Izglītības joma ir krustcelēs – to atzīst gan pedagogi, gan Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi. Gan saturiski, gan darba samaksas, gan skolu optimizācijas dēļ. Arī personāla novecošanās ar katru gadu vairāk jūtama. Zemais profesijas prestižs un mazās algas ir viens no iemesliem, kāpēc mācību iestādēs ienāk tik maz jaunu ļaužu un jo īpaši – vīriešu.
Meklējot jaunos speciālistus, kas šogad sākuši strādāt skolā, Neatkarīgā Skolotāju dienas priekšvakarā aptaujāja vairākas Pierīgas pašvaldības. Izrādījās, ka daudzviet šogad nav neviena jauniņā (un kur nu vēl vīriešu), kas skolā nonācis pēc augstskolas sola. Arī lielajā Ogres novadā. Galu galā Ropažu novada Zaķumuižas pamatskolā atrodas viens no retajiem: sporta skolotājs Māris Kalniņš. Vēlāk gan izrādās, ka studiju gadi kādu laiku viņam ir jau aiz muguras. Bet skolā tiešām strādājot pirmo gadu. Dienā, kad dodamies uz Zaķumuižu, ir Olimpiskā diena un visi bērni sporto plašajā āra laukumā. Saruna ik pa laikam jāpārtrauc, jo skolotājs vada strītbola sacensības. Lai gan mazie sportisti netiek iegrožoti noteikumos, galvenais – ir dabūt bumbu grozā, tomēr spēle ir jāpieskata. Jābūt gan tiesnesim, gan psihologam, gan dakterim. Visbiežāk jau šķīrējtiesnesim, jo ik pa laikam kāds ir neapmierināts ar komandas biedru rīcību un nāk pasūdzēties. Skolotājs ātri tiek galā ar konfliktsituācijām. Kā jau vīrietis – racionāli un nedramatizējot neko. Viņš pasmīn, ka balsi gan nākas ietrenēt labi skaļu un pirmajā nedēļā tā pat uz laiku pazudusi.
Kā kļuvis par pedagogu? Augstskolā apguvis sporta un bioloģijas skolotāja specialitāti (šobrīd no astoņiem kursabiedriem, kas beiguši kopā, skolā strādājot pieci). Bet pēc studijām, pārceļoties kopā ar ģimeni no Rīgas uz Ropažu pusi, vakances tuvākajās izglītības iestādēs viņa specialitātē tobrīd nav bijis, tāpēc kādus gadus iesitis roku dažādos citos darbos – bruģēšanā, celtniecībā, mežizstrādē. Kad šogad uzzinājis, ka Zaķumuižas pamatskolā meklē sporta pedagogu, divu domu neesot bijis – uzreiz pieteicies. Jo šis darbs vienmēr vilinājis – patīkot gan pašam sportot (it īpaši basketbols), gan citiem to mācīt.
Uz jautājumu, vai pedagogu kolektīvā ir vienīgais stiprā dzimuma pārstāvis, atteic, ka ne, jo šeit esot pat salīdzinoši daudz – četri. Viegls jau tas pedagoga darbs nav, arī alga nav tāda, lai vīriešus uzrunātu. Taču katram amatam sava garoziņa. Galvenais – lai ir abpusēja labvēlība: gan audzēkņiem pret viņu, gan viņam pret bērniem. Ja tās nebūs, tad gan nav vērts skolā strādāt. Bez zemūdens akmeņiem jau nekad nebūs – tas nu ir skaidrs. Tāpat jārēķinās, ka skolā darbs nebeidzas līdz ar pēdējo zvanu. Pēc stundām seko sporta pulciņš, uz kuru ir neticami liela atsaucība. Kad tas beidzies, jāatrod laiks nākamās dienas darba plāniem. Ja gribot, lai bērni uz sporta nodarbībām nāktu ar prieku, jādomā, kā dažādot, kā atsvaidzināt. Lai viņi nemēģinātu meklēt dažādus iemeslus un nenestu vecāku zīmes, kāpēc uz stundu var neiet. Tagad esot pat otrādi – bērns zīmes noslēpjot un nākot sportot. Tas gan arī nav labi, taču rādot, ka audzēkņiem patīk izkustēties. Te pat bērni ir ar lielāku kustību prieku nekā rīdzinieki, jo te pati zaļā vide uzrunā un aicināt aicina laukā. Pie skolas ir plašs sporta laukums ar groziem un vārtiem. Ziemā ir arī slēpošanas trase, un šogad būs slidotava.
Vai jaunajam skolotājam ir arī audzināmā klase? Ir gan – sestie. Bērni, kam tuvojas pārejas vecums ar visiem tā plusiem un mīnusiem. Labi, ka klases nav lielas, vari katram bērnam veltīt vairāk laika. Starp citu, viņa audzināmie esot palepojušies, ka esot skolas Ginesa rekordu grāmatā ierakstāmi. Kāpēc? Jo esot pirmā klase skolā, kurai audzinātājs ir vīrietis, bez tam – sporta skolotājs.
Lai gan nostrādājis skolā mēnesi, pārliecinājies, ka šis darbs prasa garas darba stundas – no rīta kā 7 izbraucot, tā 7 vakarā esot atpakaļ mājās. Saviem trim bērniem laika neatliekot. Toties nedēļas nogales gan veltot tikai savai ģimenei, teic M. Kalniņš. Un vēl viņš zinot skaidri – pēc šā gada prom no skolas neskries!
Kad vaicāju laukuma malā sēdošajiem bērniem – kā patīk jaunais skolotājs, viņi ir diplomātiski: katram esot savi plusi. Mārim tuvāki esot komandu sporta veidi un it īpaši basketbols. Taču patīkot, ka viņš esot demokrātisks un draudzīgs.