Daudzi skolēni un studenti Zinību dienu sagaida ar dziļu nopūtu. Bezrūpīgā vasara beigusies, atkal jāieslīgst grāmatu un rakstudarbu labirintos. Taču iespējams, kādu no jauniešiem varētu iedvesmot Jāņa Palkavnieka piemērs, apliecinot, ka pilnveidošanās un izglītošanās process ir interesants visa mūža garumā.
Akadēmisko grādu būvniecības programmā pirms dažiem mēnešiem ieguva Latvijā vecākais absolvents Jānis Palkavnieks, kurš 72 gadu vecumā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
Jāni raksturo apbrīnojama mērķtiecība. Pirms gada gūtās rokas traumas dēļ dilplomdarbu nācās rakstīt tikai ar vienu roku. Un tomēr Jānis varonīgi pabeidza to, kas tika iesākts pirms 25 gadiem. Atsākt mācības nācās "piespiedu" kārtā, jo Ministru kabinets veica grozījumus Būvniecības jomā, tomēr šobrīd Jānis ir ļoti lepns par to, ko paveicis.
autors
-Kādas sajūtas būt Latvijā vecākajam absolventam?
Patiesi, es jūtos tieši tāpat kā ikviens Latvijas students. Man bija patīkami savus sarunu biedrus atkal saukt par kursabiedriem. Zīmīgi, ka pirmajā nedēļā gaitenī atpazinu pasniedzējus, ko nācās manīt studiju procesā arī pirms 25 gadiem.
-Kādas bija studijas pirms 25 gadiem?
Tajā laikā Jelgavas Lauksaimniecības universitāte saucās par akadēmiju. 1983. gadā nolēmu studēt tieši tur, jo vajadzēja papildināt zināšanas ēku būvniecības sfērā. Izvēlējos programmu neklātienē. Nomācījos veselus piecus gadus, atlika vien nedaudz vairāk par gadu. Pat biju paguvis izpētīt eksāmenu biļetes, taču. ieraudzīis jautājumus, sapratu, ka man viss ir „piegriezies“ un gribu paņemt pauzīti. Nospriedu, ka atpūtīšos vienu gadu, bet beigās tā saucumā pauzīte ieilga līdz pat 25 gadiem. Tobrīd sapratu, ka sieva, ģimene un karjera ir primārāka par akadēmijas diplomu.
Bet studija dzīve pirms 25 gadiem bija brīnišķiga! Es dzīvoju kopmītnēs, tāpēc nācās izbaudīt visu. Reizēm no rīta bija jāiet aizstāvēt kursa darbs, bet iepriekšējā naktī virtuvē, turpat uz pankūku galda, zīmēju visu, kas iepriekš bija iekavēts. Tomēr studējot šobrīd šādu praksi gan nemēdzu izmantot, visus uzdotos darbus paveicu laikā, lai izvairītos no parādiem.
-Kāpēc izvēlējāties atsākt studijas, kāpēc tieši tagad?
Pavisam vienkārši- mainījās Būvniecības likums, nosakot, ka sertifikātu bez augstākās izglītības nevar turpināt. Atbraucu uz augstskolu un prasīju, vai mana atzīmju grāmatiņa vēl ir derīga? Par brīnumu tā vēl bija derīga. Pieteicos studiju programmai un nospraudu konkrētu mērķi. Bez būvniecības savu dzīvi nevaru iedomāties, tas man ir gan darbs, gan hobijs. Līdz ar to nācās pielāgoties jaunajai likumdošanai un pabeigt to, kas bija iesākts pirms 25 gadiem. Domāju, ja nebūtu šī apstākļu sakritība, studijas tā arī nebūtu beidzis. Studiju dzīve jau forša, varētu paturpināt, ieskrējiens tāds labs, satiecies ar cilvēkiem, humoriņš. Forši. Bet tomēr par maģistru nē- man pietiek.
-Raksturojiet studijas šobrīd, kas visvairāk paliks atmiņā?
Nācās izturēt pavasara un rudens sesijas.Studiju process bija izaicinošs. Diplomdarbu sarāvu pusotra mēneša laikā, turklāt ar vienu roku. Principā viss notika ļoti lielos tempos. Tā kā ikdienā dzīvoju Līgatnē un kopmītņu dzīve mani vairs neuzrunāja, katru rītu braukāju ar savu auto, septiņos no rīta jau izbraucu,lai paspētu uz lekcijām, kuras sākās deviņos.
Šķiet, ka no šiem diviem gadiem visvairāk atmiņā paliks tieši diplomdarba rakstīšana un sesijas laiks. Man bija pašam sava taktikta, kā tikt galā ar skolas darbiem. Tā kā studijas bija jāapvieno ne tikai ar savu ikdienas darbu, bet nu jau arī mazbērniem, viņi bija tie, kas profesionāli mācēja novērst domas no studiju darbiem.
Pieņēmu lēmumu, ka man efektīvākais mācību laiks būs no trijiem naktī līdz astoņiem rītā. Tas patiesi strādāja, neviens netraucēja un bija laiks pievērsties studijām. Savukārt pēc astoņiem no rīta- nekāda gulēšana, sekoja ikdienas darbi vai nodarbes dārzā.
Diplomdarba rakstīšana gāja divreiz ilgāk, jo pirms gada traumēju vienu roku.Nācās rakstīt tikai ar vienu roku. Tad, kad tuvojās diplomdarba aizstāvēšana, atkal izjutu stresu, jo tas nav gluži tāpat kā aiziet uz veikalu pēc pārtikas. Kaut arī būvniecības jomā esmu strādājis visu savu dzīvi, diplomdarba aizstāvēšana bija liels notikums.
autora
-Kāpēc tieši būvniecība? Kas piesaista šajā sfērā?
Es jūtos ļoti labi, lai varētu strādāt būvniecībā savā vecumā, tad kāpēc, lai to nedarītu? Valdība šoreiz piespieda studēt, bet es to izdarīju. Domāju, ka nedz attālums, nedz arī vecums nevar ietekmēt cilvēka nodarbošanos, turklāt, ja tas sagādā tādu prieku kā man būvniecība. Jāatzīst, ka ar būvniecību nodarbojos visu dzīvi un noteikti turpināšu to darīt vēl. Man patīk viss process, kas saistās ar to. Tas šķiet kā uzdevums, kas jāpaveic. Man visvairāk sagādā prieku, kad nepieciešams izkost kaut ko, tad rēķinu, kad kaut kas nesanāk, nepārtraukti domāju, kā izkļūt no situācijas. Pēc tam pašam prieks par paveikto. Piemēram, pavisam nesen savam jaunākajam dēlam uzbūvēju dzīvojamo māju.
No tādiem lielākiem projektiem varu pieminēt Cēsu sporta kompleksu, kur sākumā darbojos kā būvdarbu vadītājs. Runājot par karjeras izgaugsmi, protams, man bija pašam jāsaprot, ko tieši vēlos darīt. Pirms vairākiem gadiem darbojos ceļu būvniecībā, bet ikdiena bija burtiskā nozīmē dubļaina, tāpēc nonācu līdz ēku būvniecībai. Iepriekš desmit gadus darbojos Siguldas domē par būvinžinieri, sabiedrības spiediens bija ārkārtīgi nepatīkams, tāpēc nolēmu, ka man pietiek. Šobrīd esmu pensijā, bet piestrādāju, realizējot dažādus būvniecības projektus. Tā kā man ir nesen iegūts augstākās izglītības diploms, esmu pilntiesīgs to darīt.
Darba piedāvājumu arī manā vecumā ir salīdzinoši daudz, jo zinu, ko daru. Neiznāk laiks pat grāmatai, kaut gan man vairāk piesaistītu dārza darbi. Agrāk nodarbojos ar puķu audzēšanu, domāju, ja nebūtu būvniecības, tad kā B plāns būtu puķu audzēšana, kaut gan nevaru iedomāties savu dzīvi kaut ko neuzbūvējot. Arī atpūtas laiks man paiet darot darba lietas, nesaprotu tos cilvēkus, kuri stundām ilgi var sēdēt pludmalē, sauļoties un neko nedarīt, līdzīgi ir ar makšķerniekiem- tā vien ir tāda nīkšana. Es labāk padaru kaut ko darzām vai pastrādāju kādam būvniecības projektam.
- Ko ieguvāt no diviem studiju gadiem?
Esmu izbrīnīts, cik ātri paskrēja šie divi gadi, tagad šeit sēžot saprotu, ka diploms man jau ir kabatā. Protams, lielākais ieguvums ir tieši diploms, bet vēl jāpiemin tas, ka studijas tevi piespiež analizēt dažādus procesus, saprast vairāk, apgūt jaunas datorprasmes, kā arī nacās palasīt dažādus teorijas materiālus, ko ikdienā nemēdzu darīt.
Ja salīdzinu, domāju, ka tagad studijas man patika daudz vairāk, nekā pirms 25 gadiem. Mūsdienās studijām ir cita pieeja-jaapgūst kaut kas vairāk, nevis tikai jāmācās. Novēroju atšķirību, ka arī studenti mācījās ar daudz lielāku aizrautību. Lai gan pirms 25 gadiem studijas bija par brīvu, tagad nācās pašam saskarties ar studiju maksu, kas bija aptuveni 660 euro par vienu semestri.
Pirms 25 gadiem uz lekcijām ziemā bija jaiet ar kažoku, vejš pūta cauri sienām un logiem, pierakstīt neko nevēlējos, bet tagad ziemā forši, mierīgi sēdi krekliņā un klausies pasniedzējos.
-Kas, Jūsuprāt, ir vērtīgāks mūsdienu karjeras izaugsmē- darba pieredze vai akadēmiskam diploms?
Manuprāt, tomēr svarīgāks ir akadēmiskais diploms, jo tas ir kā atskaites punkts, kas liecina par konkrētu specialitāti un zināšanu līmeni. Arī maniem trīs bērniem (diviem dēliem un vienai meite) ir maģistra diplomi. Darba pieredze nāk ar laiku. Bet nevar paļauties, ka augstskolu programmu mācību procesā iemācīsies profesijas praktiskos darbus. Tagad situācija ir bēdīga- nereti prakses periods ir tikai mēnesi, topošais speciālists pat nepagūst kārtīgi iedziļināties sfēras darbībā, sanāk, ka atrādies un jau jādodas prom. Tāpēc iesaku visiem studentiem jau mācību procesā domāt par darbu, kas saistās ar izvēlēto profesiju.
