Šadurskis: Nedomājam, ka tagad sāksies masveida skolu slēgšana

Par iecerēto skolu tīkla optimizāciju, vai kvantitāte būs kvalitātes virzītājspēks, par sešgadīgiem pirmklasniekiem un Vienotības (V) vadības peripetijām Neatkarīgās intervija ar izglītības un zinātnes ministru un V valdes locekli Kārli Šadurski.

- Satraukumu raisījis IZM pētījumā balstītais apgalvojums, ka aptuveni puse vidusskolu neatbilst mūsdienu kritērijiem, jo 10.-12. klasēs nav vismaz 150 skolēnu, vietās, kur 25 kilometru rādiusā nav citas vidusskolas - 60. Skolēnu pietiekot vien 130 vidusskolām. Tas nozīmē, ka 183 vidusskolām vajadzētu samazināt izglītības pakāpi vai slēgt? Tāds ir plāns, rekomendācijas vai teorētisks pētījums, kas nav realizējams dzīvē?

- Arvien pastiprinās tendence izvēlēties kvalitatīvāko izglītības iestādi no pieejamā loka, nevis tuvāko. Nav iespējams pacelt izglītības kvalitāti visās vidusskolās, nodrošināt visas skolas ar labiem mācībspēkiem, pienācīgu viņu atalgojumu, mācību vidi. Rudenī uz Saeimu sūtīsim grozījumus Vispārējās izglītības likumā, dodot pašvaldībām tiesības līdzfinansēt pedagogu atalgojumu, ja skolēnu skaits ir pārāk mazs. Nedomājam, ka tagad sāksies masveida skolu slēgšana, kā ulmaņlaikos, kad vienā gadā tika slēgtas 76 skolas, bet tiecamies sešos gados sasniegt šos kontrolskaitļus, nosakot arī otru svarīgāko kritēriju - kvalitāti.

- Ja ļausiet pašvaldībām piefinansēt pedagogu algas, vai tas mudinās tās optimizēt skolu tīklu? Nekas nemainīsies.

- Mainīsies tas, ka pašvaldībai būs jāplāno savs budžets. Šobrīd ir viegli nepieņemt lēmumus par skolu reorganizāciju, ja par to maksā kāds cits - valsts. Ja vidēji viena skolēna izglītošana mēnesī, rēķinot pedagogu algas, maksā vidēji 100 eiro mēnesī, bet mazajās skolās - 200 un 300 eiro, tad kādam šī starpība ir jāsedz.

- Varbūt kādās lauku skolās pedagogi būs ar mieru strādāt arī par zemāku algu, jo vidējais algu līmenis un cita darba iespējas ir vēl sliktākas.

- Jā, atalgojums laukos ir zemāks, arī dzīves dārdzība, bet jebkurā vietā pedagogs grib saņemt cienīgu atalgojumu.

- Uz šī pētījuma tālāk tiks balstīti attiecīgi normatīvi un rēķināts finansējums?

- Nē, šobrīd runājam par rekomendācijām, bet piedāvāsim pašvaldībām savu redzējumu. Runājam arī ar autopārvadātājiem, lai salāgotu sabiedriskā transporta tīklu ar skolēnu vajadzībām un efektīvāk izmantotu līdzekļus, arī skolēnu pārvadājumu racionālāku sazobi ar sabiedrisko transportu. Vēl līdzekļu ietaupījums pašvaldībām radīsies, neuzturot pustukšas skolas.

- Bet pašvaldībām būs jāmaksā gan par skolēnu pārvadājumiem, gan citām pašvaldībām par viņu bērnu skološanu!

- Savstarpējie norēķini starp pašvaldībām ir ļoti būtisks jautājums, par ko esam runājuši ar Finanšu ministriju. Nereti šie savstarpējie norēķini būtu atceļami vai pat pagriežami pretēji - visi gadījumi jānofiksē savstarpējo norēķinu noteikumos.

- Pašvaldībai nebūs vairs jāmaksā par bērnu, kas mācās citā pašvaldībā?

- Principā jā.

- Pēc 2020. gada līdz 2023. gada septembrim minimālais skolēnu skaits lielpilsētās ar vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju būtu 225, citviet - 150, kur 25 kilometru rādiusā nav citu vidusskolu - 75 skolēni...

- Tas būtu tikai normāli.

- Bet vēl 2015. gada rudenī IZM noteiktie kritēriji 10. klases atvēršanai un vidusskolām kopumā, kas «nodrošinātu kvalitatīvu un modernu izglītību», bija 3-4 reizes mazāki. Kas būtisks mainījies pēdējos divos gados, ka šī proporcija daudzkāršota?

- Varam atcerēties visas tās neskaitāmās sarunas, kas notika gan ar pašvaldībām, gan koalīcijas sadarbības padomi, kur šie skaitļi brauca uz leju, līdz minētajiem skaitļiem. Toreiz vēl bijām pietiekami tālu no kompetenču pieejā balstītā standarta ieviešanas. Ja gribam 10., 11. klasē piedāvāt visus mācību priekšmetus standartu līmenī un 12. klasē skolēniem iespēju sešus priekšmetus apgūt padziļināti, tad jābūt vismaz diviem novirzieniem - eksaktajam un sociālajam/humanitārajam, vismaz divām paralēlklasēm. Skola ar ļoti mazu skolēnu skaitu to nevar nodrošināt, tāpat kā tam nepieciešamo pedagogu sastāvu. Un lielākās pilsētās gribam iedot vēl vairāk iespēju, tāpēc tur runājam par trim paralēlklasēm.

- Kvantitatīvie kritēriji netiek attiecināti uz valsts ģimnāzijām. Kāpēc?

- Liela daļa mūsu ģimnāziju, izņemot, teiksim, varbūt lielo pilsētu ģimnāzijas, balansē uz robežas starp kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem kritērijiem, tās mēģina atrast vidusceļu, lai nezaudētu ģimnāzijas statusu, lai būtu pietiekams bērnu skaits. Ja ir spēcīga ģimnāzija kaut kur lauku novadā - galvenais ir iedot motivētajiem, talantīgajiem bērniem maksimumu, un tur daži bērni šur vai tur nav tik būtiski. Svarīgi, lai saglabājas šie izcilības centri.

- Bet viņiem paliks kvalitatīvie kritēriji?

- Jā, un tie ir jāatceļ.

- Dosiet arī kādus atbalsta instrumentus pašvaldībām, lai tās optimizētu skolu tīklu? Līdz šim jau bija sasaistīts finansējums skolām ar skolēnu skaitu tajās, bet daudzviet nenostrādāja.

- Domājat, līdzīgi kā administratīvi teritoriālajā reformā, mazliet uzpirkt pašvaldības? Tas arī lielākoties nenostrādāja. Ja gribam iedot bērniem kvalitatīvu izglītību, nevar skola pastāvēt tāda, kāda tā bija pirms 50 gadiem, kad bija cits iedzīvotāju skaits valstī, cita dzimuma - vecuma struktūra, teritoriālais izvietojums, kad laukos cilvēki dzīvoja un strādāja kolhozos, bija cits dzīvesveids.

- Lielas izmaiņas varētu skart arī Rīgu, kur pārveidot nāktos par 40 vidusskolas. Līdzšinējā sadarbība ar Rīgu nav bijusi diez cik laba.

- Ceru, ka vēlēšanu trakums ir pagājis un arī Rīgas domes vadība sāks rēķināt līdzi. Viens instruments, kas mudinās sakārtot skolu tīklu, ir tas, ka pašvaldība no nākamā gada vairs nevarēs pārdalīt līdzekļus starp izglītības iestādēm. Šobrīd no Rīgas centra ģimnāzijām naudu regulāri pārdalīja mazajām vidusskolām - no nākamā gada tā vairs nevarēs. Vienlaikus dosim pašvaldībām tiesības līdzfinansēt pedagogu algas, jo mēs nevaram pieņemt lēmumus pašvaldību vietā.

- Ir plānoti kādi atbalsta instrumenti, ne tikai mērīšanas un sodīšanas, lai tās vājās skolas pievilktu kvalitāti, kuras celšana esot galvenais reformas mērķis? Ja, piemēram, skolēnu skaits skolā ir pietiekams, bet kvalitāte vāja, ko varat piedāvāt?

- Ir atbalsta pasākumu kopums pedagogiem, arī stingrāki noteikumi par skolu akreditāciju un direktora vērtēšanu, kurš pirmām kārtām ir atbildīgs par skolas rezultātiem. Lai katrs posms sistēmā strādātu labi, jādod iespējas, tajā skaitā finanšu instrumenti. Esam ieviesuši šo tā saukto direktoru fondu, un, kad beigsies pārejas periods attiecībā uz vecajām kvalitātes pakāpēm, visa kvalitātes pakāpju nauda ienāks kā papildu 3% direktora fondā. Katrā skolā būs kvalitātes novērtēšanas komisija, skolotāju kvalitāte tiks vērtēta pašā skolā ar daudz mazāku birokrātiju un formālismu.

- Daļa pedagogu tieši par to satraukušies, ka tagad kvalitāti vērtēs vienīgi skolas vadība un tur var būt liels subjektivitātes faktors.

- Direktors, jā, varētu būt subjektīvs, bet, ja rezultāti skolā nebūs labi, tad vienā brīdī pašvaldība teiks: «Klau, direktor, varbūt tev jāmeklē cits darbs?» Ministrija nekad nevarēs kvalitatīvi aiziet līdz katrai skolai, katram jāatbild savas kompetences ietvaros. Bet nevaru iedomāties, kā bez finanšu instrumentiem, ar pamudinājumiem vien, var nodrošināt kvalitāti.

- Vai skolu tīkla reforma skars vienīgi vidusskolu, bet 1.-6. klase tiks saglabāta maksimāli tuvu dzīvesvietai, neraugoties uz lielām izmaksām un mazo skolēnu skaitu?

- Sākumskolu tīkls līdz 6. klasei mums ir gana labs. Ir problēmas ar pamatskolas beigu klasēm, kur jau ir liela priekšmetu diferenciācija, tāpēc varbūt arī vienai otrai pamatskolai būtu jākļūst par sākumskolu, ja tā nevar nodrošināt 7.-9. klases posmu. Bet tagad pamatā runājam par reformām vidusskolā.

- Attiecībā uz 7.-9. klasi normatīvi nemainīsies?

- Griezīsim desu pa šķēlītei! Šobrīd mums izaicinājums ir vidusskola.

- Pašvaldības interesē kompensācijas skolotājiem, kas reformas dēļ zaudēs darbu. Jūsuprāt, tā ir tikai un vienīgi pašvaldību atbildība, un jūs amortizācijas mehānismus nepiedāvāsiet?

- Pirmspensijas vecumā, jā, šis sociālais spilvens ir nepieciešams. Par pārējiem - darba devējs tomēr skolotājiem ir pašvaldība. Ja varam panākt valdībā un pašvaldībās izpratni par to, ka tam nepieciešami papildu budžeta līdzekļi, tad, protams, varam runāt par atlaišanas pabalstiem, bet, ja tā jāmaksā no tās pašas pedagogu algu mērķdotācijas, tad nē. Priecājos, ka no valsts budžeta maksājam skolotājiem par darbu, nevis par to, ka viņi beidz darba gaitas izglītības jomā.

- Ja pašvaldība slēdz skolu vai vidusskolu, tiek samazināts darba vietu skaits, bērni aizbrauc mācīties uz citām skolām, pamazām arī pārvācas dzīvot tuvāk skolai, attīstības centram, kur ir arī vairāk darba iespēju, tā lauku iztukšošanās spirāle tiek iegriezta arvien vairāk.

- Ne jau izglītības resors to iegriezīs. Primāri ģimene apmetīsies dzīvot tur, kur ir vecākiem darbs, un labi apmaksātu darba vietu trūkums ir tas, kas tukšo lauku novadus. Izglītības iestādes nevar būt bremze tiem procesiem, kas tautsaimniecībā dabiski notiek. Vēl jārunā arī par lielo skaitu jauniešu, ap 2000 gadā, kas pabeidz vidusskolu, neatrod darbu, nemācās tālāk, reģistrējas kā bezdarbnieki un izmanto dažādus Eiropas fondu un citus līdzekļus papildu kvalifikācijas ieguvei. Kāpēc viņi agrīni nav novirzīti tur, kur būs pieprasījums darba tirgū? Vairākus miljonus eiro neizlietojam racionāli. Nevaram pievērt acis uz zemas kvalitātes izglītības iestādēm, kas ražo bezdarbniekus!

- Noteikumos veiktas izmaiņas, nosakot, ka 9. un 12. klašu skolēniem eksāmeni jākārto vienīgi latviešu valodā. Ar līdzšinējiem izglītības valodas nosacījumiem nepietika, lai panāktu valodas prasmes? Vai tas ir politisks uzstādījums?

- Nē, tur nav nekā politiska, tur ir vienādu iespēju nodrošināšana gan tālākai izglītībai, gan darba tirgum, jo vājas latviešu valodas zināšanas bieži var būt šķērslis, izvēloties profesionālo izglītību vai studijas valsts augstskolā. Privātajās augstskolās mēs neiedziļināmies valodu lietojumā, bet gala eksāmeni, bakalaura, maģistra darbs ir jāuzraksta un jāaizstāv valsts valodā. Šo pašu konceptu izmantojam arī attiecībā uz vidusskolu. Neatkarīgi no tā, vai skolēni mācās bilingvāli vai latviešu valodā, latviešu valodas eksāmenu visi kārto vienu un to pašu, eksāmenu saturs visos priekšmetos vidusskolā ir valsts valodā, bet līdz šim atbildēt drīkstēja latviešu un krievu valodā. Un nevis savā mazākumtautības valodā, kas ir pilnīgs anahronisms. Ja gribam, lai visi vidusskolu beidzēji brīvi pārvalda latviešu valodu, tad nepietiek tikai ar valodas apguvi, ir arī tajā jāapgūst citi priekšmeti. Diemžēl daļā skolu, kad atnāk inspektors, viss notiek, bet ir diezgan droša sajūta, ka ikdienā tā nenotiek. Skolēnu īpatsvars, kas 12. klasē kārto eksāmenu krievu valodā, gan pēdējos gados ir samazinājies no 40 uz 15%, kopējā tendence ir laba, bet ir skolas, kur nekas nemainās.

- Vai kādas būtiskas izmaiņas izglītības sistēmā notiks jau šajā mācību gadā?

- 12. klašu skolēniem būs jāgatavojas visus CE kārtot valsts valodā, devītklasniekiem ir trīs gadu pārejas periods. Intensīvi gatavojamies kompetenču pieejā balstītā satura ieviešanai, 100 skolas piedalās pilotprojektā. Un no 2018. gada gan pirmsskolā, gan sākumskolā būs būtiskas izmaiņas, sāksim ieviest jauno kompetenču pieejā balstīto saturu.

- Un uz skolu sešu gadu vecumā 2018. gadā!

- Drīzāk - uz izglītības iestādi piecos gados. Nemainām obligāto izglītības ieguves vecumu, lielā mērā tā ir terminoloģiska izmaiņa. Būs zināms pārejas periods, vecākiem būs izvēles iespējas, bet galvenais mērķis ir mazināt to kvalitatīvo lēcienu starp sešgadīgo izglītību un 1. klasi, kam bērni bieži vien nav gatavi. Izglītības process tāpat notiks bērnudārzā. Un vecākiem nebūs nekādu pārmaiņu attiecībā uz bērna nodošanu un izņemšanu no izglītības iestādes.

- Varēs mierīgi iet uz darbu un atbraukt pēc sešgadnieka plkst. 18?

- Jā, un būs gan diendusa, gan rotaļas, gan mācības.

- Kā vērtējat to, ka pieci Saeimas deputāti aizgājuši no partijas, veido jaunu, bet tomēr paliek frakcijā? Vai tas nedegradē frakciju līdz tādam polittirgoņa līmenim? Jau Dzintaru Zaķi, Veiko Spolīti neslēdza ārā no frakcijas, ka tik nezaudē balsu skaitu parlamentārajā tirgū.

- Ja esam koalīcijas partneris, tad mums ir pilna atbildība par valdības stabilitāti. Būtu vislielākā nelaime, ja politiskas nesaprašanās dēļ uz budžetu nokristu valdība. Tas degradētu visu nodokļu reformu. Ja sākotnēji tā izskatījās kā vēlmju saraksts uzņēmējiem un tur galīgi nebija finansējuma veselībai, tad, pateicoties V cietai prasībai, reformā iezīmēts arī finansējums veselībai. Parādījusies arī progresivitāte iedzīvotāju ienākuma nodoklī, un te gribu uzteikt savu kolēģi, ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu, kurš pārstāvēja V reformas sarunās. Valdības nograušana V frakcijas nesaskaņu dēļ būtu bezatbildība.

Aizgājušo deputātu palikšana frakcijā ir savdabīga no V viedokļa - esam konkurenti un strādājam vienotā pulciņā, bet ir svarīgākas lietas, un tā ir valdība.

- Jūsu vārds minēts uz V valdes priekšsēdētāja amatu.

- Jā, daži kolēģi mani izvirzīja, bet vadīt partiju, it īpaši V pie pašreizējā reitinga... Neloloju cerības, ka mums būs 30% reitings pirms Saeimas vēlēšanām.

- Būtu kaut 5%!

- Galvenais, lai nav kā Rīgas vēlēšanās, kur daudzi paziņas teica: es jau nobalsotu par V, bet jūs taču netiksiet pāri 5%, un būšu izniekojis savu balsi. Ir jābūt drošai pārliecībai, ka esam pāri 5%, lai neatbaidītu atbildīgus vēlētājus. Lai to nodrošinātu, jābūt pilna laika darbam partijas vadībā. Bet man jāstrādā uz pilnu slodzi IZM. Ja man ir kāda stiprā puse, tad tā drīzāk ir problēmu risināšana, bet ne darbs ar cilvēkiem, tāpēc sevi galīgi neredzu kā partijas vadītāju, daudz vairāk varu izdarīt šeit.

- Piekrītat V frakcijas priekšsēdētāja vietniekam Edvardam Smiltēnam, ka līdz kongresam 19. augustā vajadzētu no frakcijas vadības atstādināt Solvitu Āboltiņu un ka viņa ir viens no lielākajiem šķēršļiem sabiedrības uzticības atgūšanai, partijas turpmākajai izdzīvošanai?

- Mani ļoti raizīgu dara tas, ja potenciālā kandidāta programmā ir viens punkts - izrēķināties ar Āboltiņu. Āboltiņas jautājuma vairs nav politikā! Viņa nekandidē ne uz vienu amatu partijā, grasās nenostrādāt līdz šīs Saeimas beigām un aiziet uz diplomātiju. Smiltēns izdarīja ļoti «drosmīgu» darbu - ar lielu kalibru iešāva aizejošajai Āboltiņai mugurā.

- Tas varētu mainīt arī kolēģu attieksmi pret Smiltēnu?

- Manu attieksmi tas noteikti mainīja. Vēstījums - vai nu Āboltiņa, vai es - ir tāda bērnu pozīcija: vai nu es dabūšu šo mantiņu, vai kritīšu zemē un brēkšu. Tas nav politiķa cienīgi, kurš grib pretendēt uz augstāko amatu partijā. Āboltiņai ir ļoti būtiski vadīt Saeimas frakciju līdz budžeta pieņemšanai - autoritāti nevar dabūt vienā dienā, un budžeta pieņemšanas gaitā deputāti ir kā zaķi mežā, jo īpaši, ja šogad nebūs deputātu kvotu. Lai vai kā, Solvitas stāsts ir beidzies, un Smiltēns ieguva ļoti lielu atpazīstamību medijos ar šo sabiedrībai viegli sagremojamo gājienu pret Āboltiņu, Smiltēns - varonis! Nu kāds viņš tur varonis!

Mans favorīts uz V vadītāja amatu ir Ašeradens. Viņš prot strādāt ar cilvēkiem.