Centralizētie eksāmeni – pārvērtēts mērinstruments

Izglītības kuģim ik pa laikam dažādas straumes mēģina grozīt peldējuma virzienu. Patlaban atkal briest virkne pārmaiņu – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sagatavojusi virkni grozījumu Izglītības likumā, šajā mācību gadā tiks aprobēts jaunais mācību saturs, kas paredz arī izmaiņas pārbaudījumos, mainīta pedagogu kvalitātes pakāpju piešķiršanas sistēma. Par to un citiem nozarē svarīgiem jautājumiem Neatkarīgā sarunājās ar Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidentu un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktoru Rūdolfu Kalvānu.

- Kā vērtējat pašreiz Saeimā iesniegtos grozījumus Vispārējās izglītības likumā? Kas no tā jums šķiet atbalstāms, kas - ne?

- Šie grozījumi tiešām ir ļoti aptveroši un, varētu teikt - megastrukturāli. Tas, ka IZM cer tos izdabūt cauri līdz šā gada beigām, ir visai nereāli. Pieļauju, ka ātrākais būtu līdz nākamā gada maijam, un tad tas nozīmē, ka tas viss stāsies spēkā pēc vasaras brīvlaika. Var gan gadīties, ka daļai no tiem tiks noteikts ilgāks pārejas laiks.

Pret pārmaiņām esmu pozitīvi noskaņots. Arī LIVA kopumā nav nostājusies noliedzošā pozīcijā, un tādā ziņā varbūt atšķiramies no citiem IZM sociālajiem partneriem. Tomēr mūs ne īpaši apmierina veids, kā šīs pārmaiņas tiek pasniegtas, līdz ar to daudziem nav skaidrs, kas īsti tiek plānots. Un kā tādos gadījumos notiek: tur, kur trūkst informācijas, tukšos robus aizpilda dažādas negatīvi tendētas interpretācijas - tas attiecas gan uz sešgadīgajiem, gan skolu tīklu, gan jauno mācību saturu. Tas rada aizdomas un bailes, ka viss vecais tiks sagrauts un iestāsies haoss. Šāda taktika noved pie tā, ka ideju ieviesēji ir spiesti visu laiku aizstāvēties un atspēkot viņiem adresētos pārmetumus. Piemēram, skaidrojot, ka sešgadīgajiem nevajadzēs obligāti pārcelties uz skolu, bet viņi varēs mācīties pirmsskolas iestāžu telpās. Kāpēc to uzreiz neizskaidrot? Jau sākot no ieceres, ar to jāiepazīstina nozarē strādājošie, nevis caur medijiem jāsniedz paziņojumi, kas tikai satracina sabiedrību. Pēc tiem visbiežāk arī skolu direktori saņem satrauktus zvanus ar jautājumiem: kā saprast un vērtēt tās vai citas amatpersonas izteikumus? Pārdomāta izskaidrošana noņemtu ļoti lielu daļu spriedzes. Iespējams, ka IZM ierēdņi atbildētu, ka viņiem nav laika šādām kampaņām, ka ir neatliekamāki darbi. Tam arī varētu piekrist, jo arī pats septiņus gadus esmu strādājis ministrijā, tomēr uzskatu, ka vadība un ministra birojs nav tik ļoti aizņemts, lai neatrastu laiku dažādu grozījumu skaidrošanai.

- IZM kā galveno prioritāti ir izvirzījusi jaunā mācību satura izstrādi un ieviešanu. Vai šobrīd ir skaidrs, kādus zemūdens akmeņus tas slēpj?

- Līdz 18. augustam bija pilnīgs informācijas vakuums, kas IZM rīkotajā konferencē beidzot izgaismojās. Vismaz kļuva skaidrs, kurā virzienā ejam. Tika rādīti gan fakti, gan modeļi un moduļi. Līdz ar sapratni radās arī pārliecība, ka tas būs kas pozitīvs. Varu teikt, ka gan es, gan pārējie LIVA locekļi noticējām tam. Man šķiet, ka to vajag un tas aizies. Bet direktoriem būs milzīga loma šajā procesā, jo viņi ir vidutāji starp nogaidošu un nereti noliedzošu pedagogu kolektīvu un jaunu ideju, ko piedāvā VISC. Pirmkārt, būs jāpārliecina direktoru vietnieki, kas savā ziņā ir skolas pelēkie kardināli. Direktoram jāspēj iedvest ticību tam, ka jaunais saturs ir jēgpilns, skaidrojot, ka to gatavojuši ne jau tikai izglītības jomas seniori un ierēdņi, bet tiešām dažādu vecumu profesionāļi. Žēl vienīgi, ka netika publiskots ekspertu saraksts, tikai izskanēja informācija, ka viņu bijis 370, jo tas izvēdītu pilnīgi liekas baumas. Tajā pašā laikā aprobācijas skolas ir zināmas, un tas ir pareizi.

- Vai direktorus nemulsina arī bieži izskanējušie vārdi attiecībā uz kompetencēs balstīto saturu: «Nu jūs jau to visu zināt, jūs jau to savās skolās darāt...» Vai nerodas jautājums: ko tad mēs mainām?

- Es neteiktu, ka tā notiek pilnībā un visur. Ir pazīmes un dažas lietas, ko mēs darām un ko varētu attiecināt uz jaunu pieeju mācību procesam.

- Bet nereti skolotāji ir pauduši, ka centralizētajos eksāmenos (CE) jau prasa rīkoties «pa jaunam», taču jāmāca «pa vecam», jo ir taču spēkā vecais standarts?

- Varbūt tā arī ir, ka pēdējie četri gadi iezīmējuši pāreju no vecā uz jauno. VISC darbinieki, kas izstrādā eksāmenus, jau pēc starptautiskajiem PISA testiem (Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programma) mēģināja stūrēt šā pārbaudījuma struktūras virzienā. Tāpēc arī pārbaudījumos parādījās ceturtās un piektās daļas, kur jau lietoti zināmi «radošuma» elementi. Patiesībā CE ir atsevišķas sarunas tēma. Diemžēl Latvijā dažādu apsvērumu un reitingu dēļ pārspīlēti strādājam šā mērinstrumenta virzienā. Mēs gadiem izkoptā metodikā trenējam, lai tur būtu labi rezultāti. Pēc principa: nauda nav līdzeklis, bet pašmērķis. Tas jau kļuvis teju vai par sportu.

- Bet IZM ir vērsis uzmanību uz to, ka viens no kritērijiem, izvērtējot skolu tīklu, būs arī CE? Un atceraties, kāds šoks bija, kad tika rādīta karte ar CE rezultātiem?

- Par šausmināšanos varu teikt: kas vainīgs, tas bailīgs. Kam viss ir kārtībā, pieņem zināšanai, bet bez liekām emocijām. Bet par CE kā tādiem varu teikt: nekā cita jau nav. Jāņem vērā, pirmkārt, ka tie nav mūsu izdomāti - tos, tāpat kā TV šovus, esam adaptējuši no citām valstīm. Tā nu ir iznācis, ka CE ir kļuvis par vienīgo instrumentu, kas tad pa tiešo atsaucas uz skolu reitingiem un arī vienu no parametriem skolu tīkla optimizācijai. Gluži kā autovadītāja apliecība - ja tās nav, uz ceļa nav ko rādīties. Tas viss nes līdzi zināmu ažiotāžu, kad pat ar lepnumu tiek pasniegts fakts, ka skola labi prot sagatavot CE. Man tas šķiet vienkārši anomāli.

- Taču tā notiek un skolu reitingi, patīk tas vai ne, tiek veidoti pēc CE rezultātiem.

- Tāpēc ka pa šiem gadiem nekas cits nav izdomāts. Nav pilnīgas izpratnes, kas ir izglītības kvalitāte. Pētniecība? Vienreiz četros gados PISA testi, taču skolu rezultāti netiek publiskoti, tur parādās tikai valsts līmenis. OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) Talis pētījums (Mācīšanas un mācīšanās pētījums) arī neuzrāda konkrēto skolu līmeni. Ir vēl Ata Kronvalda fonds, kas rāda sasniegumus tikai talantīgo bērnu sagatavošanā, proti, mācību olimpiāžu rezultātus. Kas tad vēl paliek? Nu Excel tabulas, kas mums visiem ļoti patīk, jo tajās var sakārtot datus dilstošā secībā un priecāties par tur redzamajiem skaitļiem.

- Un ko tad jūs iesakāt darīt?

- Vispirms jānoņem no CE pleciem milzīgā atbildība un slogs, un to rezultāti nav jāizmanto visās iespējamās dzīves situācijās, bet tam jānosaka viens mērķis, ko tas pildīs, atlasīs, diferencēs, pārbaudīs. Piemēram, nosakot, ka tas ir tikai augstskolām domāts studentu uzņemšanai. Jo padomājiet: ir taču starpība, vai skolas 12. klases beidzēju ir 200 vai 20. Nu nevar tā visu saranžēt aritmētiski, salikt stabiņus un veidot diagrammas, un izdarīt secinājumus. Sak, tur 59, bet tur 62, tātad es esmu labāks. Un tad nu tiek veidots stāsts, kuras ir Top 10 skolas. Patiesībā, ja mēs iedziļinātos, kā to dara OECD, tad pārliecinātos, ka tas ir ļoti sarežģīts izvērtēšanas un analizēšanas process, kur par metodiku vien ir sarakstīta grāmata.

- Atgriežoties pie jaunā satura, kā to uztver pedagogi?

- Es jau teicu, ka svarīga ir skolas vadības spēja pasniegt vēsti. Ja tā būs skeptiska un ar tādu intonāciju pedagogu kolektīvam to arī paudīs, neslēpjot, ka «tas ir riktīgs sviests» un «nu gaidām, kādas nepatikšanas tas mums nesīs» vai arī «kā nu liks, tā darīsim». Bet var arī tā: «Kolēģi, es ļoti iedvesmojos konferencē par jauno saturu, un mūs gaida pozitīvas pārmaiņas.» No tā arī būs atkarīga tālākā rīcība. Tieši tā skolā ienešanas fāze būs atkarīga no skolu direktoriem, kas ir ļoti interesanta publika - pietiekami polarizēta un ļoti kolorīta. Turklāt daudzi atšķirībā no manis ir tiešie praktizējošie pedagogi. (Es nevadu stundas, jo uzskatu, ka palielas mācību iestādes vadīšanu nevar ar to savienot.) Tāpēc viņi sevi vairāk personificē ar pedagoģiju un skatās uz daudz ko caur savu mācību priekšmetu - sak, kādas būs grāmatas, kādi citi materiāli, metodika? Šī satraukuma pilnā intonācija tiek pārnesta tālāk. Tāpat plaisas var radīt tas, ka direktors ir pozitīvi noskaņots, bet «vietniecība» ir skeptiska. Par pedagogiem - ar viņiem vienmēr var strādāt un ievirzīt. Tas tomēr ir vadītāja mājas darbs.

- Bet risks pastāv, ka skolotāji nepieņem. Nevarat taču visu kolektīvu nomainīt. Kā panākt atdevi?

- Jā, nu tā nav ierēdniecība, ko var nomainīt. Šeit palīgā nāks ārējie spēki - kādi dokumenti jau rāmjus uzliks. Tā jau nebūs, pēc principa: dariet, ko gribat. Lai gan it kā skolām paredzēta lielāka autonomija, šie dokumenti man tomēr palīdzēs vērst uzmanību: sak, kolēģi, mēs īsti neejam pareizajā virzienā. Vērojam stundas, izdarām secinājumus, sekoju līdzi. Skaidrs, ka varbūt kāds arī sapratīs, ka tas nav viņam...

- Kāds jūsu skolā ir vidējais pedagogu vecums? Vai arī skolā ienāk jaunie?

- Vidējais vecums ir stabili virs 50, turklāt ar lieliem stāžiem. Skaidrojums tam: nav jau Rīga, darba tirgus nav liels, līdz ar to nav tādas iespējas mainīt darbavietas. Tomēr nav tā, ka jaunie negribētu nākt uz skolu. Ģimnāzijā šogad ir vairāki, kas jaunāki par 30 gadiem. Jāteic gan, ka ne jau gadi nosaka to, cik elastīgs un jaunajam atvērts ir skolotājs. Lai arī skaidrs, ka vecāka gadagājuma ļaudis mēdz būt konservatīvāki un, ja tā var teikt, mazkustīgāki. Taču vēlreiz uzsvēršu, ka šoreiz tieši skolas vadībai jāmotivē un jāstimulē kolektīvs meklēt jaunus mācību materiālus un idejas.

- Runājot par motivāciju - kā vērtējat jauno trīspakāpju pedagogu profesionālās kvalitātes sistēmu?

- Gan vecajai, gan jaunajai sistēmai ir savi plusi un mīnusi. Intuitīvi šķiet, ka jaunajai ir vairāk to plusu. Lai gan ir arī iebildumi: nav vienota, ir interpretējama. Ja novadā ir desmit skolas, tad iznāk, ka katra var veidot savu sistēmu: viena pakāpi dod uz vienu gadu, cita - uz trijiem, vienai ir teju kosmiski parametri, citai - pavisam formāli. Jā, būs iekšējie kārtības noteikumi, kas to visu regulēs, un katru pedagogu tas ļaus vērtēt kā iepirkumu konkursā - pa punktiem. Ja uztaisa loģisku un strukturāli pārdomātu sistēmu, tad, domāju, iebildumiem nevajadzētu būt, jo visiem viss ir skaidrs, kāpēc tieši tā un ne citādi. Mana loma ir spēles noteikumus izdomāt.

- Bet, ja katrai skolai ir savi noteikumi, vai nevar tā būt, ka man, strādājot divās mācību iestādēs, vienā būs pirmā, bet otrajā - otrā pakāpe?

- Jā, noteikti šāda situācija var būt. Mēs gan Siguldas novadā tam pieiesim vienotāk - sanāks kopā visu izglītības iestāžu vadītāji, un lemsim par vienojošiem elementiem, nevis pilnīgi brīvu pieeju. LIVA ir plānojusi nākamnedēļ arī valdes sēdē par to izrunāt, iepazīstināt ar saviem pieredzes stāstiem.

- Vai tas nav stāsts arī par lielāku skolu autonomiju, ko paredz jaunais mācību saturs?

- Tas ir visai jūtīgs temats, jo brīvība - tā ir atbildība. Ne jau katram skolas vadītājam patīk uzņemties pilnīgu atbildību, un viņš nemaz uz to neraujas. Jo - kas notiks, ja es pieņemšu ne to pareizāko lēmumu? Ja nu tas nepatiks vecākiem un kolektīvam, un arī Izglītības valsts kvalitātes dienestam? Vienkāršāk ir sekot jau gatavām instrukcijām, ko uzliek IZM, VISC vai Izglītības pārvalde. Bet es pats tikai rakstu rīkojumus. Tāds postpadomju rīcības un domāšanas stils: viss tiek darbināts no augšas pa vertikāli. Vai arī otrs variants - rietumnieciskā darba dalīšana, kopatbildība un tā tālāk. Tā ka katrs varēs darboties, kā tīk: atstāt visu pa vecam vai arī saberzēt rokas un izstrādāt jaunus modeļus un moduļus. No direktora būs atkarīga arī skolas kopējā filozofija: droši turpināt ceļu jau pa iebrauktām sliedēm vai dot zaļo gaismu eksperimentiem un idejām, kuras, nav noslēpums, var arī izrādīties kļūdainas un nestrādāt, un, pasarg dies’, vēl kritīsies CE rezultāti, arī bērniem un kolektīvam jaunais modelis var neiepatikties. Tas ir risks! Tādas gatavas patiesības jau nav - kā ir labāk! Ir jādomā, jāpēta un jāizvērtē, jāparunā ar pedagogiem un vecākiem, un tas ir darbiņš skolas direktoram.

- Drīzumā būs gatavs IZM pasūtītais skolu tīkla attīstības pētījums. Kā to vērtējat?

- Esmu vairākkārt ticies ar šā pētījuma ekspertu, ekonomģeogrāfu Jāni Turlaju, tostarp arī LIVA valdes sēdē. Mēs atbalstām viņa skatījumu, jo tas ir pamatots ar datiem un skaitļiem, piemēriem, argumentiem. Tur ir gan personīgais viedoklis, gan institūciju, gan kopējais redzējums. Un galvenais - ir dialogs, nevis tikai preses konferences un paziņojumi medijos, jo tiek skaidrots, runāts. Visiem veidojas vienota bilde, nevis tā, ka katram ir savējā, piemēram, Turlajam, IZM izglītības departamenta vadītājai Evijai Papulei vai ministra biroja vadītājam Andim Geižānam, un tās neiet kopā. Jā, saprotams, ka tas prasa laiku, to nevar desmit minūtēs papaust.

- Bet pārmaiņas notiks, vai ne?

- Pilnīgi noteikti. Sigulda ir viens no attīstības centriem, un tajā, visticamāk, arī turpmāk koncentrēsies vidējās izglītības iestādes. Taču izmaiņas noteikti skars tuvējos novadus - gan Mālpili, gan Līgatni, gan Inčukalnu, gan Krimuldu, kur šobrīd ir vidusskolas. Turlaja pētījums ir viens, bet reģionālās reformas ietekmē veiktās izmaiņas - vēl būs kas cits, jo nesīs līdzi arī izmaiņas varas un naudas plūsmā. Tas viss mūs gaida - gan skolu tīkla sakārtošana, gan reģionālā reforma, gan jaunas vēlēšanas. Un kur tad vēl tipoloģijas izmaiņas! Arī tas, kas attiecas uz valsts ģimnāzijām, būtu jāizvērtē. Jo ir novadi, kur ir tikai tās, bet vidusskolas nav, un pēc devītās klases vienīgā iespēja vispārējo vidējo izglītību iegūt ir tikai valsts ģimnāzijā. Patiesībā šis izglītības iestādes statuss šādā veidā tiek nonivelēts. Pie mums ir iestājpārbaudījumi, un ne katrs, kas piesakās, tiek arī uzņemts. Galu galā tiem, kas nevēlas mācīties mūsu piedāvātajos virzienos, ir iespēja iet uz Siguldas pilsētas vidusskolu. Vienubrīd jau virmoja gaisā ideja, ka tās abas vajag apvienot, taču galu galā esošais modelis tika saglabāts. Bet, ja tiks ieviests noteikums, ka vidusskolas posmā (izņemot attālus valsts rajonus) nedrīkst būt mazāk par 150 skolēniem, tad gan nav zināms, kas notiks. Skatīsimies, bet skaidrs, ka jezga būs liela un daudz ko noteiks politiskā griba.