Āgenskalna Valsts ģimnāzijai – 330 gadu!!! Kad mēs ar fotogrāfi 17. oktobrī ieradāmies skolā, tur tiešām bija jaušams svētku satraukums. Todien notika ģimnāzijas 330 gadu jubilejas koncerts Mēs savā skolā un valstī. Mani vēl vairāk pacilāja tas, ka satiku tur savu bērnu skolotāju citā skolā – Anitu Vanagu, kura tagad ir ģimnāzijas direktora vietniece izglītības darbā.
Tādu skolotāju kā viņa es novēlētu katram bērnam. Viņa mūs izvadāja pa skolu, rādīdama, ko visi darījuši savas skolas dzimšanas dienai (izstādes, pasākumi, avīzes speciālizlaidums Skolai 330, izdevums Āgenskalna Valsts ģimnāzija laikmetu un laika straumē 1688.-2018.).
Turklāt, gatavodamies intervēt ģimnāzijas direktori, es tīmeklī salasījos lērumu atsauksmju un viedokļu par šo skolu. Lielā pārsvarā tās bija pozitīvas. Tomēr - mūsu saruna ar direktori Ināru GAILI pamatā bija ieturēta nevis svētdienīgos, bet tādos lietišķības un profesionālisma toņos, kuri pamato to, ka ģimnāzijai ir pamats svinēt savus svētkus ne vien ļoti prāvās gadskārtas, bet arī skolas esošās stājas un kvalitātes dēļ.
- Vispirms tomēr kompakti parunāsim par skolu. 330 gadu. Kā skola radās, kā tai klājās drūmajos viduslaikos, kādas transformācijas tā piedzīvoja pēc tam un - kas iznācis tagad?
- Kā bija viduslaikos, es nezinu, bet - skolas esamība šeit, Pārdaugavā, ir ļoti gaiša parādība, jo līdz tam skolas bija Daugavas otrā pusē... Bet pēc tam, kad Rīgas rāte nolēma, ka vajadzīgas skolas arī Pārdaugavā, uzcēla mazas skoliņas, no kurām vairākas pēc tam nodega. Un tikai 1900. gadā tika uzceltas divas šīs skolas ēkas.
Ja Latvijā netiktu celtas skolas un pat ja bērni, kaut kurnēdami, nemācītos vācu vai krievu valodā, tad nebūtu latviešu inteliģences.
Kas tad mācījās skolā šajā Daugavas pusē? Te dzīvoja ļaudis, tirgotāji, jo Daugava bija tirdzniecības upe. Namdari, karavīri... Viņu bērni mācījās šeit. Protams, mācību valoda bija vācu, vēlāk - krievu. Latviešu valodā mācības skolā sākās, tikai nodibinoties Latvijas valstij.
- Kā klājās turpmāk?
- Skolas vēsturiskais ceļš to aizveda līdz Latvijas brīvvalstij. Ja Latvijā netiktu celtas skolas un pat ja bērni, kaut kurnēdami, nemācītos vācu vai krievu valodā, tad nebūtu latviešu inteliģences, nebūtu izglītotu latviešu strēlnieku un karavīru, tad mūsu ceļš nevestu uz Latvijas brīvvalsti 1918. gadā.
- Patlaban jūsu skola atrodas valsts skolu TOPĀ 4. Kas to nosaka - kāds ir jūsu knifs, īpatnība attieksmē pret mācību procesu?
- Īsi sakot - mums ir ļoti laimējies. Viss, ko esam iecerējuši un par ko esam domājuši, laika gaitā ir piepildījies. Es pēdējā laikā saku, ka mūsu skola acīmredzot ir uzcelta ļoti labā vietā, Āgenskalnā - virs jūras līmeņa. Un, tā kā ēkas ir vecas, tad tajās dzīvo arī labais skolas gariņš. Laikam viņš visiem palīdz.
Bet, ja runājam nopietni, tad skolas augšupejas sākums varbūt bija 20. gadsimta 70. gados, kad mana vietniece Aija Sarmīte Klegere šeit ierosināja izveidot matemātikas un fizikas klases un kad šajā skolā sāka mācīties motivētāki jaunieši, kuri gribēja padziļinātu matemātikas un fizikas programmu. Es šajā skolā sāku strādāt 1986. gadā. Tad mēs atvērām arī ķīmijas un bioloģijas novirziena klases... Un atkal nāca motivēti jaunieši.
Pirms 22 gadiem pieteicāmies konkursā uz Valsts ģimnāzijām, un mūs atzina par šā goda cienīgiem pēc kvalitatīvajiem rādītājiem. Tādējādi bijām viena no pirmajām Valsts ģimnāzijām, tāpēc pie mums mācījās bērni tikai no 7. līdz 12. klasei. Bet atkal - tie bija motivētu vecāku motivēti bērni. Un mūsu, skolotāju, uzdevums bija pierādīt, ka mūsu skolēni mācību procesā var kļūt par ļoti izciliem bērniem, savukārt skola var uzrādīt ļoti labus rezultātus.
- Jā, es izlasīju diezgan daudzas, pamatā jūsu skolēnu, atsauksmes par ģimnāziju. Daudzās no tām tika uzsvērta stingrība, bet kopumā tajās bija ļoti maz cinisma.
- Jā, atnākot uz mūsu skolu, ir jāmācās. Mūsu skola ir ģimeniska, jo te mācās daudzas Pārdaugavas ģimeņu paaudzes. Arī tādēļ mums, skolotājiem, ir ar visdziļāko cieņu jāatbalsta ģimenes un viņu bērni, jācenšas daudzveidīgi sadarboties.
- Ko vēl, pirms pārejam pie izglītības, gribat teikt par skolu?
- Skola ir mana darbavieta 32 gadus. Kopā ar mani tik ilgi strādā vēl daži kolēģi. Protams, gadu gaitā kolektīvs ir mainījies. Daudzi ir aizgājuši gan pensijā, gan citos darbos. Man ir patīkami sacīt, ka 25% pedagogu šeit ir jaunieši, tāpat - ka mūsu skolā strādā apmēram 25% vīriešu. Tā ka mūsu kolektīvs ir tāds kā vienā kārtīgā ģimenē: vecmāmiņas, vectētiņi, mammas, tēvi un bērni.
- Ko jūs novēlētu pati savai skolai, tās absolventiem, pedagogiem, tiem, kas tagad te mācās, un tiem, kas vēl gribēs te mācīties?
- Man daudzi to jautājuši, bet es neesmu tas viedais cilvēks, kurš varētu teikt ko tādu, kas pēc gadiem pieciem, desmit, divdesmit piepildīsies.
- Ne pravietiski, cilvēcīgi....
- Domāju, ka galvenais pedagogiem šajos laikos ir saglabāt cilvēcību, nečīkstēt par grūto dzīvi. Bet jauniešiem: ja jau tu esi te atnācis - mācies! Mūsu skolai - nesabrukt! Ne morāli, ne fiziski.
- Kas tieši jūsu darbā patlaban ir vissvarīgākais? Kādas tagad ir direktora darba galvenās prioritātes?
- Galvenā prioritāte - izglītojamais. Rūpēties par viņu. Droši vien sabiedrība gaidīja, ka es teikšu - jaunie standarti, to ieviešana, jaunās vēsmas izglītībā... Tas mani satrauc mazāk. Vairāk mani satrauc izglītojamais, bērns, skolēns, jaunietis, kurš atnācis un uzticējies. Mums jādara viss, lai viņš justos labi un lai būtu jēga no tā, ka viņš ir mācījies šajā skolā. Tātad - bērns ir galvenais. Ja šeit nebūs bērnu, nebūs jauniešu, arī skolotāji nav vajadzīgi.
- Bet ko jūs šajā sakarā liktu pie sirds izglītības sistēmai?
- Trīs lietas. Galvenais - būtu jāceļ izglītības sistēmas un pedagogu prestižs. Jo mēs bieži vien jebkurā līmenī ļoti slikti izsakāmies par skolotājiem - cik tie neelastīgi, cik slikti māca bērnus... Arī no augstākajiem vadības līmeņiem dzirdam, ka skolotāji to vien grib, lai viņiem paaugstina algas. Man liekas, ka vajadzētu visiem spēkiem, arī Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), domāt, kā celt skolas un skolotāja prestižu. Tas ir pirmais.
Otrs. Ja būs prestižs, tad mūsu jaunieši dosies mācīties par skolotājiem. Šobrīd ir katastrofāls skolotāju trūkums...
- Taču es medijos pēdējā laikā ne reizi vien esmu sastapis apgalvojumus, ka mums ir skolotāju pārprodukcija...
- Tās ir pasakas. Skolotāju nav. Nav matemātikas, nav fizikas skolotāju, nav ķīmijas skolotāju, nav latviešu valodas skolotāju... Nav jaunu, metodiski sagatavotu skolotāju, kuri strādātu nebaidoties. Patlaban mēs kaut kā lāpāmies... No skolām aizbēg tie, kuri nevar strādāt, kuri neiztur prasības. Bet skolotāju ar lielo burtu ir maz. Somijā, Dānijā skolotāji gaida rindā uz darba vietām. Latvijā skolotāju nav. Tātad - skolotāju profesijai nav prestiža. Šogad no mūsu skolas uz pedagoģiskajām mācību iestādēm aizgāja vairāk par pieciem mūsu absolventiem. Un es zinu, ka pāris nāks šeit strādāt. Tā ka - es ceru, ka varbūt mēs būsim jauniešus mazliet piejaucējuši tā, lai viņi saprastu, ka skolotāja profesija ir cienījama. Tā ir otrā lieta.
Trešā ir tā, ka mūsdienās tehnikas, sevišķi informātikas, attīstība ir ārkārtīgi strauja. Skolās nevaram strādāt tikai ar krītu un tāfeli. Ir vajadzīgi līdzekļi, lai tiem jauniešiem, kuri vēlas apgūt inženiertehniskās zinības, parādītu inovācijas, ļautu ar vienu aci ieskatīties nākotnē. Un, tā kā par skolu aprīkojumu atbild pašvaldības, tad arī Rīgai ir grūtības, jo, sevišķi Rīgā, ir ļoti daudz skolu... Mēs jūtamies ļoti ierobežoti gan mācību līdzekļu, gan tehnisko līdzekļu, gan IT tehnoloģiju ziņā, jo mēs nevaram sniegt mūsdienīgu izglītību tikai ar krītu un tāfeli. Lūk, šīs ir tās trīs galvenās lietas, kuras es kā praktiķe gribētu uzsvērt.
- Vai esošajā izglītības sistēmā ir skaidri nolasāmi pedagogu atalgojuma kritēriji? Tajā skaitā - skaidra pedagogu perspektīva? Un kā tas atsaucas uz jūsu skolu?
- Redziet, es esmu ķīmiķe. Es neesmu grāmatvede. Bet man jāsaka, ka visa šī sistēma jau ilgus gadus ir ļoti smagnēja. Katru gadu no jauna skaitām skolotājiem algas, rēķinām, kurā klasē viņš strādā. Piemēram, angļu valodas skolotājam, ja viņš strādā ar pusgrupu, atalgojums ir mazāks. Matemātikas un latviešu valodas skolotājiem, kuri labo burtnīcas, atalgojums ir lielāks. Sporta skolotājiem - atkal mazāks. Tā ministrijā kāds ir izsvēris. Bet viņi visi strādā! Un, ja viņi atnākuši uz skolu strādāt... varbūt matemātikas un latviešu valodas skolotāji labo vairāk burtnīcu, bet - sporta skolotāja darbs ir bīstamāks. Un sporta skolotājam 60 gadu vecumā jāveic tas pats, kas skolotājam 25 gadu vecumā. Agrāk bija iespēja ātrāk aiziet izdienas pensijā. Protams, es nevaru oponēt ekonomistiem, kuri visu sarēķina pēc kaut kā.
- Jūs neesat pirmā, kas man teic ko līdzīgu. Seko vai neseko nauda skolēnam, manuprāt, pakārtot skolotāju, arī viņa atalgojumu dažādiem kvantitatīviem mērījumiem ir nejēdzība, profesionāla aprobežotība, kura tad arī noved pie jūsu minētā skolotāju trūkuma.
- Es arī domāju, ka ir jānosaka konkrēta alga. Skolotājs atnāk augusta beigās strādāt, taču es nespēju pateikt, kāda viņam būs alga, jo departaments naudu nav iedalījis. Šogad algas fondu mums iedalīja 28. septembrī 14.30.
Esmu bijusi ārzemēs, un daudzās valstīs ir noteikta konkrēta skolotāja likme, pamatskolā - tāda, vidusskolā - tāda. Direktors pieņem darbā skolotāju saskaņā ar šo likmi, tā viss tiek sakārtots.
- Slodzes variācijām, balstoties noteiktā likmē, manuprāt, jābūt skolas vadības ziņā.
- Protams. Ir konkrēta, valsts noteikta pamatalga skolotājiem. Un ir konkrēts piemaksu fonds par papildu darbiem.
- Turklāt citās skolās man teikuši, ka patlaban oficiāli noteiktais slodzes un atalgojuma samērs nav adekvāts. Man teikuši, ka agrākos laikos noteiktā 21 kontaktstunda bijusi dabiskāks pamats, no kura kāpināt slodzi.
- Jā... Protams, mēs varam teikt - ja skolotāja bruto alga ir 1000-1200 eiro, tad tā ir milzīga alga, bet līdz ar to skolotājam jābūt tarificētām 40 stundām. Bet es domāju, ka skolotāja darbs ir ļoti atbildīgs: ja būs viduvējs skolotājs, viņš var sabojāt bērnam dzīvi uz visu mūžu.
- Jūsu iepriekš teiktais vedina jautāt - cik skolas vadītājs patlaban ir savā rīcībā patstāvīgs?
- Manā uztverē katra demokrātija var pastāvēt tikai tad, ja es šo demokrātiju atbalstu. Un es kā direktore esmu atbildīga par to, kādas izglītības programmas šajā skolā tiek īstenotas. Protams, pastāv arī no augšas ielikti rāmīši. Es nevaru pateikt, ka šajā skolā, vispārizglītojošā klasē, kur mēs padziļināti mācām valodu un kultūru, skolēni nemācīsies matemātiku, nemācīsies ķīmiju, nemācīsies fiziku. Ir noteikti nosacījumi, kuros skolas direktoram jāiekļaujas. Mūsu skolā ir vairākas izglītības programmas. Mēs paši esam to izvēlējušies un piedāvājam tās jauniešiem, un viņi paši demokrātiski izvēlas, kurā no tām mācīties.
- Bet cik lielā mērā skolēni, vecāki patlaban spēj būt izglītības pasūtītāji? Proti - vai viņi atkarībā no savām vēlmēm zina, ko grib?
- Rīgā viņiem ir iespēja izvēlēties ļoti plašā amplitūdā, un viņi var izvēlēties no tā, ko mēs piedāvājam.
- Vai attiecības starp dažādām izglītībā ieinteresētām sabiedrības grupām (no biznesa līdz skolām) Latvijā ir pietiekami izkoptas?
- Domāju, ka - ne. Skolu un augstskolu sadarbība, manuprāt, ir nepietiekama. Visu laiku, cik es strādāju skolā, rosinām, ka ir jābūt nopietnai sarunai starp vidusskolu un augstskolu. Bet bieži vien man liekas, ka augstskolas nezina, ko darām skolā, un mēs nezinām, ko sagatavo augstskolas. Neesmu dzirdējusi nopietnu sarunu starp skolu un augstskolu. Citādāk ģimnāzijas skolēni aiziet uz tehniskajām augstskolām. Es paskatos studiju literatūru Rīgas Tehniskajā universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē... Protams, augstas prasības. Savādi - disonanse ir liela... Jā, varbūt mūsu skolā prasību atšķirības nav tik lielas, jo mēs darbojamies saskaņā ar principu - viss ir jāizdara kvalitatīvi: jāprot uzrakstīt zinātniskās pētniecības darbs, jāveido analītiskas prezentācijas, jāprot uzstāties. Bet mūsu bijusī skolniece, Rīgas Tehniskās universitātes otrā kursa studente, sacīja, ka ķīmiķos 75% atbiruši. Kur ir problēma? Domāju - sadarbībā starp izglītības posmiem.
- Savā ziņā tas ir arī izglītības politikas rezultāts. Manuprāt, jauniešiem ne tikai augstskolās, bet arī vidusskolās būtu jāzina, kāds ir valsts pasūtījums.
- ...Pasūtījums. Jūs man izņēmāt vārdus no mutes. Ir smieklīgi, ka mums vidusskolā jārunā par karjeras izvēli. Par kādu karjeras izvēli mēs varam runāt? Mēs 22 gadus jautājam - dodiet mums valsts pasūtījumu. Tā nav! Ir pārāk daudz augstskolu, jaunieši nezina, ko mācīties. Mācās vairāk humanitārās ievirzes priekšmetus, eksaktos nevēlas. Āgenskalnieši iet uz eksaktajiem: uz RTU. 44 absolventi studē Rīgas Stradiņa universitātē ne tikai ārstniecību, bet arī sociālās zinātnes.
- Kāpēc? Jo, ja būtu perfekti definēts, futūristisks pasūtījums, tad meitenes un puikas nebrauktu tik daudz prom. Vai tas nebūtu valstij izdevīgi?
- Mēs esam par to runājuši. Tiek veidoti skolēnu mācību uzņēmumi. Skolēni pie mums mācās ekonomiku, un viņi ir gatavi dzīvei un studijām Latvijā. Es ļoti ceru uz šo paaudzi. Latvijas valsts ir jauna. Negribu kritizēt valdību, bet runāt par pozitīvo. Ceru uz tiem jauniešiem, kuri nesen ir beiguši skolu, kuri tūdaļ beigs skolu, ceru, ka viņi tomēr kļūs par Latvijas saimniekiem.
Domāju, ka mēs Latvijā pārāk daudz visu kritizējam. Mūsu jaunieši ir ļoti gudri. Mūsu ģimnāzijā katru gadu iestājas ap 300 jauniešu. Viņi visi ir ļoti perspektīvi. Un, ja mēs salīdzinām to, kā mēs dzīvojām pirms 20 gadiem, ar šodienu, tad dzīve tomēr iet uz augšu. Ja mēs tikai čīkstēsim un laukos neko neiestādīsim, nepilnveidosim izglītības jautājumus, mūsu dzīve būs pelēka.
