Latvijā pašlaik ir apmēram 12 000 skolēnu, kas apgūst speciālo vai iekļaujošo izglītību. Lai gan arvien vairāk bērnu ar īpašām vajadzībām apmeklē vispārizglītojošās skolas, nevis speciālās, tomēr bez nopietnām reformām šajā izglītības sektorā neiztikt. Diemžēl daudz kas šajā jomā vēl saglabājies no padomju gadiem, kad šādus bērnus norobežoja no sabiedrības īpašās iestādēs dziļos laukos.
Pašlaik Latvijā ir 60 speciālās skolas, kurās mācās mazāk nekā puse jeb 5830 bērnu ar īpašām vajadzībām, kamēr vēl tikai pirms sešiem gadiem tādu bija gandrīz 80% jeb 7549. Tikmēr pieaudzis pamata un vidējās vispārējās izglītības iestādēs integrēto skaits – no 20% līdz vairāk nekā 50%, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā situāciju skaidroja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Vispārējās izglītības departamenta direktore Evija Papule. Lielākā daļa integrēto mācās pēc speciālās izglītības programmas, ko piedāvā 371 skola, 124 skolās viņi apgūst parasto programmu, bet 37 – ir izveidotas speciālās klases. Visbiežāk problēmas izglītojamajiem sagādā mācīšanās traucējumi – tādu ir ap 4500 bērnu, apmēram 3000 ir garīgās attīstības traucējumi un 1600 – smagi traucējumi, tālāk seko bērni ar valodas un citām vainām.
Sīkāk analizējot speciālās skolas, E. Papule norādīja, ka tās ir salīdzinoši nelielas. Turklāt audzis esot to mācību iestāžu skaits, kurās ir mazāk nekā 50 audzēkņu. Vēl 2011. gadā tādu bijis tikai divas, bet šobrīd jau 14. No 50 līdz 100 skolēniem ir 24 skolās, no 100 līdz 200 – 17, bet virs 200 – vien piecās (tās stabili noturējušās pēdējos piecus gadus): trīs skolas Rīgā un pa vienai Liepājā un Daugavpilī. Vismazākā šobrīd ir Vaidavas internātpamatskola, kurā ir palikuši vien 15 bērni, neko vairāk nav arī Mazirbes internātpamatskolā – 16. No 20 līdz 50 audzēkņiem ir arī citās speciālajās skolās, kas lielākoties atrodas ārpus pilsētām vai, kā teica E. Papule – attālās, izolētās vietās, kur tās izveidotas jau padomju laikā. Skaidrs, ka turpmāk šīs iestādes gaida optimizācija, jo pašvaldībām tās uzturēt ir finansiāli pārāk grūti. Lai arī visās šajās izglītības iestādēs audzēkņu skaits iet lejup, pedagogu mazāk nekļūst, to skaits pat mazliet kāpis augšup, salīdzinot ar 2009. gadu. Vecuma ziņā – vairākums skolotāju ir ap 50 gadiem, līdzīgi kā tas ir visā vispārējās izglītība sistēmā. Jaunie speciālisti reti izvēlas strādāt šajās iestādēs, jo ne visi spēj izturēt psiholoģisko spriedzi, atzina E. Papule.
Attiecībā uz pirmsskolas iestādēm – tādu ir 40, un tās apmeklē ap 3300 bērnu ar dažādām veselības problēmām – dzirdes, redzes, runas, fiziskas attīstības, somatiskām, taču ir arī ar dažādu pakāpju garīgiem traucējumiem.
Kā tuvākos uzdevumus IZM minēja ne tikai skolu tīkla sakārtošanu, bet arī speciālās izglītības pieejamības nodrošināšanu, jo ne visas skolas piedāvā īpašās programmas, tāpēc vecākiem nākas bērnu sūtīt uz vietām, kas no mājām ir tālu. Tāpat nepietiekamā apjomā ir atbalsta personāla pakalpojumi, traucē robi diagnostikā (jo agrāk un precīzāk tiek konstatētas problēmas, jo labāk var uzlabot bērna dzīves kvalitāti), pedagogu kompetences un individuālās pieejas trūkums. Ne visās skolās (situācija gan ir ļoti atšķirīga, jo ir ļoti modernas un labi sakārtotas vietas ar ļoti labiem speciālistiem) pietiek aprīkojuma un mūsdienīgu materiālu, kritiski atzina IZM, kas savu darbu šajā jomā novērtēja ar 10% (100% skalā).