Vardarbība skolās nesarūk
Vardarbība izglītības iestādēs joprojām ir teju ikdiena, to apliecina arī skaitļi – ik nedēļu no savu vienaudžu pāridarījumiem cieš ap 20% bērnu. Lai gan skolās ir iekšējās kārtības noteikumi un arī atbildīgās institūcijas īsteno virkni pasākumu, lai mazinātu agresijas izpausmes, tomēr tās nemazinās. Viens no iemesliem – trūkst kopējas sistēmas un problēmas tiek risinātas «no projekta uz projektu».
«Šie rādītāji mūs pašus mazliet satrauc, jo skaitļi ir diezgan lieli,» komentējot tos, Saeimas atbildīgās komisijas sēdē atzina Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Līga Buceniece. Arī Izglītības valsts kvalitātes dienesta (IKVD) rīcībā esošā informācija apliecina - vardarbība skolās ir problēma. Tā 2016. gadā ar vardarbību kopumā bija saistīti 6,3% (65) no visiem iesniegumos minētajiem jautājumiem, bet ar vardarbību skolēnu starpā - 3,6% (37). Salīdzinājumam: 2015. gadā šie skaitļi attiecīgi bija 5,2% (57) un 1,6% (17).
Lai atbildētu uz jautājumu, vai vardarbība skolās pieaug, dienestā saņemto iesniegumu daudzums būtu jāvērtē kopsakarā ar informāciju, kuru saņem citas institūcijas - policija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), tiesībsargs, pašvaldību atbildīgie dienesti, Neatkarīgajai sacīja IKVD pārstāve Jana Veinberga. Tomēr apkopotie dati ļaujot secināt, ka kopumā iesniegumos ir pieaugušas sūdzības, kas skar izglītojamo drošību un vardarbību izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos, kā arī par vardarbību skolēnu starpā. J. Veinberga gan pieļāva, ka viens no pieauguma iemesliem varētu būt tas, ka arvien retāk ziņas par šādiem gadījumiem tiek slēptas.
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (BTAI) Konsultatīvās nodaļas vadītāja Inga Millere apstiprināja: vardarbības gadījumu ir daudz, un tā skolās ir diezgan liela ikdiena. Tai ir dažādi cēloņi, viens no tiem meklējams televīzijā un internetā. «Nevaram ignorēt to agresīvo vidi, ko rada modernās tehnoloģijas, bieža un nekontrolēta interneta izmantošana. Nevaram ignorēt arī vecāku nepietiekamu klātbūtni bērnu audzināšanas procesā,» teica I. Millere, piebilstot, ka «tas ir sarežģīts, komplicēts, sistēmisks jautājums, kas jārisina visām iesaistītajām pusēm kopīgi». Vispirms jau skolās jābūt izstrādātiem iekšējās kārtības noteikumiem un soļiem, kā rīkoties šādos gadījumos, un tie jāzina visiem, sākot no tehniskā darbinieka līdz iestādes vadītājam. Ja šādas kārtības nav, tad, protams, iestājas panika un pārbīlis, un tāda haotiska rīcība nereti rada konflikta situācijas ar vecākiem. Būtu arī vairāk jāstrādā pie vecāku izglītošanas, kas šobrīd pieklibo. I. Millere uzsvēra, ka, gatavojot šos noteikumus, var ņemt par pamatu Ministru kabineta noteikumus, kas ir «labs špikeris». Skaidrs, ka burtiski katram gadījumam tos nekad nevarēs piemērot un ir jārīkojas elastīgi, tomēr pamatu tas iedod. BTAI pārstāve arī atzina: lai gan atbildīgās iestādes veikušas virkni pasākumu, vajadzīga sistēmiska pieeja, kas nevar robežoties ar vienu vai otru projektu. Būtu jāstrādā ar šo jautājumu ne tikai izglītības iestādē, bet atsevišķi ar vidusskolēniem, jo viņi būs tie, kad drīzumā veidos ģimenes un, cerams, audzinās bērnus, izmantojot pozitīvas disciplinēšanas metodes.
«Lai uzlabotu situāciju, nevar cīnīties tikai ar atsevišķiem gadījumiem, vajadzīga sistēma. Kā piemērs jāmin Somija, kurā jau vairākus gadus ir ieviesta īpaša programma. Arī Albānijā ir plāns, kas jāīsteno katrā skolā, lai novērstu vardarbību. Ja nav nekādu politikas rīku, kā pret to cīnīties, tad nav jābrīnās, ka tā nemazinās,» ir pārliecināta deputāte Marija Golubeva. Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un pedagoģisko inovāciju nodaļas asociētā profesore Dita Nīmante gan uzskata, ka nav jāmeklē paraugi ārpus Latvijas. Arī te ir pieejama programma Atbalsti pozitīvu uzvedību (tā savulaik tika izstrādāta ar Eiropas Savienības fondu atbalstu), kas veiksmīgi darbojas daudzās skolās un palīdz mazināt vardarbību un veicina sadarbību visos līmeņos, sākot no pirmsskolas līdz vidusskolai. Tiesa, tā nav valsts programma, tāpēc skolām, kas šo programmu izvēlas, jārēķinās ar papildu finansējumu, kas tad jāpiešķir no pašvaldības kabatas.