Datorizēti no trīs gadu vecuma
Mūsdienu jaunā paaudze, ko dēvē arī par mileniuma bērniem, atšķiras no iepriekšējās galvenokārt jau digitālo tehnoloģiju apguves un izmantošanas ziņā. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Taču tas nozīmē vienu – jaunus izaicinājumus arī izglītības sistēmai un pedagogiem, uzsver Latvijas Universitātes (LU) profesore Zanda Rubene, kura kopā ar kolēģiem šobrīd strādā pie starptautiskā pētījuma par bērnu digitālo tehnoloģiju lietošanu.
Pieredze – no virtuālās vides
Visa mileniuma paaudze (desmit gadus pirms un pēc gadsimtu mijas dzimušie) kopumā ir daudz līdzīgāka nekā pagājušā gadsimta 70. un 80. gados pasaulē nākušie, kam par iemeslu ir gan globalizācija, gan patērētāju sabiedrības vērtību dominēšana, gan pats būtiskākais – tehnoloģijas. (Tas viss gan vairāk attiecas uz Rietumu sabiedrību un pilsētas vidi.) Tās bērnu dzīvē ienāk jau no agra vecuma. Pirms desmit gadiem interneta lietotājs bija sešus gadus vecs, bet tagad jau trīs gadus vecs. Ir pat tādi dati, kas liecina: līdz skolas vecumam 70% pieredzes tiek iegūta tieši virtuālajā pasaulē. Daļa vecāku ļoti labprāt ekipējot savus mazuļus ar jaunākajām tehnoloģijām. Tas notiekot tāpēc, ka tās ir ļoti pieejamas un ir gluži vai aukles vietā, jo, ar tām darbojoties, bērns liek mieru vecākiem. Tomēr šāda vientulīga komunicēšana ar virtuālo vidi rada arī robus sociālajās prasmēs. «Ja salīdzina 20. gadsimta 70. gadu bērnus ar mūsdienu, tad jāteic, ka pirms četrdesmit gadiem jaunā paaudze daudz ātrāk apguva sociālās prasmes – bija patstāvīgāki, gāja uz veikalu vieni paši, uz skolu (pat uz bērnudārzu), pulciņiem. Tagad tas nereti nav pat iedomājams, jo likums aizliedz to,» skaidro LU profesore.
Bērnu centrēta sabiedrība
Bērnu centrētā sabiedrībā, kāda tā ir šobrīd, gan pedagogi, gan sociālie dienesti, gan ekonomika, gan likumdošana ir vērsta uz to, lai bērnam ierādītu līdzvērtīgu vietu pieaugušajam. Latviešu ģimenēm, kas pārceļas uz dzīvi ārzemēs, dažkārt rodas problēmas ar turienes sociālajiem dienestiem, kad tie atņem bērnus, jo pārkāpts ir likuma burts, piemēram, bērns ir ticis atstāts viens pats (arī mašīnā) vai nav laikus izņemts no bērnudārza vai skolas. «Tas mums liekas pārspīlēti, bet bērnu centrētā sabiedrībā nedrīkst mazo atstāt vienu. Klupšanas akmens ir tas, ka latvieši necenšas vis pierādīt, ka ir labi vecāki, bet gan to, ka neko nav pārkāpuši un rīkojušies normāli,» teic Z. Rubene, piebilstot, ka jau tagad septiņas Eiropas Savienības dalībvalstis ir pieņēmušas likumu, kas paredz kriminālatbildību par bērnu sodīšanu ģimenē.
Šāds sabiedrības modelis galu galā rada arī pieprasošus jauniešus, kas centrēti uz savām vajadzībām. Varot pat runāt par tādu parādību kā pāraprūpe audzināšanā, jo pieaugušie ļoti sargā no bīstamās ārpasaules savas atvases, ved uz skolu pat 14 līdz 15 gadus vecus pusaudžus – pirms 300 gadiem Eiropā viņi tiktu uzskatīti par pieaugušiem. Pārmērīga pasargāšana no dzīves ēnas pusēm var iegrūst citā grāvī – un izaug pieprasošs, bet nevarīgs jaunietis, kas sēž mājās, aprūpēts, apgādāts ar jaunākajām tehnoloģijām, brīdina Z. Rubene un uzsver, ka bērnam tomēr vajadzētu no mazām dienām iemācīt kritiski domāt, risināt problēmas un izvērtēt riskus, ar ko viņš var saskarties.
Jauna situācija
Runājot par izglītības sistēmu, Z. Rubene norāda, ka diemžēl problēma ir arī tā, ka pieaugušie šādā situācijā neprot strādāt ar jauno paaudzi. Jaunieši nevis paklausa bez ierunām, bet vaicā – kāpēc tas būtu jādara un ar kādām tiesībām tiek paaugstināta balss? Tāpat ir arī citi izaicinājumi: kādreiz tieši lielie radīja mācību sistēmu, rotaļlietas, rakstīja grāmatas utt., bet mūsdienās daudzējādā ziņā bērni un jaunieši paši veido savu kultūru, ko pieaugušie nesaprot. Tehnoloģijas attīstās tā, ka pedagoģija netiek tām līdzi. Diemžēl skolas sistēma neglābjami noveco, jo lielākoties ir vērsta pagātnē – līdzšinējā mantojuma apgūšanā. «Rodas plaisa starp to, ko viņam piedāvā skolā, un to, ko viņš izmanto mājās. Vislielākā plaisa ir tieši pirmsskolas vecumā. Mēs domājam, ka viņš interesējas par to pašu, par ko mēs paši savulaik. Bet šobrīd viņi vēlas pavisam citu – spēles un rotaļlietas, par kurām mums pat nav nojausmas,» saka Z. Rubene.
Lai gan mileniuma paaudzei ir daudzas visai pretrunīgi vērtējamas īpašības – augstas prasības pret sabiedrību un sevi, daudz lielāka pašpārliecība, egoisms, lielāks akcents ir uz savu labumu, slavu un pārticību, narcisms, kas izpaužas vēlmē eksponēt sevi un savas spējas –, tomēr tai ir arī savi plusi. Viens no tiem: daudz lielāka atvērtība pārmaiņām un nākotnei. «Jaunos vairāk interesē tas, kas būs, nevis – kas bija. Viņi neuzskata, ka izglītības ieguvei jābūt kā smagam darbam, viņi tver visu vieglāk,» rezumē LU profesore.
Ko darīt pedagogiem? Viens no risinājumiem – skatīties uz bērnu nevis kā uz nesaprātīgu un nezinošu būtni, bet kā uz cilvēku ar savu pieredzi un viedokli. Piemēram, lego ražotāji produkciju veido, pamatojoties uz bērnu vēlmēm, izvērtējot viņu ieteikumus, jauno ekspertu slēdzienus. Varbūt skolai vairāk vajadzētu ieklausīties skolēnos? Uzrunājot mazos nevis ar pavēlēm, bet dialogu – sarunājot un vienojoties par principiem, kā sadarboties.