Eiženija Aldermane: Izglītības reformās galvenajam jābūt bērnam, nevis naudai

Ikdienā mēs ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju Eiženiju Aldermani sarunājamies latgaliski. Man viņa ir cienījams cilvēks. Kaut vai tāpēc, ka savas domas par skolēniem, skolotājiem, izglītības reformu un sistēmas politizēšanos prot ne tikai izteikt, bet arī pamatot.

- Mūsu sarunu Neatkarīgā publicēs 31. augustā. Tāpēc vispirms gribas dzirdēt jūsu vēlējumu skolēniem, skolotājiem un arī vecākiem jaunajā mācību gadā.

- Sāksim ar bērniem… Lai viņiem, sākot no pirmsskolas līdz vidusskolas beigām, nezustu tieksme mācīties, attīstīties. Lai viņi apzinātos to, ka katra skola, katra stunda, kuru viņi šajā skolā pavada, nav tikai izziņas avots, bet arī audzināšana. Lai viņiem jau no pirmsskolas būtu mērķis, kuru dzīvē sasniegt ir vissvarīgāk. Un - būt ļoti aktīviem. Turklāt - aktivizēt skolēnu pašpārvaldes darbu. Tai ir daudz lielāki un daudz nopietnāki uzdevumi nekā organizēt vien kādus pasākumus. Skolēnu pašpārvalde ir Latvijas nākamo līderu skola. Tas ir mans uzskats.

Skolotājam, strādājot ar audzēkņiem, ar savu audzināmo klasi, ļoti svarīgi būtu redzēt to virsmērķi, kurš bērnam jāsasniedz, beidzot pirmsskolas posmu, beidzot sākumskolu, pamatskolas posmu, ar kādu viņam jāaiziet uz valsts ģimnāziju… Un, protams, profesionālā izaugsme. Daudzas lietas skolotājiem patlaban ir neskaidras. Tāpēc vēlējums skolotājiem un vecāko klašu skolēniem - neapjukt laikā, kāds šobrīd pastāv izglītības sistēmā. Atcerēties - visas jukas kādreiz beidzas… Paturēt skaidru apziņu, ka šobrīd varbūt tikai skolotājs faktiski var palīdzēt bērnam orientēties šajā reformu laikā, kurš plūst pār skolām… Tātad - laikus savstarpēji kontaktēt. Savstarpēji kontaktēt bērnudārzam ar skolu, kontaktēt sākumskolai ar pamatskolu, kontaktēt pamatskolai ar ģimnāzijām… Jo galvenais mūsu uzdevums ir - izcila izglītība!

Vecākiem mēs Rīgā gatavojamies atvērt vecāku skolu. Mēs gribam tajā aicināt vecāku padomes.

Turklāt - nākamajā gadā katram skolotājam, katram vecākam un katram bērnam jāapzinās, ka mums ir valsts simtgade. Katram jābūt gluži vai savam individuālajam plānam, ko viņš saistībā ar to var izdarīt. Protams, jābūt arī skolas plānam un konkrētai darbībai. Un - nevis lai ieliktu formālu ķeksi, bet lai tas tiktu veikts, kā saka… dvēseles piepildījumam.

- Kādu atzīmi desmit ballu sistēmā jūs patlaban liktu Latvijas izglītības sistēmai? Rēķinoties ar pašas nosaukto izglītības izcilības mērķi, par kuru tai jāatbild…

- Šobrīd es tai liktu 4,5 līdz 5. Ne vairāk.

Kāpēc? Redziet, neviens nav pret kvalitatīvu izglītību, tās attīstību. Neviens nav pat pret tā saucamajām reformām. Ir jāattīstās! Tas ir saprotams. Bet - reformas šobrīd nāk kā tāds meteorītu lietus, kurš līst pār skolām… Mēģināsim vien nosaukt to, kas izskanējis publiskajā telpā: izglītības iestāžu tīkla optimizēšana, mācību satura reforma, sešgadīgo apmācība, nākamais - valsts ģimnāzijas tikai no 10. līdz 12. klasei, tālāk - interešu izglītība, ar kuru ir liela neskaidrība… Šo uzskaitījumu var turpināt. Es lasīju Latvijas Avīzē interviju ar izglītības ministru, un man radās iespaids, ka viņš šobrīd ir no paša pieteiktajām reformām noguris cilvēks, jo tieši un konkrēti nevarēja atbildēt ne uz vienu jautājumu…

Tāpēc nav skaidrs, kur katrs tas meteorīts piezemēsies. Vai tas vispār notiks, kāda būs stratēģija, kādas būs metodes, ar kurām reformas tiks īstenotas… Kādus plusus saskata reformu pieteicēji? Vai ir apzināti ieguvumi? Galvenais - var ir apzināti riski? Vai ir sagatavota bāze? Vai ir kas to profesionāli īsteno? Vai ir skaidrs redzējums tuvākajiem pieciem vai desmit gadiem? Un kā viņi uzskata - kad reforma var sākt darboties?

Es esmu runājusi ar skolu direktoriem ne tikai Rīgā, esmu jautājusi, piemēram - vai jūs saprotat, kas ir kompetenču izglītība? Un esmu dzirdējusi izmisīgu - nē!

- Es gan to saprotu. Ja kādos laikos kompetence nav bijusi, nav izglītības pamats, tad pastāvošās sistēmas uzturētāji savā darbā bijuši, ir vien nožēlojami profāni.

- Jā, arī es esmu domājusi, ka tā daļēji ir sen zināma lieta, ar kuru skolas strādāja gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos gados, gan arī strādā šobrīd. Zināma lieta ir, piemēram, starppriekšmetu saikne. Esmu latviešu valodas speciālists. Savulaik visiem skolotājiem, neatkarīgi no tā, kādu priekšmetu viņi pasniedza (ģeogrāfiju, vēsturi vai ķīmiju), tad, kad tika uzdoti kontroldarbi, bija obligāti jālabo pareizrakstības kļūdas. Savukārt tad, kad viņi izmantoja tekstus pareizrakstības stiprināšanai, bija jāmeklē ar vēsturi, ar ģeogrāfiju, ar citām lietām saistīti teksti.

Jā, tagad mums ir starptautiskā pieredze, mēs redzam, kā tas notiek citās valstīs, jā, laiks ir gājis uz priekšu… Bet - šo pieredzi nedrīkst pārņemt jēli. Šobrīd ir paziņots, ka simt skolas iesaistīsies pilotprojektā un aprobēs jauno izglītības saturu… Bet - tajā pašā laikā ministrs Latvijas Avīzē teic, ka šis mācību saturs vēl nav gatavs, tas varētu būt gatavs oktobrī. Mana ilggadējā pieredze liecina - ja tiek solīts oktobrī, varbūt var cerēt uz novembri.

Esmu jautājusi skolu direktoriem, kuru skolas ir šajā pilotprojektā: vai jūs zināt, kas jums jādara 1. septembrī? Atbilde ir bijusi apmēram… debess, atveries! Mums nekāds īsts materiāls, nekāds uzstādījums, izņemot lielus plakātus un lozungus, nav ticis dots. Tiek teikts - skolām šajā jautājumā ir liela autonomija… Autonomija ir laba lieta. Bet kā būs ar autonomiju, piemēram, tad, ja skolēnam vajadzēs mainīt skolu? Ja, piemēram, visi skolotāji nebūs gatavi šim procesam… un skolotāji nebūs tam gatavi!

Esmu par jaunu mācību saturu ar abām rokām, bet vēlos, lai tas tiek rūpīgi sagatavots. Un - neviens normatīvais dokuments, neviens likuma grozījums, nekādi noteikumi, ja tas saistīts ar skolām, nekādā gadījumā nedrīkst nākt vēlāk par maija beigām.

Šobrīd ir tāda sajūta, ka viss tiek pieņemts vasarā. Tā nedrīkst būt! Maija beigas ir pēdējais termiņš, kad var parādīties kaut kas, kas saistās ar izmaiņām skolā. Un - katrs no šiem pilotprojektiem ir jānostrādā līdz pēdējam sīkumam. Lai vismaz 90% būtu pilna skaidrība. Un, ja 10% vēl jāpiestrādā, arī tad jāzina, kas ir šie 10%. Citādi nav iespējams strādāt. Un tas neattiecas tikai uz mācību saturu.

Kaut vai šī izglītības iestāžu tīkla optimizēšana. Vai mēs nebraucam tajā pašā grāvī, kas bija deviņdesmitajos gados, kad, piemēram, Rīgā uz pusi tika samazināts bērnudārzu skaits? No 320 bērnudārziem 1990. gadā 2000. gadā palika 150. Mēs šodien cīnāmies ar sekām.

Latvija ir teritoriāli neliela valsts, taču, ja runājam par iespējām, tad tā ir visdažādāko iespēju un visdažādāko risku valsts. Situācijas Latvijas telpā ir pilnīgi atšķirīgas. Tagad mēs nosaucam, cik skolu vajadzētu likvidēt… Labi, likvidēsim! Bet - tas nozīmē, ka tad, ja mēs, likvidējot šīs skolas, pirmām kārtām nerunājam par attiecīgo teritoriju ekonomisko attīstību, par darba vietu radīšanu, par to, lai katru dienu no Latvijas neaizplūstu ap 50 cilvēkiem, tie, kuri šajos «baltajos plankumos» vēl dzīvo, arī sapakos savas ceļa somas.

Vēl man šķiet, ka šāda pieeja var veidot sabiedrībā ļoti nopietnu pretrunu. Es jau dzirdu cilvēkus par to runājam. Tātad - mēs likvidējam skolas, lai palielinātu algas skolotājiem. Bet - mēs likvidējam arī daudzu laukos mītošu vecāku iespēju nogādāt savu bērnu, teiksim, 30 kilometrus attālajā skolā. Jo viņiem nav sava transporta.

Tas ir neprāts. Tā vispār nedrīkst runāt. Un - vai kāds var nosaukt vēl kādu nozari, kura nav pelnoša? Izņemot izglītību?

- Bet - valsts nākotnes peļņas perspektīva ir atkarīga tieši no izglītības kvalitātes…

- Tas nozīmē, ka ir jāinvestē! Ir jāinvestē ļoti nopietni līdzekļi tieši izglītībā. Piemēram, 33% no visa Rīgas pilsētas budžeta dome investē izglītībā, kultūrā, sportā un sabiedrības integrācijā. Mēs piemaksājam gan pedagogiem, gan arī pirmsskolas pedagogiem. Tā ir liela nauda, kuru Rīga piemaksā gan interešu izglītībai, gan vidusskolām. Un - katru gadu mēs tomēr dodam kaut kādu atvieglojumu arī skolām. Šogad - veselības polises skolas pedagogiem. 2018. gadā Rīgas skolās ēdināšana būs par velti visā skolas posmā. Taču valsts par to, manuprāt, domā ļoti maz vai gandrīz nemaz.

Piemēram, ja runājam par darbu pirmsskolas laikā - tas ir viens no atbildīgākajiem un smagākajiem darbiem. Darbiem, kurš (iekļaujot tajā audzināšanas, izglītošanās iespējas, iekļaujot veselības un higiēnas aspektus, arī fizisko attīstību, sociālos aspektus un māksliniecisko, estētisko attīstību) jāveic, sākot ar bērna piedzimšanu un visā viņa pirmsskolas vecumā. Un - kurš man reiz atbildēs uz jautājumu: kāpēc skolotājs, kurš strādā pirmsskolā, nav skolotājs, bet skolotājs, kurš strādā citos izglītības posmos - ir. Jo pirmsskolā mēs varam pieņemt darbā tikai pedagogu, kura specialitātes nosaukums ir - pirmsskolas skolotājs ar augstāko izglītību. Tajā pašā laikā valsts ignorē algas pirmsskolas pedagogiem. Pašvaldības - cik katra var, tik velk. Un arī mums, kā visur, trūkst pirmsskolas pedagogu.

Atslēgas jautājums te ir - kādu cilvēku vēlamies izaudzināt. Un - kādu mēs šo bērnu atdosim skolai? Viens no galvenajiem uzdevumiem - attīstīt pirmsskolā tieksmi izzināt, radoši domāt, mācīties… Skolai mēs viņu varam atdot tikai tad, kad tas ir izdarīts.

- Te atcerējos kādu klasiķi, kurš teica, ka bērns jāpadara par cilvēku, pirms viņu pārņēmušas pilsoniskās attiecības…

- Tieši tā. Bet pirmsskola valstī vispār it kā neeksistē. Pirmsskola - tie ir sešgadīgie. Neesmu sastapusi nevienu pirmsskolas darbā pieredzējušu cilvēku, kurš uzskatītu, ka sešgadīgo apmācības jautājums ir skaidrs. Lai gan - uz to ideāli atbild ministrs savā intervijā. Viņam jautā - vai pirmsskolnieks būs bērnudārza audzēknis vai skolēns? Ministrs teic: viņš var būt gan viens, gan otrs. Tas ir vecāku izvēles jautājums.

Nevajag runāt lietas, kas nav patiesība. Astoņdesmito gadu vidū skola, kurā biju direktora vietniece, sāka realizēt šo projektu… Sešgadīgie tika ielikti skolā. Tika fiksēts režīms, kāds vajadzīgs bērnam šajā vecumā. Mācību stundas laiks - 25-30 minūtes, bērni mācījās arī caur rotaļu, gāja pastaigās, bija norobežoti no lielās skolas burzmas Neviens nav pētījis, kāpēc nesanāca, kāpēc tas netika īstenots tālāk.

Bet - es varu pateikt, kāpēc. Atklājās, ka vismaz puse no šiem bērniem ne sagatavotības, ne arī veselības ziņā nebija gatavi tam, lai sāktu iet otrajā klasē. Taču - pirms septiņiem gadiem šī ideja parādījās atkal… Es tiešajā ēterā jautāju tās autoram - vai esat pētījuši iepriekšējos mēģinājumus? Nē - neesam… Tātad - šobrīd mēs faktiski nozogam bērniem bērnību. Un - neesmu dzirdējusi, ka saistībā ar šīm reformām galvenais vārds būtu - bērns. Es dzirdu galveno vārdu - nauda.

- Arī man šķiet, ka reformas nepieciešamības galvenais pamatojums, lai kuru tās ideju mēs neņemtu, sistēmas vadītājiem ir nauda. Ne jau nu izcila izglītība…

- Pirmajā vietā ir nauda. Nevis bērns. Man grūti iedomāties 2018. gadu, kad vienā gadā vajadzēs risināt ij satura reformas, ij speciālās izglītības, ij sešgadīgo apmācības problēmas… Neskaidrību šajās lietās arvien ir vairāk nekā vajag. Es uzskatu, ka gan departamentu un pārvalžu darbinieki, gan skolu direktori tiks iesviesti tikpat kā sviesta kuļamajā mašīnā.

Tagad tiek izteikta doma - tiks runāts ar pašvaldībām. Kad tiks runāts ar pašvaldībām, kā tiks runāts ar pašvaldībām?

- Šajā sakarā - kā jūs vērtējat valsts izglītības politiķu un vietējās varas sadarbības līmeni?

- Kāda Latvijā ir mūsu visu kopējā nelaime? Tā ir infantila politiskā domāšana. Citādi to nosaukt nevaru. Ne visos, bet daudzos jautājumos - politiskās kultūras trūkums. Es esmu vairāk profesionālis nekā politiķis, un politiķu savstarpējās attiecības man reizumis atgādina kaujas gaiļu cīņas. Un vēl princips - jādod savējiem. Tā ir bijusi Rīgas nelaime ļoti ilgstošā laika periodā. Tātad - Rīga gandrīz nekad nav bijusi savējā. Gan ja runājam par sporta infrastruktūru, gan par skolotāju algām, par koeficientiem… Un tamlīdzīgi. Tas ir nenormāli.

Otrs. Vai IZM vadošajiem darbiniekiem vismaz reizi gadā nevajadzētu tikties ar tiem cilvēkiem pašvaldībās, kuri atbild par izglītību politiski un - vienlaikus - praktiski? Taču - ne mans viedoklis ir prasīts, ne kādu tas ir interesējis. Ir tik vien kā gandrīz nepārtraukti notikusi minētā nepatīkamā politiskā cīņa. Bet - par ko mēs cīnāmies politiski? Vai katrs par savu taisnību?! Ja centrā sanāk bērns, sanāk skola un skolotājs?

- IZM pētījumā konstatēts, ka puse vidusskolu neatbilst mūsdienu izglītības kritērijiem… Bet Latgalē man teica, ka pētnieki viņu skolās nav redzēti. Pētījumi esot taisīti uz kaut kādu vispārīgu ciparu pamata…

- Precīzi. Varu parakstīties zem katra vārda, ko šie cilvēki teikuši. Jo faktiski pētījums veikts, balstoties ekonomiskajos rādītājos un uz statistikas bāzes. Taču skola un izglītība nav tā vieta, kur kritērijs var būt tikai statistika. Un nedrīkst balstīt vērtējumu arī tikai centralizēto eksāmenu rezultātos. Lai mēs vērtētu izglītības kvalitāti, ir jābūt kritēriju kopumam, kura praktiski nav. Bija gan ļoti ierobežoti pieejams starptautisks pētījums, kurš parādīja Latviju ne sevišķi pievilcīgā gaismā. Rīga tajā tika vērtēta pozitīvi. Savukārt pētījums, kuru organizēja IZM, tika nosviests uz galda priekšvēlēšanu periodā, un paši autori atzina, ka tas nav pabeigts, nav gatavs. Pēc diviem trim mēnešiem tika teikts, ka pētījums ir gatavs, bet, kā teicu, bija skaidrs, ka tā pamatā ir statistika un tas balstīts ekonomiskos principos.

- Kādā sakarā un cik pamatoti pavasarī tika apgalvots, ka Rīgas domes vadība nav gatava reformēt Rīgas skolas?

- Tajā pašā pētījumā bija minētas septiņas skolas un apgalvots, ka tās neatbilst nekādiem kritērijiem… Pēc tam paši pētnieki atzina, ka to varētu attiecināt tikai uz divām no šīm septiņām skolām. Piemēram, 92. vidusskolai parādījās ļoti zems centralizēto eksāmenu rezultāts. Taču - viņi vispār nebija papūlējušies noskaidrot, kas šajā skolā notiek. Bet tur ir vakarskolas klases, kurās ir liels no eksāmeniem atbrīvoto skaits. Tas arī rada šo zemo procentu. Paši pētnieki atzina un IZM bija spiesta atzīt, ka šis paziņojums bija pamatā kļūdains.

Mums ir ļoti nopietni dokumenti, uz kuru bāzes mēs strādājam. Ir Rīgas skolu tīkla pārveides pamatprincipi. Var redzēt, kā kopš 2009. gada esam strādājuši. Pa gadiem. Līdz 2016. gadam. Šobrīd ir pieņemts jauns skolu tīkla pilnveidošanas plāns līdz 2020. gadam, kuru, visticamāk, nāksies koriģēt sakarā ar izmaiņām ārējos normatīvajos aktos.

- Visus atsevišķos IZM nodomus vai iegribas mēs te neizvērtēsim. Sakiet man vēl tikai - ko jūs, piemēram, domājat par paredzamo skolēnu šķirošanu: tos - uz vidusskolām, tos - uz arodskolām?

- Atvainojos - bērns nav produkts. Bērns nav manta, kuru var ielikt tur, kur kādam ir vēlme viņu ielikt. Katram bērnam ir izvēle, un katram bērnam ir jādod iespējas. Turklāt - mums ir jāsaprot vienkārša lieta - bērns var attīstīties un uzplaukt dažādos vecuma periodos. Es pati, strādājot skolā, esmu redzējusi bērnus, kuri mācās tikai uz trijniekiem, bet šodien viņi ir sabiedrībā pazīstami un ļoti daudz sasnieguši dzīvē. Tāpēc, ka ir nācis kāds lūzuma posms… 13, 14 vai 15 gadu vecumā, kad viņš sācis skatīties uz dzīvi pilnīgi citādi. Un, iespējams, viņam ir vajadzīgs šis vispārējās izglītības posms - vidusskola, lai pilnīgi skaidri apzinātos, kādu viņš redz savas dzīves tālāko perspektīvu… Nekāda, Dievs, pasargi, automātiska, mehāniska dalīšana nedrīkst notikt. Bērnam ir jādod iespēja. Arī iespēja - mācīties vidusskolā.

Pats galvenais - es uzskatu, ka nekādu reformu rezultātā nedrīkst pasliktināties bērna situācija. Nekādas mūsu savstarpējās politiskās kņadas, diskusijas un izrēķināšanās nedrīkst būt iemesls, kura dēļ pasliktinās kaut viena Latvijas bērna situācija!