Pierobežā skeptiski par skolu glābšanas plānu

Jaunā valdība nolēmusi īpašu uzmanību pievērst Eiropas Savienības pierobežas skolām un to saglabāšanai. Šo novadu vadītāji gan skeptiski raugās uz šādiem valdības plāniem, uzskatot, ka diez vai to vairs var izdarīt, jo «vilciens lielā mērā jau aizgājis». Lai to apturētu, jārīkojas kompleksi, arī reģionālo reformu īstenojot pārdomāti.

Kārsavas novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka atgādina pirmās Latvijas brīvvalsts laiku, kad pierobežā tika celtas skolas cita pēc citas, tajās strādāja arī pedagogi, kuri iepriekš bija dzīvojuši pilsētās. Infrastruktūras attīstīšana nāca par labu laukiem - tajos iedzīvotāju netrūka, un viņi neskrēja projām uz pilsētām. Viņa spriež, ka varbūt labs solis būtu daļu valsts iestāžu pārcelt uz lauku novadiem. Tas liktu tajos ienākt jauniem cilvēkiem, jo te būtu lielākas darba iespējas.

Ciblas novada domes priekšsēdētājs Juris Dombrovskis atbalsta lēmumu par pierobežas skolu saglabāšanu. Lai gan nav saprotams, kā to plāno izdarīt. Jo viss jau ir saistīts: ja te nav darba, nav bērnu un iedzīvotāju. Nav laukos perspektīvas - tāda noskaņa jau vien «nositot» tos, kas vēl te dzīvo. Tāpēc jau nav brīnums, ka daļa to, kam ir bērni 1. klases vecumā, izlemj pārcelties uz pilsētu. Un tad vēl teritoriālā reforma! Tā lauku iedzīvotājus var nostādīt vēl sliktākā situācijā, jo dažādas iestādes kļūs grūtāk pieejamas - uz tām pie ierēdņiem būs jābrauc tālu. Tas vēl vairāk var iztukšot laukus, secina Ciblas novada domes vadītājs. Viņš pieļauj, ka viens no atbalsta mehānismiem varētu būt iedzīvotāju blīvuma koeficients, kas ļautu finansiāli vairāk atbalstīt pierobežas novadus. Tas dotu iespēju maksāt lielākas algas (tā ir arī Igaunijā).

Attiecībā uz izglītības iestāžu tīkla optimizāciju ne tik svarīgs būtu skolēnu skaits, bet gan izglītības kvalitāte. Ne jau liela skola ir tās rādītājs, ir pārliecināts J. Dombrovskis, piebilstot, ka Ciblas vidusskolā tas ir labs. Viņš uzskata, ka kvalitātes kritēriji nevar aprobežoties tikai ar centralizēto eksāmenu (CE) rezultātiem, tur jābūt arī priekšmetu olimpiādēm, interešu izglītībai, kultūras aktivitātēm. Pretējā gadījumā skolas nereti mēģina kopējos CE rezultātus uzlabot, vājākos audzēkņus izslēdzot no tiem - proti, ar ārsta izziņu palīdzību. Ciblā visādi cenšoties savus bērnus stimulēt - gan maksājot mācībās labākajiem stipendijas, gan tiem, kas sasnieguši 18 gadus, apmaksā šoferu kursus.

Bažīgs par teritoriālo reformu ir arī Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs. Apvienojot novadus, būšot jādomā, ko darīt ar objektiem tajos - tostarp skolām. Varbūt tomēr vajadzējis par to domāt pirmās teritoriālās reformas laikā? Viņš uzskata, ka daudz kas jau izdarīts, lai pierobežā skolas izzustu. Ar minimālā skolēnu skaita noteikšanu vien nekas panākts nebūs. Jābūt kādiem īpašiem nosacījumiem, lai pavērstu cilvēkus uz laukiem, jo saglabāt par visām varītēm pustukšas skolas arī nav nozīmes. Ludzas novadā šogad tika slēgta viena vidusskolas un pamatskola, jo nebija vairs jēgas lielās ēkās uzturēt saujiņu bērnu, arī pedagogiem algas nekādas nesanāca. Tajā pašā laikā viņš raizējas, ka tik netiek atkal izdarīts kas tāds, kas pēc tam jānožēlo. Piemēram, izskanējusi iecere vidusskolas nodot valsts pārziņā. Kas nodrošinās to apsaimniekošanu? Un kā tas notiks? Un vēl viņam joprojām neesot skaidrs, kāpēc Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzēja gatavot optimālā skolu tīkla kartējumu, ja tam ir vien ieteikuma raksturs. Nav arī zināms, cik tas atbilst realitātei. Iztērēja tikai naudu, un tas arī viss.

Viņam pievienojas Baltinavas novada domes priekšsēdētāja Sarmīte Tabore, uzsverot, ka svarīgākais ir stabilitāte. Jo neziņa par rītdienu nomāc, un patlaban nav saprotams, kas notiks ar novadiem. Vismaz esot cerība, ka vidusskolas pierobežā izdosies saglabāt, nosakot, ka astoņi ir minimālais skolēnus skaits vidusskolas klasē, jo ne 18, ne 20 te tuvākajā laikā nevarētu nodrošināt. Būtu labi, ja tiks noteikti arī atbalsta pasākumi skolu infrastruktūras uzlabošanai, jo līdz šim Eiropas Savienības fondu nauda mazajām skolām gājusi secen.