Vidusskolu skaitu grib samazināt uz pusi
Vidusskolās līdz 2020. gadam visā Latvijas teritorijā vajadzēs būt vismaz 150 skolēniem, tikai attālākās vietās, kur 25 kilometru rādiusā nav citas vidusskolas, varēs būt 60 skolēnu.
Savukārt līdz 2023. gadam četrās lielākajās pilsētās šim skaitam vajadzēs būt 225, citur - 150, bet izņēmuma teritorijās - 75. Ja patlaban Latvijā ir nedaudz virs 300 vidusskolu, tad, izpildot šos nosacījumus, pietiktu ar 130, secināts optimālā skolu tīkla pētījumā.
Trīs grupas
Pētījumā, kam beidzot pielikts punkts un kas tiks izmantots kā instruments Izglītības un zinātnes ministrijas sarunās ar pašvaldībām par skolu tīkla sakārtošanu, visa Latvijas teritorija sadalīta trīs kategorijās: lielās pilsētas ar iedzīvotāju skaitu vairāk nekā 50 000 (Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava); reģionālās attīstības centri, Pierīga un lielās pilsētas (Ventspils, Talsi, Tukums, Kuldīga, Saldus, Dobele, Bauska, Limbaži, Cēsis, Valmiera, Valka, Gulbene, Alūksne, Madona, Ogre, Aizkraukle, Jēkabpils, Preiļi, Krāslava, Rēzekne, Ludza, Balvi, Smiltene un Līvāni, Jūrmala, Piņķi, Jaunmārupe, Mārupe, Olaine, Tīraine, Ķekava, Katlakalns, Baloži, Ikšķile, Salaspils, Saurieši, Ulbroka, Upesciems, Ādaži, Carnikava); teritorija, kur 25 kilometru rādiusā nav nevienas vidusskolas. Igaunijā šie skaitļi ir vēl lielāki - 252 līdz 540 skolēni. Vienīgais izņēmums ir Hījumā sala, kurā mācās 84 audzēkņi, preses konferencē skaidroja pētījuma vadītājs, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs. Faktiski vidusskolas posma klasē vajadzētu būt vismaz 25 skolēniem, un lai tās būtu vismaz divas paralēlklases, bet pilsētās - trīs.
Lētāk lielajās skolās
Lai pierādītu mazu vidusskolu (pētījumā akcents likts tieši uz šo izglītības iestāžu grupu) nelietderīgumu, pētnieks sniedza piemēru, kurā salīdzināta Jaunpiebalgas vidusskola, kur 10. līdz 12. klasēs mācās kopumā 57 skolēni, un Valmieras Viestura vidusskola ar 194 audzēkņiem, efektivitātes koeficients (to mēra, ņemot vērā viena skolēna izglītošanai iztērēto summu, kas Jaunpiebalgā ir 4691 un Valmierā - 1610 eiro, kā arī skolēnu skaitu) ir attiecīgi 152 un 29 eiro. Tas liekot uzdot jautājumu: vai ir vērts maksāt dubultā, lai daļā skolu sasniegtu to pašu izglītības kvalitāti, vai tomēr valsts naudu tērēt tā, lai kvalitāti celtu visās skolās? Visi aprēķini rāda, ka Latvijā pietiktu ar 130 vidusskolām, un Rīgā - ar 42 (jau šobrīd astoņās latviešu vidusskolās un divās - mazākumtautību nav atvērta 10. klase). Tas gan nenozīmējot, ka pārējās būtu jāslēdz, taču ir vērts apsvērt, vai tās nebūtu jāreorganizē par pamatskolām vai sākumskolām. Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis norādīja, ka arī to tīkls būtu sakārtojams, taču šobrīd tām nav plānots ķerties klāt. Tomēr pētījumā ir akcentēts, ka sākumskolā (pirmajās sešās klasēs) lielpilsētās vajadzētu būt ne mazāk kā 450 skolēniem, Pierīgā un reģionālajos attīstības centros - 300, pārējā Latvijas teritorijā sākumskolai jābūt maksimāli tuvu dzīvesvietai, izņemot tad, ja bērnu skaits ir nepietiekams, lai nokomplektētu klasi - tie ir vismaz seši skolēni klasē īpaši attālās vietās. Ja skolēnu skaits skolā ir mazāks par 90, tā būtu jāpārveido par lielākas skolas struktūrvienību, tādējādi nodrošinot lielākas skolas iespējām atbilstošu izglītības kvalitāti.
Jāsakārto ceļi
Izanalizējot skolu tīklu, pētnieki lielu uzmanību pievērsuši nokļūšanai izglītības iestādē. Patlaban pašvaldības tērē nesamērīgi lielus līdzekļus skolēnu pārvadājumiem. Tā Bauskas novada Mežgaļu skolā, lai izbraukātu aptuveni 7,5 kilometrus lielu posmu, tiek tērēta stunda, bet pavasara šķīdonī - pat pusotra, lai nogādātu bērnus skolā un atpakaļ. Pētījums rāda, ka aptuveni 70% skolēnu nedzīvo tālāk par 3 kilometriem no skolas, bet 99% nedzīvo tālāk kā trīs kilometrus no sabiedriskā transporta pieturas. J. Turlajs vērsa uzmanību uz to, ka daudzās valstīs tā nenotiek. Piemēram, Norvēģijā, kurā dzīves līmenis ir daudz augstāks, par 1. klases skolēna nokļūšanu skolā jāatbild vecākiem, ja viņu dzīvesvieta ir līdz diviem kilometriem no skolas, bet vecākiem bērniem līdz 4 kilometriem, bet vidusskolēniem - pat 6 kilometri. Norvēģi grib panākt, lai bērni fiziskām aktivitātēm tērētu vismaz 60 minūtes dienā. Viens no veidiem, lai tā būtu, panākt, ka aptuveni 80% bērnu ietu ar kājām vai brauktu ar riteni uz mācību iestādi, jo šobrīd daļa jaunās paaudzes ir mazkustīgi. J. Turlajs norādīja: ja Salaspils novadā tiktu ieviesta šī 3 kilometru «robeža» līdz sabiedriskā transporta pieturai vai skolai, nosakot to par vecāku atbildību, tas ļautu pašvaldībai ietaupīt gadā 100 000 eiro, kurus varētu novirzīt veloceliņu un citas infrastruktūras attīstībai. Savukārt esošais skolas autobusu tīkls būtu aizstājams ar pielāgotiem sabiedriskā transporta maršrutiem. Arī brauktuvju seguma sakārtošana ir vitāli svarīga, jo viens no vājākajiem punktiem ir sliktie ceļi. Aprēķini rāda, ka 31 ceļa posmu vajadzētu noasfaltēt, kas kopumā ir 263 kilometri. Kaut vai noasfaltējot ceļa posmu no Mežgaļiem uz Bausku, tas nodrošinātu bērniem ērtu un ātru nokļūšanu tuvējā pilsētā. Pat vedot skolēnu no Vaiņodes uz Grobiņu vai Liepāju, no vietvaras maciņa tas paņemtu vien 11% nokopējiem skološanas izdevumiem.