Pašlaik izstrādā jaunu, ievērojot kompetenču pieeju, mācību saturu, un izmaiņas skars arī vēstures apguvi. Viena no tām – Latvijas un pasaules vēsturi vairs nemācīs atsevišķi, bet kā vienotu mācību priekšmetu, kā to jau darīja līdz 2012. gadam. Pedagogi uzskata, ka šāds risinājums ir labāks, jo nesadrumstalo pasaules kopainu.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas vēstures priekšmets vairākkārt jau vienots un dalīts. Pēdējais piegājiens bija 2011./2012. mācību gadā, kad ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) svētību noteikta pakāpeniska pāreja uz divu atsevišķu mācību priekšmetu paralēlu apguvi pamatizglītībā no 6. klases. Valsts izglītības satura centra (VISC) eksperti bija secinājuši, ka tā tiks nodrošināta vēstures mācību satura proporcionāla sadale un valsts interesēm atbilstošu apgūstamo jautājumu prioritāte. Piesauktas arī 40 skolas, kas piedalījušās jaunā standarta aprobācijā, pieredze, kas parādījusi, ka tas motivējis skolēnus vairāk pievērsties Latvijas vēsturei un pozitīvi mainījusies viņu attieksme pret to.
Šobrīd gan vēstures skolotāji atzīst, ka tas noticis politiska spiediena dēļ un «pozitīvie rezultāti» pievilkti aiz matiem. Jo patiesībā sekmes centralizētajos eksāmenos to neuzrāda: zināšanas nebūt nav uzlabojušās. Savulaik arī IZM solījusi sniegt datus par rezultātiem, mācot abus kursus kopā un atsevišķi. Diemžēl tāda pētījuma līdz šim nav bijis.
Arī Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā izskanēja līdzīgas atziņas: dalītajiem mācību priekšmetiem un milzīgajam faktoloģiskajam klāstam pa vidu pazudis ne tikai pasaules kopskats, bet arī lokālais mērogs, proti, novads un reģions, tāpat skolēniem, izrādās, nav zināšanu par kaimiņvalstīm - Igauniju un Lietuvu, nemaz nerunājot par Ziemeļvalstīm. VISC vadītājs Guntars Catlaks norādīja, ka pašlaik pie jaunā standarta strādā darba grupa, tiesa, pie satura līnijām tā vēl nav ķērusies klāt, taču vienu gan viņš varot solīt: atgriezties pie vecās pieejas - skatīt vēstures gaitu vienoti. Tāpat lems, vai nesākt vēstures apguvi pēc iespējas agrāk. Ja šobrīd tas notiek no 6. klases, tad ar jauno standartu tas varētu būt no 5. klases. Arī sākumskolā vajadzētu iekļaut vēl «papildu moduļus» par dzimto pusi un tuvāko apkārtni, un tad, cerams, 9. klasi beidzot, skolēniem būtu labas vēstures zināšanas, arī - par Latviju, kuras kurss tad arī būtu jānoslēdz un skolēniem vajadzētu būt spējīgiem nokārtot pārbaudījumu. Politiķi gan mudināja VISC vairāk akcentēt noteiktu tēmu loku, kas radītu lielāku cieņu un lepnumu par savu valsti. Lai tās nebūtu tikai formālas «līnijas», bet tiešām radītu piederību Latvijai. Bija pat vēlme redzēt šīs tēmas un «politiski tās akceptēt», ko G. Catlaks arī solīja izdarīt tad, kad tēmas apkopos. Izskanēja arī aizrādījumi, ka skolēni nepiedalījušies Lāčplēša dienas svinībās, jo nākamajā dienā bijusi plānota ieskaite, uz ko gan VISC vadītājs atbildēja, ka šādi jautājumi gan ir katras skolas atbildībā. Savukārt pedagogu arodbiedrības pārstāve Irina Avdejeva pauda bažas par pārlieku politisku iejaukšanos pedagogu darbā, kas attiecas uz mācību materiālu izmantošanu.
Vēstures skolotāju biedrības vadītājs Valdis Klišāns, kurš arī piedalās VISC vadītajā darba grupā, un viņa kolēģe Inese Berga atbalsta atgriešanos pie vecā modeļa - skatīt Latvijas vēsturi kopā ar pasaules pagātnes notikumiem. «Nevajag mākslīgi sadalīt stundas: vienu - Latvijai, otru - pasaulei, jo šāds skatījums nerada kopēju, bet sadrumstalotu pasaules ainu. Turklāt hronoloģiski šie abi kursi nesakrīt, kas rada vēl lielāku disonansi, un atsevišķa atzīmju likšana arī ir mazliet dīvaina,» uzskata V. Klišāns. Viņš arī atzīst, ka bijuši skolotāji, kas bijuši par dalīto mācīšanu, taču viena iemesla dēļ - cerējuši, ka palielinās stundu skaitu, bet tā nenotika. Starp citu, vairākumā Eiropas valstu vēsturi māca vienoti. Tiesa, kad apmeklējis Izraēlu, sarunās ar izglītības darbiniekiem atklājies, ka arī tur ir dalītais modelis - par ebreju tautas vēsturi māca atsevišķi, un to nozarē strādājošie atzinuši par lielu kļūdu, jo nevar vēsturi dalīt pēc telpiskā vai etniskā principa.