Skolēnu skaita samazinājums līdz šim ir bijis krietni lielāks nekā skolu tīklam un pedagogiem. Skaidrs, ka optimizācijas procesi būtu jāvirza straujāk, taču neviens nevēlas būt soģa lomā.
Pašvaldības skatās uz Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), bet tā atsakās noteikt kritērijus, pēc kuriem likvidēt skolas. Vai to izdarīs premjeres vadītā darba grupa, kura patlaban nodarbojas ar šo jautājumu, arī nav zināms.
Tajā pašā laikā skaitļi runā paši par sevi: 1998./1999. gadā skolēnu bija 348 205, skolotāju 29 838 un skolu 1074, bet 2014./2015. gadā šie skaitļi attiecīgi ir: 199 119, 22 323 un 796, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē skaidroja izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile. Diemžēl tuvākajos gados situācija, visticamāk, paliks nemainīga – kopējais skolēnu skaits varētu saglabāties aptuveni 200 000 līmenī. Tas nenoliedzami atsaucas uz klašu piepildījumu, un statistika rāda, ka Latvijā visvairāk ir tādu izglītības iestāžu (167), kur skolēnu skaits ir 50 līdz 100 robežās, tām vēl jāpievieno 65 skolas, kurās ir mazāk par 50 audzēkņiem (tās kopā sastāda 31% no visa tīkla). To visu redzot, ir saprotams, ka optimizācija notiks, taču tas nenotiks tuvāko divu gadu laikā, uzsvēra ministre. Drīzumā jau pirmās dzirkles skars dažus desmitus vidusskolu, kuras nevarēs nodrošināt minimālo skolēnu skaitu 10. klasēs un līdz ar to nesaņems valsts dotāciju. Bet nevarot prasīt no ministrijas, lai tā noteiktu kritērijus, pēc kuriem tad pašvaldības varētu likvidēt mazās skolas. Neesot arī vienas atbildes, kā sakārtot skolu tīklu, un tie būšot administratīvie instrumenti, kas tad iedarbosies uz realitāti. M. Seile arī norādīja, ka šobrīd pie skolu tīkla sakārtošanas strādā starpinstitūciju darba grupa premjeres Laimdotas Straujumas vadībā.
Līdz šim ir notikušas divas darba grupas sēdes, kurās, tiekoties ar pašvaldību pārstāvjiem, ir izkristalizējušies vairāki priekšlikumi. Viens no tiem: vietvarām savstarpējie norēķini nav izdevīgi (it īpaši vidusskolām), tāpēc tie būtu atceļami. Tāpat bremzējot sarežģītās attiecības starp sadrumstalotajām pašvaldībām: tās parasti savstarpēji konkurē, nevis sadarbojas. Diemžēl, ja divos novados blakus ir mazas vidusskolas, kaimiņi nespēj vienoties, kura būtu jāsaglabā, bet no kuras jāatsakās. (Par piemēru sēdē tika minēta Jaunpiebalga un Vecpiebalga, un izskanēja ierosinājums: varbūt no 10.–12. klašu posma būtu abām jāatsakās, jo netālu ir Cēsis, kur ir vairākas vidējās izglītības iestādes, arī profesionāli tehniskā.) Vietvaru pārstāvji mudinājuši arī ieviest direktoriem terminētos darba līgumus, kas varētu tikt slēgti uz pieciem gadiem. Šis gan neesot jauns ieteikums, taču pirms trim gadiem tas neguvis atbalstu. Raizes darot arī mācību iestāžu ēku uzturēšana, kas paliek uz novadu un pilsētu pleciem arī tad, kad tās tiek slēgtas. Iegrožojot tas, ka daudzās mazajās skolās iepriekš veikti Eiropas Savienības fondu ieguldījumi, tāpēc tās zināmu laiku nevar tikt slēgtas. Diskusijas izraisījušās arī par pārvadājumiem, jo gan degvielas iegāde, gan transporta uzturēšana prasa prāvus izdevumus. Satiksmes ministrijas ieteikums esot tāds: pašvaldība skolēnu ved līdz tuvākajai skolai, nevis vizina pa visu teritoriju.