Augstākā izglītība šobrīd ir it kā krustcelēs: budžeta vietu skaits nākamajā studiju gadā saruks, jo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir apņēmusies tās apmaksāt pilnā apjomā, nevis daļēji, kā līdz šim. Ja vēl studiju vietas izmaksas tiks palielinātas no šābrīža 1300 līdz 1800 eiro, tad par valsts naudu varēs mācīties vien 15 000 studentu.
Augstākās izglītības padomes (AIP) priekšsēdētājs Jānis Vētra šādā situācijā saredz vienu ceļu: ieviest studentu līdzmaksājumus.
– Kā izskatās augstākā izglītība (AI) no AIP skatpunkta?
– Augstākā izglītība no sistēmiskā regulējuma viedokļa ir diezgan labi sakārtota, pretēji tam, kā varbūt sabiedrībai šķiet. Ir Augstskolu likums (AL), kas gan ir daudzas reizes labots, bet pamatā atbilst aktuālajām nostādnēm augstākajā izglītībā Eiropas augstākās izglītības telpā, kur arī pēdējos 15 gados notiek attīstība. Tāpat mums ir Izglītības likums un Profesionālās izglītības likums, un tie ir samērā labi sakoordinēti ar AL. Ir izveidota normāla AI akreditācijas sistēma, izveidota Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra (AIKA). Un galu galā – ir arī sagatavots un akceptēts Ministru kabineta (MK) ziņojums par AI jaunā finansēšanas modeļa ieviešanu.
– Sistēma ir, bet kā ir ar finansējumu?
– Tieši tas arī ir vājais posms. Un tā ir galvenā pretruna. Valdība parasti saka – būs reformas, būs nauda. Bet AI to nevar pārmest – sak, nav ne sistēmas, nekā, bet jūs gribat naudu. Finansējuma trūkums AI šobrīd un tuvākajā laikā ir tas fundamentālākais jautājums: kādi avoti šo sistēmu darbinās?
– IZM paziņojusi, ka budžeta vietas tiks pilnībā finansētas, nevis daļēji, kā līdz šim, un tas nozīmē, ka augstskolās reāli to skaits no 26 296 saruks līdz 23 669. Tas ir, mīnus 2627 vietas. Turklāt reālās studiju vietas izmaksas ir augstākas nekā MK noteikumos piešķirtā nauda.
– Tā ir diezgan vienkārša aritmētika. Ja zinām, ka valsts atvēl AI nemainīgu summu budžetā un arī nākamajos nekas nemainīsies, un ja studiju vietas izmaksas aug, bet papildu naudu nedod, tātad budžeta vietu skaits sarūk. AIP uzskata, ka IZM rīkojas pareizi – ja reiz MK noteikumi paredz noteiktu finansējumu budžeta vietai noteiktā studiju programmā un līmenī, tad tas jāpiešķir. Diemžēl bāzes summa, kas noteikta pirms daudziem gadiem, patlaban ir par zemu, jo šajā laikā daudzi maksājumi ir auguši. Šobrīd pētījums, ko veikuši Latvijas Universitātes (LU) un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) darbinieki, liecina, ka šī summa nav vairs 1300, bet 1810 eiro. Tā ir summa, ar kuru var nodrošināt puslīdz kvalitatīvu izglītību. Taču, ja paceļam bāzi, tas nozīmē, ka studiju vietu skaits vēl samazinās. Tad rodas jautājums – kuras jomas un kādā apjomā tad finansējam? Tas nozīmē kardināli pārskatīt sistēmu, jo šobrīd tā it kā veido harmonisku pieeju dažādām nozarēm, pārstāvot visus studiju virzienus un līmeņus, tikai nosakot prioritātes – inženieri un dabaszinātnes, lauksaimniecība un matemātika. Ja tagad ar pašreizējo finansējumu no 26 000 vietām atliks 23 000, tad, ja vēl ieviešam bāzi 180 eiro, paliek vien 15 000 vietu. Ja mums kopā ir ap 84 000 studējošo, tad skaidrs, ka veidojas pilnīgi cita finansēšanas sistēma. Un tad vairs nevar runāt, ka AI ir sabiedriskais labums, kas tiek finansēts no publiskiem līdzekļiem.
– Tad arī par bezmaksas augstāko izglītību varam aizmirst?
– Ne likumos, ne Satversmē – nekur nav teikts, ka AI mums ir bez maksas. Latvijas sabiedrībā arī sāk nostiprināties viedoklis, ka AI ir privāts labums. Piemēram, MK paskaidrojumā Satversmes tiesai raksta, ka «AI finansē no valsts budžeta, ja attiecīgo speciālistu nodrošinājums ir sabiedriski nozīmīgs un tiek gatavots sabiedrībai nepieciešamu pakalpojumu sniegšanai». Tātad faktiski tiek postulēts, ka valsts finansē to speciālistu sagatavošanu, kas nepieciešami publiskā sektora pakalpojumu sniegšanai. Piemēram, ja mums valsts sektorā vajag prokurorus, tad dažas studiju vietas finansējam, ja vajag ugunsdzēsējus, tad maksājam par tiem. Bet kā ar cilvēkresursiem privātajam sektoram? Jāatceras, ka AI kopējais finansējums nav palielināts kopš 2009. gada, kad to apgrieza par 40%. Visās pārējās jomās tas ir audzis, bet AI un zinātnē ne. Atliek aktualizēt jau reiz piedāvāto risinājumu – jāatgriežas pie līdzmaksājuma (piemēram, 10–15% apmērā), jo neredzu citu veidu, kā varētu nodrošināt studijas saprotamā kvalitātē. Tas ļautu nesamazināt budžeta vietu skaitu. Protams, tādā gadījumā studentiem jābūt pieejamiem kredītresursiem. Mums jau ir izveidota arī laba kompensāciju sistēma, kas paredz to, ka studenta aizņēmums tiek dzēsts, ja absolvents strādā valsts noteiktā amatā.
– Studenti noteikti būs pret šādu risinājumu.
– Skaidrs, ka studentiem tas nepatīk. Tas prasīs domāšanas veida maiņu arī no valsts, un tomēr jāsāk runāt par šādu risinājumu, pretējā gadījumā viss notiekošais ir pret augstskolu un studējošos interesēm. Jo ilgstošas mazkvalitatīvas studijas agri vai vēlu degradē šo procesu. Brīnumi jau nekādi nenotiek. Var jau cerēt, ka valstī pēkšņi strauji augs ienākumi, taču nav dibinātu argumentu, ka tas tiešām varētu notikt. Turklāt līdz šim AI nav bijusi tā galvenā prioritāte, kurā iegulda resursus. Ja būs jāizšķiras – vai ieguldīt vispārējā vai augstākajā izglītībā, skaidrs, ka pirmajai būs priekšroka.
– Varbūt jāpalielina maksas studentu skaits?
– Tīrās maksas studijas nodrošina jēdzīgu kvalitāti tikai atsevišķos AI aspektos. Faktiski tās ir skaidras klienta un pakalpojumu sniedzēja attiecības, un tajās daudz kas izpaliek no tā, ko saucam par studijām, kas ir docētāja un studenta kopīgais radošais darbs. Tas patiesībā ir tā: students samaksā naudu, lai pretī saņemtu ko ļoti konkrētu, šajā brīdī nepieciešamu. Ja valstī būs vairāk nekā 80% maksas studijas, tas ved uz destruētu AI sistēmu. Te es varu teikt – bizness un AI ir komplementārs pāris: katra lieta ir atsevišķa, bet viena bez otras nevar iztikt. Jo AI iegūtā kompetence un personības briedums savu pielietojumu rod tautsaimniecībā, biznesa vidē, strādā vidē, bet pati par sevi AI nav bizness. Ja visu AI pārvērš tikai par biznesu, tad vispirms iznīkst AI un pēc tam iznīkst arī bizness, jo nenāk ne jaunas idejas, ne jauni kadri. Piesaukt Bilu Geitsu un viņa garāžu ir ļoti mīļi no to puses, kas negrib dot naudu AI. Taču jāatceras, ka Bils Geitss sāka gan garāžā (lai gan arī tas ir mīts), bet tur viņš nebija ne miljonārs, ne miljardieris. Kad viņš par to kļuva, kas tad viņa labā strādāja, ja ne cilvēki ar AI. Nekādā ziņā nedrīkst jaukt talantu ar kvalifikāciju. AI tomēr veicina kritisko domāšanu, spēju analizēt situācijas, tas zināmā mērā veido par kultūras cilvēku plašākā nozīmē. AI veido pamatu drošai un demokrātiskai sabiedrībai. To visu ietilpināt maksas studiju modelī ir neiespējami.
– Jūs Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā teicāt, ka arī apstākļos, ja naudas ir mazāk, augstskolas adaptējas.
– Tā ir. Samazina kontaktstundas, pārbaužu laiku, konsultācijas. Jo kur tad nākuši papildu ieguldījumi? Tikai infrastruktūrā: LU Torņakalnā tapis jauns Dabaszinātņu centrs, RTU Ķīpsalā sabūvējusies, tāpat jaunas ēkas ir Daugavpils universitātei, Rīgas Stradiņa universitātei un citiem. Bet ar ko nodrošināt procesu – tam līdzekļi neseko līdzi. It kā Laimdota Straujuma pēdējās valdības dienās izteica apsvērumu, ka AI vai zinātniskās darbības nodrošināšanai būtu jāņem valstij kredīti. Tas man nešķiet saprātīgs risinājums – it īpaši zinātnē tas ir riskants solis, jo tā ir ar augstu neprognozējamības faktoru. Tur varbūt var ieguldīt līdzekļus riska kapitālisti. Bet, ja ieguldām zinātnē, kurā ir jau iepriekš zināmi rezultāti, tad tā nav zinātne, bet labākajā gadījumā inovācija, jau izgudrotā ieviešana tautsaimniecībā. Jo principā zinātnē izdošanās fakts nav prognozējams, un tam ņemt naudu uz ilgiem gadiem nevajadzētu. Valstij jādod bāzes finansējums, un tālāk jau jārosina privātā iniciatīva.
– Šobrīd notiek arvien lielāka vidusskolu optimizācija. Tajā pašā laikā pie Rīgas Tehniskās augstskolas durvis šogad vēra jauna vidusskola. Vai tas ir ceļš uz kvalitatīvāku izglītību? Vai saredzat vēl citu risinājumu?
– Vidējās izglītības kvalitāte ir viens no jautājumiem, kas uztrauc arī AI strādājošos. Bez visiem citiem faktoriem arī skaitliski mazās klases ir vienas no tiem, kas var traucēt iegūt labu izglītību, tāpēc vidusskolu koncentrēšana ir saprātīgs solis.
Gribu teikt vēl ko – attiecībā uz vispārējās izglītības finansēšanu, domāju, vislabākais, visvieglāk pārbaudāmais un efektīvākais modelis ir nauda seko skolēnam, vismaz sākot no septītās klases.
Par vidusskolām pie augstskolām. Tā ir brīnišķīga lieta, un esmu ar abām rokām par. Tomēr kopumā tām vairāk ir simboliska nozīme. Tiem 20–30 skolēniem uz kopējo uzņemšanas apjomu nav lielas ietekmes. Tas ir kā iespējamā misija, kas ir laba ideja, taču neatrisina pedagogu jautājumu.
Bet kas gan ir svarīgi – nulles jeb sagatavošanās kursu izveidošana. Nav noslēpums, ka šobrīd augstskolās inženierzinātņu programmās pirmajos kursos pēc pirmās sesijas ir liels studējošo atbirums, jo ir nepietiekamas pamatzināšanas eksaktajos un dabaszinātņu priekšmetos. Esmu pārliecināts, ka to nevar atrisināt ar obligāto centralizēto eksāmenu ieviešanu fizikā vai ķīmijā. To jau pierādīja obligātais pārbaudījums matemātikā. Tas nekādā ziņā nav uzlabojis skolēnu zināšanas šajā jomā. Varbūt pat pasliktinājis, jo eksāmena līmenis ir bijis jāpazemina, lai lielākā daļa tajā neizkristu. Bet nulles kursi būtu labs modelis tiem, kas vēlas studēt būvniecību, metālapstrādes inženieriju, mehatroniku, bet nav gatavi to darīt uzreiz. Nevis atgrūst viņus kā nederīgus šai jomai un teikt, lai iet studēt psiholoģiju, bet ļaut papildināt un atsvaidzināt zināšanas. Tas ļautu augstskolām nodrošināt jau pirmajā kursā pilnvērtīgus studējošos. Bet tas atkal ir naudas jautājums, jo valsts finansē tikai vidējo izglītību un budžeta vietas no pirmā kursa. Atbilde ir – lai nultais kurss maksā paši! Bet tādā gadījumā vidusskolas absolvents labāk pa taisno iestājas pirmajā kursā un dezorganizē studiju darbu. Situācijā, kad viens zina visu, otrs kaut ko pa vidu, bet trešais – neko, pasniedzējs ir neapskaužamā lomā, jo strādāt ar tādu auditoriju ir ļoti sarežģīti. Līdz ar to pirmais studiju gads tiek kaut kā nomuļļāts, palikušie ir gatavi mācīties tālāk, bet atbirums ir milzīgs.
– Demogrāfijas līkne nav neko optimistiska, varbūt ir laiks apcirpt ne tikai vispārējās izglītības iestādes, bet arī augstskolas?
– Tas nav šābrīža aktuālais jautājums. Pieņēmums, ka mums ir pārāk daudz augstskolu, ir cēlies no tā, ka vienubrīd kopā tika saskaitītas koledžas, privātās un valsts augstskolas, un tad iznāca, ka Latvijā ir 60 augstskolas. Šis mīts turpina dzīvot, lai gan tam nav nekāda sakara ar dzīves realitāti. Valsts augstskolas mums ir 17, un tās ir sistēmiski izkārtotas: trīs universitātes Rīgā, trīs reģionos – Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā. Tāpat mums ir vairākas akadēmijas: Rēzeknes tehnoloģiju, Banku, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības, Jūras, Nacionālās aizsardzības un Sporta pedagoģijas. Un vēl ir trīs mākslas augstskolas, kā arī Ventspils, Valmieras augstskolas. Tās apvienot ne pēc reģiona, ne profila nav pamatojama, un arī ieguvuma nebūtu. Privātā sektora augstskolas – tās ir pašu tā dibinātāju ziņā: ja viņiem ir par ko tās uzturēt, tad to arī dara.
– Ir jau augstskolas, kas diskreditē šo vārdu.
– Tā varbūt ir ķecerīga pieeja. Privātās augstskolas sniedz pakalpojumus klientiem, kas vēlas izglītību tieši piedāvātajā formā un saturā. Studējošie ir tikpat daudzveidīgi kā mūsu sabiedrība. Tas, ko sagaida no AI, nav nekas vienāds ne pēc kvalitātes, ne pēc apjoma, ne profila. ASV šī sistēma ir vēl atstrādātāka – viens līmenis ir Stenfordā un Bērklijā, bet Fīniksā pavisam cits.
– Vēl viens jautājums par akreditāciju. Pirms pāris gadiem šis vārds tika locīts dažādos veidos, jo iepriekšējais akreditētājs Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs tika atzīts par nederīgu reģistrēšanai starptautiskajā sistēmā, bet jauna institūcija netika izveidota. Galu galā IZM bija spiesta pati uzņemties šo pienākumu, lai augstskolu absolventi nepaliktu bez pilnvērtīga diploma. Nu mums ir Augstākās izglītības kvalitātes aģentūra. Kā vērtējat to?
– Tā toreiz bija sarežģīta situācija. Ar visām krīzēm, valdības maiņu, naudas trūkumu. Sistēmas izveide notika pēc principa: vakar jau sākām darīt, bet vēl šodien apstiprinām noteikumus. Un tad rītdien piekoriģējam pēc tā, kā vakardien darījām. Par laimi, sekmīgi izdevās īstenot pāreju no studiju programmām uz 29 studiju virzieniem. Jo tā kā daudzviet ārvalstīs – uz tik lielu lēcienu no studiju programmām pāriet tikai uz augstskolas akreditāciju – ne Latvijas sabiedrība, ne AI institūcijas nav gatavas. Nevaram jau arī apgalvot, ka lielās augstskolās visas programmas ir vienādā līmenī. Studiju virzienu akreditācija tomēr nav tā sīkā knābāšanās ap katru programmu, kas ir drausmīgi dārgs un birokrātisks process. Šobrīd ir labi, ka mums ir stabila akreditācijas komisija, kura ir izraudzīta pēc profesionalitātes kritērijiem. Ir AI Kvalitātes padome kā uzraugošā institūcija. Ir arī birojs – AIKA.
Gribu uzsvērt vēl ko – akreditācija nav sodu sistēma, bet atbildīga un argumentēta ekspertu palīdzība un padoms. Uz šīs ekspertu analīzes pamata tiek pieņemts lēmums par studiju virziena vai visas institūcijas valstisko atzīšanu.
– No augstskolu vadības ir izskanējis viedoklis, ka cenas par AIKA pakalpojumiem ir lielas.
– Tā ir, bet par mazu naudu nekādas jēdzīgas konsultācijas nevar iegūt, tikai viedokli. Akreditācijas aģentūra dod iespēju par lielu naudu iegūt kvalitatīvu vērtējumu. Tas liek arī augstskolām ņemt visu nopietnāk – gan ekspertus, gan visu procesu. Jo, ja ir ieguldīti 20 000–25 000 eiro, tad ir vērts izspiest maksimālo labumu. Jo pārmaiņas studiju procesā ir sarežģīts un laikietilpīgs process, kas ietekmē turpmāko darbu uz daudziem gadiem.