ĀVĢ skolēni metas aizstāvēt "netikumīgo" skolotāju un dzeju

Pēdējās dienās īstu vētru sociālajos tīklos sacēluši vasaras sākumā pieņemtie pretrunīgie „tikumības grozījumi”, kas parādījuši savu spēku kādā Āgenskalna Valsts ģimnāzijas klasē, kur skolotāja Iveta Ratinīka bija atļāvusies analizēt Agneses Krivades dzejoli „Svētīgi”. Dzejolī izmantotā leksika likusi skolas vadībai izteikt I. Ratnikai aizrādījumu. Kamēr sabiedrība sašķēlusies tajos, kas skolotāju aizstāv un tajos, kas uzskata dzejoli par nepiedienīgu, tikmēr savu viedokli pauduši arī paši iesaistītie skolēni.

Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēnu pārstāve Dženeta Buidova sagatovojusi visai garu atklāto vēstuli sabiedrībai, kurā klāsta AVĢ audzēkņu attieksmi pret minēto dzejoli un skolotāju:

Mūsdienu informācijas telpa ir neizmērojami plaša, tomēr dažām problēmām sabiedrības vairākums pievērš uzmanību vienmēr. Viegli apokaliptiska sajūta 28.septembrī valdīja vietnē Twitter un vēlāk arī ziņu portālu komentāru sadaļās, kad jauniešu tikumības jautājums atkal pārņēma Latviju.

Kad jaunieši izdzird vārdu "tikumība", viņu prāti ātri vien atsauc atmiņā šī gada notikumu ar bioloģijas skolotāju un 9. klases skolnieka vecākiem Rīgas Juglas vidusskolā, kura rezultātā tika veikti Izglītības likuma grozījumi. Tie nosaka, ka "skolās turpmāk būs aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko audzināšanu". Skolēnu vidē tas jau toreiz šķita bezgala muļķīgi, tomēr sajūta, ka par to tikai runā, nevis liecina darbi, nelika uztraukties.

Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja, dzejniece un literatūrzinātniece Iveta Ratinīka saņēma neoficiālu rājienu no skolas vadības puses, jo likusi skolēniem (svarīgi minēt, ka tie ir vidusskolēni) analizēt Agneses Krivades dzejoli "svētīgi", kas, izrādās, mums pašiem nezinot, traumē vai ‘degradē’ mūsu tikumību, jo, lasot sociālajos tīklos un ziņu portālos izteiktos komentārus par šo situāciju, tas izskan kā galvenais arguments. ĀVĢ jau absolvējušie skolēni, kas tagad lepni dodas studentu gaitās, izteica savu kolektīvo nesapratni un vienojās, ka, ja kādu viedoklis būtu jāuzklausa, tad tas ir viņējais.

Aizvadot mācību procesa literāro pusi skolotājas Ratinīkas paspārnē, vienmēr bija svarīgi saprast, ka klases telpa ir drošākā zona skolā, proti, ja kādu kaut kas - personīgs vai ne - neapmierināja, tas vienmēr varēja tikt izteikts skaļi. Šokējoša šķiet atklāsme, ka tajā pašā telpā šīs gaisotnes var vairs nebūt, jo sanāk, ka skolotāja ir nevis iemācījusi mums paskatīties uz literatūras daudzveidību ar sapratni, bet tikai gandējusi mūsu svētumu. Jocīgi, ka neviens no mums to nepamanījām trīs gadu garumā.

Sēdējām tajos pašos solos un analizējām tieši tos pašus dzejoļus, tikai nesaprotam, kur tad ir problēma. Vai tiešām šajā četrburtu vārdā, kas sadzirdams teju katru reizi, kad izejat cauri Centrāltirgum vai braucat 15. trolejbusā? Vai tik relatīvu terminu kā "tikumību" vispār var standartizēt, un kur nu vēl graut ar dzejas palīdzību? Kopš kura laika līdzekļi, ar kuru palīdzību mākslinieks pauž vēstījumu, ir bijuši par upuri zīmogam "tikumisks" vai ne?

Visi kā viens esam gatavi apgalvot, ka līdz vidusskolas laikam ar literatūru (kā mācību priekšmetu un tās lasīšanu) ir bijis kā nu kuram, bet pārsvarā grūti. Mēs bijām izslāpuši pēc kaut kā svaiga un neredzēta, un tieši Ratinīka parādīja, ka literatūra nav bilde ar smukiem rāmjiem, kura satur daiļas metaforas un salkanus mīlas stāstus, kas ir biežāk sastopamie stereotipi par literatūras pasauli. Ja literatūru māca, ir vērts to mācīt viņas metodēm - atklāti, nekaunoties no tā, kas autoram ir sakāms, rēķinoties ar to, ka šo bildi ierāmēt nevar un nevajag, jo galu galā tā (literatūra) ir subjektīvs mūsu līdzgaitnieku skatījums uz apkārt esošajām parādībām. Humanitārajiem priekšmetiem ir ne tikai jāveicina izpratne par to, kas uzskatāms par "klasiku" vai tradīcijām un kāpēc, bet arī jāattīsta kritiskā domāšana. Un galu galā jārada bērnu, jauniešu prātos sapratne par to kāda ir realitāte, cik cilvēki, vērtības, māksla utt. var būt atšķirīgas.

Sabiedrība ir tik gatava kliegt un brēkt, ka skolotāji maitā bērnus, ja dzejolī ir kāds lamuvārds, bet būsim reāli - vai viens vārds padara dzejoli jēlu? Problēma ir radusies tur, ka skolēni ir gatavi saprast un saprot daudz vairāk kā reizēm gribat pieļaut. Un skolotāji, kuri apzinās savu misiju, nav gatavi aizsegt skolēniem acis, jo redzēt un saprast ir svarīgāk nekā neredzēt un izlikties. Vai jūs vēlētos uzaugt pasaulē, kur aizliegts domāt?

Daudzi varbūt šo ažiotāžu izmantos kā ieganstu vienkārši apvainot skolotājus, vai teikt, ka "viņu laikos jau tā nenotika", bet mēs aicinām jūs paskatīties uz tagadni ar kārtīgi atvērtām acīm. Vai ir tik grūti iedomāties, ka jaunieši vilks paralēles ar agrākos laikos piedzīvoto, ja viņiem teiks, ka ir darbi, kurus viņi nedrīkst lasīt it kā viņiem pašiem par labu? Mēs uzaugām un turpinām augt laikos, kuros cenzūra nepastāvēja, un negrasāmies pie izglītības ierobežošanas kā normas pierast.

Šī skolēnu vēstule izsaukusi plašu rezonansi gan medijos, gan sociālajos tīklos. Interneta vidē atrodas ļaudis, kas uzslavē skolnieku drosmi un vēlmi paust attieksmi, kā arī tiek izplatīts viedoklis – varbūt šiem „tikumības” grozījumiem tomēr bijusi kāda jēga, ja jau pateicoties tiem jaunieši beidzot iesaistās valsts politiskajā dzīvē.