NRA pēta: Kādi ir lielākie šķēršļi skolu pārejā uz mācībām tikai latviešu valodā
 
©Dmitrijs Suļžics/ F64 Photo Agency

No nākamā mācību gada izmaiņas gaida mazākumtautību pamatskolas: 1. līdz 6. klasē pusei mācību satura jābūt latviski, 7. līdz 9. klasē – 80%. Savukārt no 2021. gada 1. septembra visās vidējās izglītības iestādēs mācības notiks latviešu valodā. Reformas īstenošanā ir viens liels šķērslis – akūts pedagogu trūkums, kas jo īpaši izteikts ir mazākumtautību skolās. No darba aiziet pensijas vecuma skolotāji, bet jaunie vietā nenāk.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atzīst, ka līdz šim nav veikti pētījumi, cik no 8000 pedagogu, kas strādā mazākumtautību skolās vai lingvistiski neviendabīgā vidē, ir problēmas ar latviešu valodu. Jo vispār jau visiem pedagogiem jāprot valsts valoda augstākajā līmenī, pretējā gadījumā skolā nedrīkst strādāt. Patlaban viens no mehānismiem, kā mudināt uzlabot šīs prasmes, ir skolu akreditācija. Tiek piedāvāti arī valsts apmaksāti kursi gan latviešu valodas prasmju uzlabošanai, gan metodiskajam atbalstam. (Tiek prognozēts, ka tos apmeklēs 60-70% mērķauditorijas.) Tomēr realitātē ir daļa skolotāju, kas latviešu valodu neprot pietiekamā līmenī, it īpaši pedagogi pirmspensijas un pensijas vecumā, kam nav arī motivācijas apmeklēt kursus. Neviens nesaka, ka viņi visi būtu jāatlaiž, taču jāmeklē risinājums, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā skaidroja IZM pārstāve Baiba Bašķere.

Tomēr ne vienmēr to var atrast, jo skolotāju ar labām latviešu valodas zināšanām, kas vēlētos strādāt mazākumtautību skolā, trūkst. Diemžēl, lai gan sešās augstskolās budžeta vietās mācās daudz potenciālo pedagogu, tomēr tikai neliela daļa beigās aiziet uz skolu. Iemesls tam - nekonkurētspējīga alga, liela slodze, neprognozējams darbs. Jaunie nereti to nespēj izturēt, tāpēc pēc studijām klases priekšā stāvēt negrib. Un mazākumtautību skolā strādāt skaitās vēl mazāk prestiži, turklāt citu latviešu attieksme mēdz būt pat nievājoša un nākoties pat dzirdēt tādus vārdus kā «kangars» vai «nodevējs». Nav mazsvarīgi arī tas, ka pedagoģijas programmas beigušie nezina terminoloģiju krievu valodā, līdz ar to - ja tie jāpalīdz apgūt krieviski runājošajiem skolēniem, ir jāņem rokās vārdnīca un jātulko, kas atkal ir papildu darbs. Arī mācību materiālu trūkst, un jau tā pārslogotie skolotāji paši meklē tos vai izmanto latviešu skolēniem paredzētos. Kas atliek mazākumtautību direktoriem? Nekas cits, kā doties uz augstskolām un mēģināt pierunāt kādu studentu, kas būtu ar mieru nākt un strādāt. Un tā nebūt nav labākā prakse, jo ar kvalitatīvu sniegumu tādā gadījumā rēķināties ir grūti.

Tas var novest pie vēl lielākas izglītības rezultātu atšķirības starp latviešu un krievu skolām. Bedre starp tām pastāv jau tagad, it īpaši tur, kur vidusskolas programmā valodu attiecība ir: 60% latviski, 40% - mazākumtautību valodā. Patlaban no kopumā 37 069 vidusskolēniem tā mācās 8947 jeb 24,14%, liecina IZM dati.

Salīdzinot centralizēto eksāmenu rezultātus pat ne latviešu valodā, bet matemātikā, desmit Rīgas sliktāko vidusskolu topā iekļuvušas deviņas mazākumtautību un tikai viena latviešu skola (rādītāji svārstās no 18% līdz 48%). Pamatā šīs izglītības iestādes ir mikrorajonos, un tās skolēnu skaita ziņā ir nelielas, proti, klasē nav vairāk par 25 audzēkņiem. Diemžēl liela daļa šo skolu 9. klašu beidzēji (it īpaši uzņēmīgākie un ar labākām atzīmēm) izvēlas doties uz centra vidusskolām, kuras reitingos ieņem augstākas vietas, tādējādi šīs skolas kļūst vēl tukšākas, bet palikušajiem trūkst pozitīvas konkurences, norādīja Re:Baltica pētījuma autore Inga Spriņģe, kura apkopojusi datus par Rīgas mazākumtautību skolām un izvērtējusi iemeslus, kāpēc tajās rezultāti ir zemāki nekā latviešu skolās.

Kā iespējams risinājums varētu būt vidusskolas, kurās kopā vienā klasē mācītos gan latviešu, gan mazākumtautību skolēni, kā tas ir Igaunijā, kur reģionos ir deviņas šādas skolas. Tas ļautu veidot spēcīgākas skolas ar labākajiem skolotājiem. Tāpat izskanēja rosinājums latviešu valodas apguvē lielāku akcentu likt uz pirmsskolu. Taču tur atkal ir tas pats šķērslis - pirmsskolās pedagogu Rīgā trūkst vēl vairāk nekā skolās.