzsver Anspoka.
Tā kā rakstiski veicamie uzdevumi tiek piedāvāti gan matemātikā, gan dabaszinībās un citos mācību priekšmetos, tad svarīgi skolēniem prasīt ievērot vienotas prasības rakstu darbu organizēšanai, noformēšanai, labošanai, rakstu kultūras normu ievērošanai.
"Tas sekmēs skolēna ieradumu strādāt sistemātiski, rūpīgi, veidot glītus, salasāmus rakstu darbus, kā arī palīdzēs pilnveidot ortogrāfijas un interpunkcijas prasmes, kas apgūtas valodas mācībās, izprast, ka rokraksts ir arī viena no cilvēka kā personības kultūras iezīmēm," iesaka profesore.
Ja tiek saskaņoti rakstu darbu veidi latviešu valodas un citu mācību priekšmetu stundās, tad iespējams atkārtoti dažādos kontekstos apgūt dažādu valodas likumsakarību lietojumu, netiešā veidā, bet pārliecinoši saskatīt valodas funkcionalitāti. Piemēram, ja valodas mācībā skolēni apgūst skaitļa vārdu pareizrakstību, tad dabaszinību vai citu mācību priekšmetu stundās ieteicams veikt ar šo mācību priekšmetu satura apguvi saistītus uzdevumus, kuros iekļauti sarakstu vai cita veida rakstu darbi, kuros nepieciešama pamata vai kārtas skaitļa vārdu lietošana. Savukārt citu mācību priekšmetu saturs var būt ierosinājums valodas mācībā apzināti uzmanību pievērst svešvārdu pareizrakstībai, dažādu veidu tekstu noformēšana.
Lai skolēns mācītos izmantot latviešu valodas stundās apgūtos paņēmienus iegūt informāciju no teksta, to apkopot, grupēt un lietot savā runā, ikvienā mācību priekšmetā apzināti jāplāno darbs ar mācību tekstu, dažādu darījumrakstu izmantošana, atsevišķu vārdu kā terminu pareizrakstība.
Informācijas tehnoloģiju laikmetā jābūt līdzsvaram starp ar roku un datoru rakstītu tekstu. Tas ļauj paaugstināt motivāciju, izprast rakstīšanas kā svarīga runas darbības veida nozīmi saziņā, apzināties, ka rakstu darbs liecina ne tikai par apgūto zināšanu un prasmju līmeni, bet arī par cilvēka attieksmi pret sevi un citiem, par viņa estētisko gaumi u.c. būtiskām personības pazīmēm. Mācoties rakstīt, bērni mācās arī domāt, savas domas sakārtot tā, lai tās var uztvert un saprast arī citi.
"Ja vairāki gan starptautiskie, gan mūsu valsts pētījumi liecina, ka pazeminās skolēnu un arī studentu rakstītprasme, tad nākas atzīt, ka arī pedagoģiskajā procesā vēl ir daudz neizmantotu rezervju. Neviens nav atcēlis laiku, kad apzināti plānojām mācību procesā glītrakstīšanu. Tikai no skolotāja profesionalitātes atkarīgs, cik mērķtiecīgi šis laiks tiek izmantots. Glītrakstīšana nav mehāniska atsevišķu burtu vai burtu savienojumu rakstība. Tas ir laiks, kas paredzams, lai skolēns mācītos veidot glītu, skaidru un salasāmu rokrakstu, trenēt arī savu raksturu, prasmi noformēt tekstu, izvēlēties atbilstošu rakstīšanas ātrumu, lai atbilstīgi saziņas situācijai noteiktā laikā varētu pierakstīt dzirdēto (lasīto) informāciju, ja to nebūs iespējams uztvert atkārtoti," skaidro Anspoka.