Latvijas zinātnei jākļūst par prioritāti
Latvijas augstākajai izglītībai un zinātnei, kas ir cieši saistītas, nepieciešama līdzsvarota attīstība. Jāpanāk, lai Latvija ar tās diviem miljoniem iedzīvotāju šajā jomā būtu vienu soli priekšā lielākajām valstīm – pretējā gadījumā uz uzplaukumu nevar cerēt, akcentēja vairāki akadēmiķa Jura Ekmaņa piemiņai veltītās diskusijas Augstākās izglītības un zinātnes nākotnes skices dalībnieki.
Eksprezidents Andris Bērziņš gan bija visai skeptisks, sakot, ka «šobrīd mēs esam tālu pat no pussolīša». Latvija atpaliek ne tikai no Skandināvijas, bet arī Igaunijas un Lietuvas. Apstākļos, kad Latvijai uz pleciem nav nekādu uzkrājumu, bet joprojām plecus spiež aizņēmums, uz papildu naudu no valsts zinātnei nav ko cerēt. A. Bērziņš uzskata, ka tālākais ejamais ceļš būtu ciešāka sadarbība ar Baltijas valstīm un Somiju.
Arī Saeimas deputāts un Ventspils augstskolas profesors Jānis Vucāns, kurš vada Baltijas asambleju, piekrita A. Bērziņam. «Mums kritiskā masa ir jādabū, liekot akcentu tieši uz sadarbību ar Baltijas valstīm,» teica J. Vucāns. Diemžēl pašlaik zinātniskā infrastruktūra ir sadrumstalota un attiecības ar kaimiņiem nav pietiekami ciešas. Tas attiecas arī uz kosmosa programmu, kas katrai valstij atsevišķi ir dārgs pasākums. J. Vucāns norādīja, ka Igaunija un Lietuva jau veiksmīgi palaidušas savu satelīta programmu un Latvija, cerams, izdarīs to tuvāko mēnešu laikā. Starp citu, arī Baltkrievijas zinātnieki pauduši vēlmi sadarboties ar Latviju, piemēram, mašīnbūves un radiotehnikas jomā. J. Vucāns aicināja Latvijas augstskolas vairāk domāt par lielāku mācībspēku sadarbību, kas varētu uzlabot situāciju zinātnē. Viņš uzteica reģionālo augstskolu darbu, mudinot aizbraukt un pārliecināties par to sasniegto pašu acīm.
Akadēmiķis Andrejs Krasņikovs akcentēja: ja atbalsts zinātnei nemainīsies, tas novedīs pie bēdīga iznākuma. Pašlaik tā turas tikai uz Eiropas Savienības fondu naudām. Ja to noņems, paliks vien divas trīs nozares, kurām būs finansējums tālākai attīstībai.
Arī akadēmiķis Jānis Stradiņš bija spiests atzīt, ka atjaunotajā Latvijā zinātne nekļuva par prioritāti. Pat 90. gados izstrādātā zinātnes attīstības stratēģija, ko Guntara Krasta vadītā valdība pieņēma zināšanai, tā arī palika uz papīra. Tajā paredzētais finansējuma kāpums, kam vajadzēja īstenoties jau 2001. gadā, nav sasniegts pat tagad. Izglītības joma valdību deklarācijās vismaz tiekot piesaukta, bet zinātne - nekad. Noteikti vajadzētu līdzās valsts aizsardzībai un patriotiskajai audzināšanai kā prioritāti iekļaut zinātni, kas ir viena no nacionālās identitātes sastāvdaļām.