Augstskolu likumā šobrīd izstrādā grozījumus, kas paredz vienkāršot nosacījumus attiecībā uz Eiropas Savienības valodu lietojumu valsts dibināto mācību iestāžu studiju programmās ne tikai ārvalstu, bet arī Latvijas studentiem. Nozarē strādājošo vidū gan nav vienotības šajā jautājumā, vai un cik augsts būtu nosakāms svešvalodu slieksnis.
«Valoda ir tabu tēma, un faktiski, par to runājot, tiek jaukts dažādu problēmu loks: valsts valodas aizsardzība un starptautiskā atvērtība,» Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē teica Ilze Viņķele, norādot, ka darba grupa, kas strādā pie šiem grozījumiem, nekādā ziņā negrib vājināt latviešu valodas pozīcijas (tā ārvalstu studentiem tiks saglabāta prasība apgūt minimālā līmenī programmu latviešu valodā). Tās nolūks ir reaģēt uz augstākās izglītības izaicinājumiem un noņemt tiešu regulējumu, kas traucē valsts dibinātajām augstskolām konkurēt ar privātajām mācību iestādēm starptautisko studentu piesaistē. Viņa uzsvēra, ka tā nav gatava redakcija, bet sākums diskusijām.
Viens no ierosinājumiem ir noteikt, ka visām studiju programmām zināms apjoms jāapgūst svešvalodā (pašlaik tas ir līdz 20%), paredzot virkni izņēmumu, kad tas var tikt pārsniegts (piemēram, kopējās Latvijas un ārvalstu universitāšu studiju programmas var veidot tikai angļu valodā).
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš neslēpj šaubas par šādas prasības noteikšanu visām augstskolām. Ja tā rīkosimies, varam pazaudēt terminoloģiju latviešu valodā. Ja, piemēram, medicīnas studijās vienu priekšmetu mācīs tikai angļu valodā, tad to noklausījušies nezinās atbilstošos terminus latviešu valodā. Viņš arī iebilda pret uzstādījumu, ka kurss angļu valodā ir labāks par to pašu latviešu valodā.
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ir pārliecināts, ka studiju kvalitāte nav atkarīga no tā, vai to pasniedz latviski vai angliski, bet gan no tā, kurš un kā lasa. Katrā ziņā nevajagot noslēgties garīgā kapsulā un provinciālismā, nosakot vēl lielākus ierobežojumus valodu lietojumam mācību iestādēs, kas novedīs pie tā, ka arī Latvijas jaunieši arvien vairāk dosies studēt uz ārzemēm. Katrā ziņā jāņem vērā, ka jau tagad lielākā daļa literatūras ir angļu valodā, tāpēc studentiem būtu jāspēj to saprast un izmantot mācību procesā. Lai nebūtu tā, ka katra augstskola dara, kā grib, viņš ieteic Ministru kabineta (MK) noteikumos ietvert visus studiju virzienus, nosakot zemāko angļu valodas slieksni katrā no tiem. Viņš pieļauj, ka vienīgi mākslas virzienos «tas varētu būt nulle».
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra gan skeptiski raugās uz šādu iespēju: neviens kontrolieris nevar izsekot līdzi tam, kā šādus procentus ievēro. Situācija ir tāda, ka vajag līdzsvaru starp latviešu valodu un internacionālo un diez vai to varēs noteikt ar MK noteikumu palīdzību. Tas jāuztic pašām augstskolām. Viņš ieteic izmantot Igaunijas pieredzi, kur likums neko nerunā par procentiem, bet noteic, ka augstskolām jārūpējas par igauņu valodu un tās attīstību. Pēc viņa domām, noteikumos varētu palikt prasība vienu piektdaļu studiju programmas īstenot kādā no ES valodām, bet nenosakot kredītpunktu apjomu.
Ina Druviete, pārstāvot Latviešu valodas aģentūru, norāda, ka laba augstskola spēj sabalansēt gan kvalitāti, gan lingvistisko līdzsvaru. Jau tagad daļa augstskolu izpilda pašreizējo limitu, tāpēc to diez vai vajadzētu paaugstināt. Viņa vērš uzmanību uz to, ka arī pašmāju pasniedzēji var veiksmīgi lasīt kursu angļu valodā un diez vai vienmēr obligāti vajadzīgi vieslektori (pašlaik, lai kursu mācītu angliski, vajag vienu ārvalstu lektoru). Izskanēja arī ierosinājums risināt algu jautājumu: ar pašreizējām ir grūti piesaistīt augstas raudzes ārvalstu pasniedzējus (pirmo «ešelonu» noslaucot Ķīna un Honkonga, otro - Rietumeiropa un Amerika, tad nu Latvijai paliekot tikai trešais).