Augstākā izglītība kā eksportprece, neraugoties uz to, ka ārvalstu studentu skaits Latvijā pēdējos trijos gados divkāršojies (2015./2016. – 6465), pagaidām te ir, tā teikt, pašplūsmas, nevis politikas pūļu nopelns.
Lūk, LATVeducation galvenais konsultants, biznesa administrēšanas zinātņu doktors Artūrs Avotiņš intervijā Neatkarīgajai pauž uzskatu - ja mūsu valdīšana parūpētos par augstskolu konkurētspēju, Latvijai jau tuvākajos gados būtu reālas iespējas palielināt ārzemju studentu skaitu valstī vismaz par 50 tūkstošiem.
- Tātad jūs uzskatāt, ka augstākajai izglītībai Latvijā jātop par tautsaimniecības nozari, par ienesīgu biznesu. Kas, kāda pieredze liek jums domāt, ka Latvijā šāds, teiksim, projekts varētu būt sekmīgs?
- Pasaulē pastāv dažādas augstākās izglītības sistēmas. Lielākajā daļā valstu tā ir maksas izglītība, un, lietojot vārdu «maksas», uzsvars tiek likts uz ārvalstu studentiem. Piemēram, Lielbritānijā vidējā mācību maksa valsts augstskolās variējas no 14 līdz 17 tūkstošiem eiro gadā. Tas ir četras līdz sešas reizes vairāk par reālajiem katram ārvalstu studentam veltītajiem tēriņiem (līdz 2011. gadam maksa par ārvalstnieku apmācību bija četras reizes augstāka nekā vietējiem). ASV mācību maksa ir 30-35 tūkstoši eiro gadā. Tas jau ir 8-10 reizes vairāk par reālajiem vienam studentam nepieciešamajiem tēriņiem. Ārzemju studenti maksā vairāk nekā vietējie. Piemēram, Lielbritānijā šī atšķirība ilgus gadus bija četras reizes lielāka (4-4,5 tūkstoši eiro savējiem un 15-16 tūkstoši eiro ārzemniekiem). Zviedrijā tautieši mācās bez maksas, bet ārvalstniekiem jāmaksā aptuveni septiņi tūkstoši eiro gadā.
- Jūs saucat valstis, kuru augstskolas labi kotējas…
- Jā, savā ziņā var teikt, ka runa ir par mācību iestādēm, kuras atrodas pasaules augstskolu reitinga augšgalā. Par tām, kuras pastāv 200, 300 gadu un vairāk. Par tām, kurām ir senas tradīcijas. Par tām, kur mācījās jaunā cilvēka vectēvs, kur mācījās viņa tēvs, kur mācās pats jaunais cilvēks un kur mācīsies viņa bērni. Visas minētās valstis ir padarījušas izglītību par tautsaimniecības nozari, radījušas labvēlīgus nosacījumus ārvalstu studentu piesaistīšanai un komfortablus apstākļus viņu dzīvošanai.
- Kas liedz mums rīkoties tāpat?
- Pie mums nav tādas situācijas. Pasaules reitingā ir pārstāvēta tikai viena mūsu augstskola - Latvijas Universitāte. Astotajā simtā (kaimiņos - Kuveitas universitāte un Lahoras universitāte Pakistānā). Igaunijas augstskolas - Tallinas un Tartu universitātes - atrodas par 400 punktiem augstāk.
Latvijā ir ap diviem miljoniem iedzīvotāju. 2000. gadā mums bija ap 132 000 studentu, tagad - 85 000 (tostarp budžeta vietu skaits saglabājies - ap 35 000). Skaidrs, ka šis kritums saistīts ar demogrāfiju, ar ekonomisko situāciju, ar jauno Latvijas iedzīvotāju emigrāciju... Pagājušajā gadā saskaņā ar pieejamajiem datiem valsti pameta vairs ne 15, bet jau 17 tūkstoši cilvēku. To studentu skaits, kuri brauc no Latvijas mācīties uz ārzemēm, ir apmēram tāds pats kā to studentu skaits, kuri brauc mācīties uz Latviju. Pēc nodokļu sistēmas datiem, augstākā izglītība kā nodokļu maksātāja Latvijā dod valstij vairāk nekā banku nozare. Tas izklausās kā paradokss vai anekdote.
- Jūs acīmredzami gribat sacīt, ka Latvijā šo ainu, ciktāl tā skar augstskolas, ir iespējams kompensēt ar ārzemju studentu piesaisti. Kas traucē?
- Tas būtu iespējams, ja Latvijas valsts nebūtu izdarījusi visu, lai mūsu augstskolu nozare nebūtu pasaulē konkurētspējīga. Ko tas nozīmē? Jau minētajās valstīs (ASV, Lielbritānija, Zviedrija...) pastāv labi izkoptas ārvalstu studentu piesaistes shēmas un iestāšanās process ir iespējami vienkāršots. Piemēram, Lielbritānijā iestāšanās noformēšanai vajag apmēram 15 dienu. Lai šo procesu (no eksāmeniem līdz uzturēšanās atļaujas saņemšanai) līdzīgā kārtā noformētu Latvijā, vajag piecus mēnešus. Šeit teiks: drošība taču... Bet Lielbritānijā uz drošības jautājumiem skatās tikpat stingri. Nav skaidrs, kāpēc Lielbritānijā ar tās tradīcijām šim procesam vajag 15 dienu, pie mums - 150?
Tātad - kas jādara ārvalstniekam, lai iestātos Latvijas augstskolā? Viņam, lai pieteiktos studēt, jāierodas šeit personiski. Viņam jāiesniedz dokumenti to pārbaudei Akadēmiskajā informācijas centrā. Centrs izskata dokumentus 30 dienu laikā. Pirms tam augstskola nav tiesīga pieņemt lēmumu par studenta ieskaitīšanu. Bet, lai tiktu līdz iesnieguma nodošanai Latvijas vēstniecībā savā mītnes zemē (vēstniecībā jāpiesakās uzturēšanās atļaujas - ne studentu vīzas - saņemšanai) vajadzīgajā datumā, ir jāpierakstās mēnesi iepriekš. Vēl nemaz nezinot, esi iestājies vai ne (vai arī jāpierakstās tūdaļ pēc lēmuma par ieskaitīšanu saņemšanas). Parasti pierakstīšana tiek veikta septembrī vai septembra beigās, kad mācības jau sākušās. Pēc iesnieguma saņemšanas vēstniecība pēta dokumentus apmēram nedēļu. Vēl nedēļa vajadzīga, lai nosūtītu tos uz Latviju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP). Lai paātrinātu procesu, vēstniecība jums laipni piedāvās apmaksāt eksprespasta pakalpojumus. PMLP pēta dokumentus 30 dienu. Bet tas arī vēl nav viss. Pēc pozitīva lēmuma (tas jāuzzina pašiem) saņemšanas nāksies vēlreiz apmeklēt vēstniecību, lai iesniegtu iesniegumu nacionālās 30 dienu vīzas saņemšanai. Beidzot, pēc trim darba dienām, kavējošais students nonāk Latvijā. Bet process vēl nav beidzies. Lai saņemtu uzturēšanās atļauju (kartīti), ir jāpierakstās teritoriālajā PMLP nodaļā un jāiesniedz biometriskie dati. Pēc desmit darba dienām uzturēšanās atļaujas kartīte beidzot ir saņemta. Tātad uzturēšanās atļaujas kartītes saņemšanas process studentam aizņem trīs mēnešus, bet kopā ar iestāšanās procesu, lai tiktu augstskolā, sanāk apmēram pieci mēneši.
Savādā kārtā šī Latvijas problēma atklājas pat tad, ja salīdzināt, piemēram, Stokholmas ekonomikas skolas filiāli Latvijā ar tās galveno mītni. Galvenajā mītnē (ap 2000 studentu) mācās pamatā ārzemnieki, zviedru ir maz. Latvijā vietējo ir 56% no visa filiāles studentu skaita (no Baltijas - 80%). Tāpēc, ka nav pieteikumu no ārvalstu studentiem, vienā gadā uzņemto skaits aprobežojas ar 125 cilvēkiem. Tas arī liecina, cik grūti ārvalstniekam tikt Latvijas augstskolā.
Tātad, ja cilvēks sācis šo procesu jūnijā, tad apmēram novembrī viņš var to pabeigt. Tas nozīmē, ka mācību gads jau ir aizgājis, ka praktiski nav cilvēku, kuri, pabeiguši skolu, varētu tajā pašā gadā iestāties Latvijas augstskolās. Skaidrs, ka jebkurš tēvs un māte grib, lai viņu bērns pabeidz skolu un uzreiz iestājas augstskolā. Latvijā tas nav iespējams. Līdz ar to mēs neesam konkurētspējīgi. Un mums no šī ārzemju studentu pīrāga tiek pārpalikumi. Tā ir galvenā problēma, kas neļauj, kas nedod iespēju augstskolām efektīvi nodarboties ar ārvalstu studentu piesaistīšanu. Jo, lai arī ko tu darītu, šādā situācijā neesi konkurētspējīgs ar ārzemju augstskolām.
- Ja jūs nosaucāt procesa ilgumu par galveno problēmu, galveno bremzi, tas nozīmē, ka ir vēl citas. Kādas?
- Otra problēma ir infrastruktūra. Latvijā studentiem pieejamā infrastruktūra visai izteikti neatbilst laikmetīgām tendencēm. Piemēram, Rietumos augstskolas tiecas pastāvēt vienkopus. Vairākums dod priekšroku studentu pilsētiņām, kur izvietotas gan fakultātes, gan kopmītnes, gan nepieciešamie sabiedriskie objekti (veikali, ēdnīcas...). Latvijā pat vietējā mēroga giganti (Latvijas Universitāte, Paula Stradiņa universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte) ir izkaisīti pa visu pilsētu. Saistībā ar kopmītnēm civilizētajā pasaulē tagad dominē princips: viens cilvēks vienā telpā. Virtuve gan var būt viena, teiksim, uz piecām istabām. Bet skaidrs, ka jebkurš tēvs, kuram ir iespēja sūtīt savu dēlu mācīties uz ārzemēm, negrib, lai viņa puika dzīvo vienā istabā vēl ar četriem gaiļiem.
Šajā ziņā Latvijā vislielākais progress panākts RTU. RTU izveidojusi daudz programmu angļu valodā, Ķīpsalā uzcēlusi mūsdienīgu būvi ar bibliotēkām, fakultātēm, jaunu kopmītni (vienīgo Latvijā ar nelielu skaitu vienvietīgu istabiņu). Un radījusi mājaslapu ārvalstu studentiem, kurā tie var atrast informāciju gan par iestāšanos, gan universitāti kopumā.
Ar trešo problēmu saskārāmies, runājot, piemēram, ar ķīniešiem. Ķīnieši saka: jā, mēs varam nodrošināt Ķīnas jaunatnes plūsmu uz Latvijas augstskolām, bet mēs gribam, lai viņi, atbraukuši pie jums, gadu mācās valodu (latviešu, angļu, krievu...) un lai pēc tam ir garantijas, ka viņi mācīsies konkrētu specialitāti. Bet mūsu augstskolas saka: «Nē, tā nav mūsu līnija. Lūdzu, lai viņi brauc, mācās... Visu pārējo risināsim pēc tam.» Ķīnieši saka: «Nē, dodiet mums garantijas!» Tādas prakses mums nav. Iedos viņiem uzturēšanās atļauju, neiedos - tas būs zināms pēc pieciem mēnešiem... Studentu vīzu viņi dabūt nevar. Jo viņi nav studenti.
- Jums, cik noprotu, šajā ziņā ir bijuši nopietni praktiski kontakti. Vai jūs pats uzskatāt, ka minētā problēma ir šeit nepārvarama?
- To var atrisināt. To vajag atrisināt, piemēram, tāpēc, lai Latvija dabū gadā 10 000 studentu no Ķīnas... Ķīnieši sūta uz ārzemēm mācīties desmitus, simtus tūkstošus... Bet viņi grib garantijas: parādiet, kur viņš mācīsies, kādos apstākļos, cik tas maksās... Tāpēc, ja mēs šos studentus gribam, te būtu, piemēram, jāievieš statuss - nulles kursa studenti. Turklāt ķīnieši par to visu maksās. Bet mums līdz ar to būs iespēja piesaistīt pietiekami lielu daudzumu ārzemju studentu.
Ja vien, kā teicu, jaunais cilvēks varēs tikt galā ar dokumentu noformēšanas un iestāšanās procesu, pieļausim, 30 dienās. Ja to varēs veikt 30 dienās un ja vēl tad nebūs ārzemju studentu, vainīga būs augstskola. Šobrīd vainīga ir valsts.
- Bet vai mums pašiem patlaban ir tāds iekšējais potenciāls, resursi, lai uzņemtu un pienācīgi apmācītu tos desmit tūkstošus ķīniešu?
- Obligāti ir. 2000. gadā Latvijā taču bija par 50 000 studentu vairāk.
- Tas pats jautājums citiem vārdiem - vai mēs varam garantēt, ka viņu diploms būs konkurētspējīgs ne tikai Āzijā?
- Mēs esam Eiropas Savienībā. Mums ir Eiropas diploms. Tas ir pievilcīgs. Tas ir mūsu priekšrocība to studentu piesaistē, kas nenāk no ES valstīm. Protams, mums jādomā, kā izveidot tik pievilcīgu sistēmu, lai šodienas un rītdienas izglītības kvalitāte atbilstu šodienas un rītdienas prasībām. Mums jāapvieno valsts un augstskolu pūles ar devīzi: Latvija - studentu zeme!. Un jāpierāda, ka tas tā ir.
- Taču man saistībā ar izglītības reformu nereti nākas dzirdēt apgalvojumu, ka Latvijā augstskolu ir daudz par daudz. Kā šis viedoklis saskan ar jūsējo?
- Jā, cilvēki saka: mums par daudz to augstskolu! Nav par daudz! Ja būs pozitīvas izmaiņas, tad pēc desmit gadiem to varbūt būs par maz. Lai tikai attīstās. Lai paaugstina izglītības kvalitāti. Pēc tam - paaugstina cenu. Un normāli pelna augstākās izglītības sektorā. Tā, kā tas notiek visā pasaulē. Un dzīve tad pati sadalīs, noteiks, kurš izdzīvos, kurš organizēs savu augstskolu uz simts gadiem, kurš pāries tirgot naftas produktus.
- Vai jūs ar šo ideju ņematies viens vai arī jums ir domubiedri? Kā domājat to virzīt?
- Šobrīd es pārstāvu nelielu struktūrvienību... Mēs gatavojamies pasniegt šo ideju kā sistēmveidojošu projektu. Es nesaku, ka garantējam, es saku, ka varam katru gadu palielināt studentu skaitu Latvijā par desmit tūkstošiem.Un ij tad tikai pēc sešiem gadiem mēs šajā ziņā varēsim tuvoties 2000. gada līmenim.
Mēs lēnām mobilizēsim spēkus diskusijai par šo tēmu. Mēģināsim sākt diskusiju ar politiķiem. Par šo jautājumu ir runāts ar Augstskolu padomi. Ir runāts ar Stratēģiskās pētniecības centru. Lietas kursā ir arī izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. Ja ne ierēdņu intereses, tad es neredzu nekādas principiālas grūtības šī procesa virzībai. Bet, ja mūsu projekts nebūs derīgs Latvijā, adaptēsim šo ideju citur.
Taču tas, uz ko mēs ceram visvairāk, ir Public&Private Partnership (PPP, valsts un privātā sektora sadarbība). Skaists princips, par kuru visi daudz runā, bet neviens nesaprot, kā viņš realizējas. Bet tas ir pats galvenais. Tikai PPP īstenošana var panākt, lai augstākā izglītība kļūst par sistēmveidojošu Latvijas ekonomikas nozari, nodrošināt minēto studentu skaita pieaugumu ik gadus par desmit tūkstošiem, kas savukārt nozīmētu jaunu darba vietu tūkstošus un ik gadus ienestu budžetā vairākus desmitus miljonus eiro.
- Vai varat raksturot, piemēram, valsts budžeta ieguvumus konkrētāk?
- Ko tas šajā gadījumā dos valsts budžetam? Piecdesmit tūkstoši studentu (pēc pieauguma ik pa 10 000 gadā) reiz 2,5 tūkstoši eiro (gada mācību maksa - minimums). Tas ir 125 miljoni. Apmēram piektā daļa no šīs summas - nodokļi. Tātad redzam, cik apmēram aiziet budžetā. Plus pasniedzēju, darbinieku algas, no kurām tiks maksāti nodokļi. Tālāk - studenti ēdīs, dzers, iepirksies... Kopsummā tas varētu dot budžetam ap 30 miljonu eiro.
- Jūs nosaucāt ierēdņu intereses par iespējamu kavēkli...
- Tā ir. Viņi ir vienīgie, kurus notiekošais apmierina.
- Es gan uzskatu, ka mītu par ierēdņu visvarenību nosaka politiķu pašu intereses un valstiskais vārgums. Turklāt, ja runā par PPP, jūs pārstāvat tikai vienu no partneriem. Kas, jūsuprāt, tūlīt būtu jāveic tam otram, lai partnerība būtu pilnvērtīga?
- Jā, var pieņemt tādu tēzi, ka Latvija divdesmit piecus gadus nodarbojas nevis ar valsts, bet ar partiju būvniecību. Katra partija rūpējas par savu loku, par saviem kadriem, par savu politiku... Ārzemju studentu piesaiste un iebraukšana šeit ir atkarīga no trim ministrijām. No Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Ārlietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas. Katrai ministrijai ir savas nianses, savas intereses. Līdz ar to kopējais efekts ir niecīgs.
Lai tas atbilstu reālajām Latvijas iespējām, visām trijām ministrijām, kā teicu, ir kopīgi jāparūpējas par ārvalstu studentu iestāšanās procesa un uzturēšanās atļaujas saņemšanas vienkāršošanu. Varbūt ir nepieciešams savs likums par studentu uzturēšanās atļaujām. IZM kopā ar universitātēm ir jāizveido tāds ārzemju studentu dokumentu iesniegšanas mehānisms, kurš ļautu tiem iesniegt pieteikumu mācībām tā, kā tas notiek visās civilizētās valstīs - internetā. Turklāt ir nepieciešama valsts vadīta un izglītības gūšanas priekšrocībām Latvijā veltīta reklāmas kampaņa pasaules medijos.