Šadurskis: Reformas bez naudas ir tukša laika nosišana

 
Kārlis Šadurskis: «Likteņa ironijas dēļ man tagad jāizstrādā pedagogu atalgojuma modelis» ©F64

Vienotības vadītājas Solvitas Āboltiņas labā roka Saeimā jeb frakcijas vadītājas vietnieks un Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis pēc 12 gadu pārtraukuma atgriezies izglītības un zinātnes ministra krēslā. Kas viņam ļaus būt veiksmīgākam reformatoram nekā iepriekšējiem ministriem, kādām reformām un kā viņš ķersies klāt, kā saglābt Vienotību, Neatkarīgās intervija ar jauno veco izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski.

– Ja iepriekšējai valdībai tika pārmests vilkmes trūkums, tad sanāk, ka visas cerības saistās ar trim jaunajiem valdības locekļiem – Māri Kučinski, ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu un jums?

Kārlis Šadurskis: – Kučinska valdībā lielie projekti tiešām varētu būt visas valdības atbildība. Piemēram, veselības aprūpes reformu ar veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu nevar veikt viena Veselības ministrija. Līdzīgi ir ar pedagogu algu reformu. Viena lieta ir atrast finansējumu, otra – iztaisīt strādātspējīgu modeli, un trešais – skolu tīkla optimizācija, bez kuras nekādas reformas nebūs, kur jāiesaista arī pašvaldības, Satiksmes ministrija.

– Laimdota Straujuma jau arī runāja par to, ka valdībai jāstrādā kā komandai.

– Tā visi runā.

– Kur šoreiz būs atšķirība?

– Paskatīsimies! Kučinska teiktais par kopīgu valdības darbu būtisko reformu realizēšanā man izklausījās pārliecinošs.

– Reformas izglītībā un zinātnē minētas kā viena no valdības prioritātēm. Varat iezīmēt tās?

– Līdz vasarai jātiek galā ar pedagogu algu reformu, lai pirms iešanas atvaļinājumos pedagogi zinātu, kas viņus gaida septembrī. Vajadzīga vispārēja izglītības kvalitātes reforma, jau tiek strādāts pie izglītības satura reformas vispārizglītojošā izglītībā, tam arī ir līdzekļi. Paralēli jāveic skolu tīkla optimizācija, lai resursus izmantotu efektīvāk. Skolu tīkls ir ārkārtīgi neefektīvs, un jārada nosacījumi, lai pašvaldības ir ieinteresētas to sakārtot, bet apmēram esošā tīkla ietvaros saglabātu 1.–4. klasi, lai mazajiem no rīta aizmigušiem nav jābrauc autobusā.

Vēl nav atrisināts jautājums par pirmsskolas pedagogu atalgojumu, kam vēl nav atrasti līdzekļi, bet arī augstskolās asistenta un lektora algas ir zemākas nekā skolu pedagogiem, kur arī jārod risinājums.

– Pedagogi sašutuši, ka valdības deklarācijā pedagogu algu reforma neparādās, vien pieminēti pirmsskolas pedagogi.

– Kas ir svarīgāk – deklarācija vai alga?

– Drīzāk ir izšķiršanās – ticēt deklarācijai vai ministra vārdiem!

– Deklarācijā pirmsskolas pedagogi minēti, jo šis jautājums vēl nav atrisināts, bet skolu pedagogu atalgojuma reformas process ir pāri pusceļam un trīs mēnešos jāpabeidz. Nevajag katru lietu ierakstīt deklarācijā!

– Vienotībai iepriekšējā valdībā bija izglītības ministrs, premjers, finanšu ministrs, jūs bijāt Saeimas budžeta komisijas vadītājs, un tik un tā nespēja laikus rast pietiekamu finansējumu pedagogu algām!

– Tagad budžetā nauda ir ielikta – šā gada budžetā pēdējiem gada četriem mēnešiem 9 miljoni eiro un nākamā gada budžeta ietvarā 27 miljoni. Tas, kas bija atkarīgs no Šadurska vadītās komisijas, ir izdarīts!

– Tikai gadu vēlāk, nekā bija solīts!

– Nevar ielikt naudu, kamēr izlietojums nav gatavs, un tā joprojām nav! Un tagad likteņa ironijas dēļ Šadurskim tas jādara!

– Pēdējiem izglītības ministriem nevedās sadarbība ar pedagogu arodbiedrībām, jo īpaši LIZDA. Ko darīsiet citādi, lai, lietojot deklarācijas terminoloģiju, jūsu «sadarbspēja» būtu labāka?

– Vislabākā reforma nestrādās, ja to nepieņems partneri, kam tā jārealizē, dialogs un vienošanās ir nepieciešama. Domāju, ka LIZDA vadība saprot drēbi, saprot, ka 2017. gads ir jānoslēdz šā budžeta apropriācijas ietvaros. Par iespēju palielināt apropriāciju turpmāk varam diskutēt, jo īsti ar 27 miljoniem gadā nepietiks. Un jābūt pilnīgi skaidram, ka visi līdzekļi, kas tiks ietaupīti, optimizējot skolu tīklu, paliks sistēmā.

Diskusija var notikt dažādi. Var neskaitāmas reizes atkārtot savu viedokli un neieklausīties sarunu biedrā, un var meklēt risinājumus. Es cenšos saprast, kāpēc sarunu biedram ir cits viedoklis nekā man. Ja zinu, ka man vienīgajam ir taisnība, un visi pārējie to nesaprot, tad no šādas sarunas nebūs jēgas.

– Jūsu ministrēšanas laikā, no kura arī jums piedēvēts apzīmējums Melnais Kārlis, tika uzsākta daļas mācību priekšmetu mācīšana latviešu valodā skolās ar citu mācību valodu. Turpināsiet šajā virzienā? Piekrītat Nacionālās apvienības (NA) «īpašajam viedoklim» par pāreju uz mācībām latviešu valodā no 2018. gada valsts un pašvaldību finansētajās izglītības iestādēs?

– Par Melno Kārli jūs atkārtojat Kremļa troļļu terminoloģiju! Tā bija vistīrākā Krievijas finansēta pretkampaņa. Kaut kā neatceros, ka NA tālāk par skaļiem saukļiem būtu tikusi! Man ir svarīgs rezultāts. Man šajā kontekstā risināmi šķiet divi jautājumi. Pirmais – lai latviešu valodai un literatūrai būtu vienots standarts neatkarīgi no tā, kāda ir izglītības iestādes realizētā valodas programma.

– Vai tad tas jau nav vienots?

– Teorētiski ir. Bet nepietiek ar likumu vai noteikumu pieņemšanu, ir jāpārliecinās, ka tie strādā! Otrs jautājums ir par vēsturi – neesmu drošs, ka nevienā skolās caur vēsturi neienāk mums kaitīga propaganda, ideoloģija. Vēsturei jābūt tīri zinātniski pasniegtai.

– Balstāties uz pieņēmumiem, vai jums ir konkrēta informācija?

– Ir tiesībsarga pētījums pirms pāris gadiem, LTV Aizliegtajā paņēmienā bija sižets par 9. maija svinībām, pret ko visi skolu direktori neiebilda. Dzīvojam reālā vidē, runājam ar cilvēkiem, kuri stāsta, kas notiek. Protams, tajā ir subjektivitātes elementi, bet kaut kādus secinājumus var izdarīt!

– Bet attieksmi jau ar likumu neizmainīs!

– Ir institūcijas, tajā skaitā IZM, kuru pienākums ir raudzīties, lai normatīvie akti tiktu izpildīti, tā ir arī skolas direktora atbildība. 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir grūti iedomāties, ka skolā var strādāt pedagogs, kurš neprot latviešu valodu.

– Tātad jūs stiprināsiet, piemēram, Izglītības kvalitātes inspekcijas kapacitāti, bet jaunas normas nav nepieciešamas?

– Pirms jaunu likumu rakstīšanas jāizpilda jau esošie. Ja likums šobrīd netiek realizēts pilnībā, ko dod tā grozīšana? Kad esam pārliecinājušies, ka esošā normatīvā bāze tiek izpildīta, un, ja identificējam kādas problēmas, domājam par jauniem likumiem. Mums likumi un noteikumi ir daudz labāki nekā to realizācija. Pamatskolās mazākumtautību programmās četri modeļi, no kuriem skola var izvēlēties kādu. Pirmais no tiem paredz straujāku latviešu valodas apjoma kāpinājumu pirmajās klasēs un tad lēzenāk aiziet līdz 50%, beidzot pamatskolu. Mums jādod stimuli izvēlēties šo pirmo modeli! Jo mazāks ir bērns, jo vieglāk viņam ir apgūt valodu, tajā skaitā atbrīvoties no akcenta, kamēr runas aparāts nav vēl tik iesīkstējis.

– Jāievieš obligātais centralizētais eksāmens (CE) fizikā?

– Tāda versija ir. Ir pareizi, ka ir ieviests obligātais CE matemātikā, jo, pat ja matemātika nav cilvēka aicinājums, tā tomēr pietiekami attīsta vienu smadzeņu puslodi un kaut vai iemāca strukturēt viedokli diskusijā un meklēt argumentus, nevis apelēt pie savas pārliecības.

– To, jūsuprāt, dod matemātika?

– Zināmā mērā palīdz, vismaz nekaitē. Kā teicis Galilejs, lielā dabas grāmata ir rakstīta matemātikas valodā. Tā ir jebkuras disciplīnas pamatā, sākot no ekonomikas, mūzikas līdz fizikai, būvniecībai un citām jomām. Ja pamatstudijās, bakalaura studijās izvēlas matemātiku, tad ir visas iespējas piemācīties fiziku, ekonomiku – jebko. Bet, ja izvēlas ekonomiku, tad diemžēl paliks tajā politekonomikas līmenī.

– Vai tā nav tāda teorētiska iespēja, ņemot vērā, ka vairums jauniešu tomēr izvēlas studēt sociālās un humanitārās zinātnes?

– Jo tas ir vieglāk, lētāk, un, tāpat kā darba ņēmēji, kas saņem algu aploksnē, nedomā par savu pensiju, jaunieši arī bieži skatās, kur vieglāk tikt iekšā, kur vieglāk studēt, nedomājot par tālāko konkurenci darba tirgū.

– Kas domāts ar deklarācijā ietverto audzinošās lomas stiprināšanu izglītības procesā, pamatojoties uz Latvijas Satversmē ietvertajām valsts pamatvērtībām? Tur velkami konteksti ar daudz aprunātajiem tikumības grozījumiem, par ko esat kritiski izteicies, vai karstajām diskusijām starp liberāļiem un konservatīvistiem par dzimumaudzināšanu skolās?

– Par šo konkrēto frāzi jājautā NA, kura to ieteica. Bet, runājot par tikumības grozījumiem, man tomēr gribas dzīvot 21. gadsimtā, kur uzskatām, ka pedagogs, kas ieguvis izglītību un kvalifikāciju, kuram ir iedots priekšmeta standarts, ir spējīgs izvēlēties saturu, metodes un mācību līdzekļus, un viņam nevajag parādīt ar pirkstu vienā šaurā sektorā, ko drīkst un ko ne. Domāju, ka atradīsim modernu, labu formulējumu un vēl mazliet pagrozīsim Izglītības likumu.

– Bet esošie grozījumi jau ir spēkā – tos varēs nepildīt?

– Likums ir jāpilda, pat ja kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ deputāti, konsultējoties ar augstākajiem spēkiem, to ir šādi grozījuši. Bet valdībai ir dota likumdošanas iniciatīva, lai normatīvos aktus pilnveidotu, padarītu mūsdienīgus un saprotamus.

– Bet attiecībā uz valodas lietošanas modeli jūs tomēr gribat norādīt pedagogam, pa kuru ceļu iet!

– Ja es šajā kabinetā neko nedarīšu, tad kāpēc mums ir vajadzīgs izglītības un zinātnes ministrs? Ir normāli, ka mums ir pēctecība valdības darbā, bet katrs cilvēks tomēr ienāk ar savām domām un idejām. Strādāju valdībā tikai nedēļu un pieļauju, ka pēc diskusijām ar nozari, ekspertiem varētu arī kādas domas pamainīt.

– Vai daudz aprunātās Kārļa – Karlīnas tipa grāmatas ir modernas un skolās atbalstāmas?

– Vētrainās diskusijas medijos pēc tam, kad kāda skolotāja stundā analizēja kādu dzejoli, izklausījās muļķīgas. Līdzīgi ir ar runām par šīm grāmatām.

– Kā par neizbēgamu esat izteicies par mazo skolu slēgšanu. Iepriekšējā valdība jau noteica kritērijus skolēnu skaitam vidusskolās, kā rezultātā jau procesā ir daudzu skolu slēgšana. Jūsuprāt, kritērijiem jābūt vēl drakoniskākiem, tostarp attiecībā uz pamatskolām, sākumskolām?

– Strikta kritērija noteikšana 10. klases atvēršanai ir pareiza, ko Seiles kundzei izdevies veiksmīgi pieņemt, neskatoties uz nopietniem iebildumiem no koalīcijas partneriem. Manuprāt, attiecībā uz pamatskolu no 5. līdz 9. klasei vajadzētu būt elastīgākiem kritērijiem un atstāt to kā pašvaldības izšķiršanos. Bet pašvaldībai jārēķinās, ka tā saņem mērķdotāciju atbilstoši skolēnu skaitam ar visiem koeficientiem, naudu atbalsta personālam, un tālāk tā jau ir pašvaldības kompetence, kā šajā rāmī iekļauties un pedagogam vismaz minimālo likmi samaksāt. Ja pašvaldība ir ļoti bagāta, tā var piemaksāt vai arī tai ir jāsakārto skolu tīkls racionālāk. Mums ir skolas ar 12, 20 skolēniem, ir skolas, kur pedagogu ir vairāk nekā skolēnu – neviena bagātākā valsts to nevar atļauties! Jā, skola pilda arī sociālās funkcijas, un zināmā mērā tas tā jāsaglabā, bet pamatā posmā no 1. līdz 4. klasei, kur ir mazāka priekšmetu diferenciācija, kur izglītības procesu var nodrošināt 3–4 pedagogi.

– Vēl Roberta Ķīļa ministrēšanas laikā tika plānota augstskolu un augstākās izglītības finansēšanas reforma, kas nerealizējās...

– Paldies dievam!

– Augstskolu pārstāvji cer, ka jūs kaut ko mainīsiet arī augstākās izglītības finansēšanā, jo vienmēr pārmests, ka augstākajai izglītībai tērējam no IKP proporcionāli daudz mazāk nekā vidēji Eiropā. Kaut ko reformēsiet vai mēģināsiet vienkārši izsist lielāku budžetu?

– Latvija šajā rādītājā ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā! Primārais ir lielāks budžets. Ja naudas summa un budžeta vietu skaits paliek tas pats, tad kaut ko reformēt ir tukša laika nosišana. Ja augstskolās neienāks ievērojami lielāki valsts budžeta līdzekļi, tās lēnām novecos un izmirs.

– Daudzi par to runājuši, dažādi cīnījušies, bet kā nepieliek finansējumu, tā nepieliek! Kā jūs to panāksiet?

– Ja Kučinskis un Dana ReiznieceOzola pateiks – nē, tad Šadurskis arī godīgi pateiks augstskolām – nē, nesanāca! Bet, ja mūsu ekonomikā ik gadu ir pāris procentu pieaugums, tad ir tikai loģiski šo jauno pīrāga daļu racionāli sadalīt noteiktajām prioritātēm – drošībai, veselībai, izglītībai, zinātnei, labklājībai. Ja veselībā esam vairāk vai mazāk finansējumu atraduši, ieviešot minimālajai algai atbilstošas sociālās iemaksas, tad jāatrod arī veids, kā finansēt augstāko izglītību. Nenofinansētu jomu mēs nekad neattīstīsim.

– Jūsuprāt, ir vērts turpināt savulaik aizsākto augstskolu, studiju programmu apvienošanu?

– Kopumā 34 valsts un privātās augstskolas, plus vēl apmēram tikpat koledžu ir par daudz, programmu sadrumstalotība ir ļoti liela. Bet nedomāju, ka pilnībā visur jāiet uz vienu programmu vienu virzienu vienā augstskolā. Bet arī otra galējība ir – tikko runājam par programmu, filiāļu apvienošanu, tūlīt tiek apelēts pie akadēmiskās brīvības un augstskolu autonomijas. Ir ļoti rūpīgi jādomā par normatīvo aktu grozījumiem, ne revolucionāri, bet pakāpeniski iezīmējot plānu.

– Vienotībā aktualizējies jautājums par deputāšu Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes izslēgšanu no partijas. Jūsuprāt, jāizslēdz?

– Neizslēdzām, atdevām mocīšanai Ētikas komisijai.

– Bet kāds ir jūsu viedoklis?

– Sēžot pie pusdienu galda ar Anglijas karalieni, būtu ļoti strikti jāseko augstākajam pasaules galda kultūras standartam, kas ikdienā nav nepieciešams, bet ir kaut kāds galda kultūras līmenis, zem kura nolaižoties vairs negribas pie šā galda sēsties. Līdzīgi ir partijā ar statūtu ievērošanu – ir kaut kāds to ignorances līmenis, kur partija sāk izšķīst. Baidos, ka Vienotība ir ļoti tuvu šim līmenim. Ir slikti gan izslēgt, gan neizslēdzot pateikt, ka statūtus var ignorēt. Man partijas jaunieši pauduši neizpratni, kā partijas sešnieks var pieprasīt ministru valdībā! Izrādās, nevajag pakāpeniski veidot karjeru partijā, cenšoties augt, dodot savu pienesumu, bet pietiek ar grupveida šantāžu! Tad es pateikšu, ka es esmu vieninieks, esmu opozīcijā visiem un man arī kaut kas pienākas! Tas nonāk līdz absurdam!

– Kā saglābt Vienotību?

– Varbūt esmu muļķis, bet esmu optimists. Bērnam var simtiem reižu stāstīt, ka gludeklis ir karsts, nevajag aiztikt, bet, kad viņš pirmo reizi apdedzinās, viņš to beidzot saprot. Ceru, ka Vienotība ir pietiekami apdedzinājusies! Ja sašķeltība mazinās, būsim uz pareiza ceļa, ja ne, tad ir ļoti bēdīgi.