Konceptuālā māksla – jau skolas solā

Arī jauni ļaudis, kas vēl sēž skolas solā, var radīt konceptuālās mākslas darbus, – apliecinājums tam bija Rīgas Mākslas telpā rīkotā mākslas izstāde Gaismaskoks. Jauno māksla, kuru autori bija Latvijas mākslas skolu audzēkņi un absolventi.

Tās laikā notika publiska mākslas pedagogu un mākslinieku diskusija Laikmetīgās mākslas vieta Latvijas kultūrizglītībā, kurā tika meklētas atbildes uz jautājumu – kā iemācīt laikmetīgās mākslas izpratni skolēniem?

Mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane no skolām ieturot distanci, jo esot pret jebkādu hierarhiju un didaktiku. Viņa dodot priekšroku līdzvērtīgai komunikācijai ar jaunajiem kā līdzvērtīgiem partneriem. Jāļauj maksimāla brīvība, tikai tā var rasties jaunas idejas, uzsvēra mākslas zinātniece. Viņai gan iebilda citi diskusijas dalībnieki, arī J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkne Dzelde Ieva Mierkalne, kura uzskata, ka svarīgi ir apgūt arī to, ko dod akadēmiskās izglītības programma. Taču arī viņa piekrita, ka ir dīvaini, ja vasaras darbos tapušos brīvās izpausmes darbus vērtē pēc noteiktiem kritērijiem. Faktiski vajadzētu būt tā, ka svarīgs ir kopsakars.

Arī šīs skolas direktors Jānis Ziņģītis domā, ka viss sākas ar amatu, – un tā ir visu mākslas skolu platforma. Tie, kas piekrītot šādam uzstādījumam, nāk uz šo skolu, tie, kas uzreiz ir lieli mākslinieki, tie ne. «Nevaram nemācīt standartlietas, jo tās prasa, iestājoties Mākslas akadēmijā. Tāpat arī skolas programmā ir 60% vispārizglītojošie priekšmeti un tikai 40% atvēlēti radošajām lietām. Lai to visu sabalansētu, ir ļoti intensīvi jādarbojas,» teica J. Ziņģītis. Viņš arī norādīja, ka savam piegājienam ir jābūt, taču, lai darbs būtu jēgpilns, arī materiāla kvalitāte ir ļoti svarīga. Un, lai to panāktu, vajadzīgas amatnieciskās prasmes.

Mākslas izglītības centra Trīs krāsas vadītāja Ilze Vītola bremzējošos faktorus saskata pārmērīgā koncentrēšanās uz rezultātu un bailēm no kļūdām. Centrā bērni nāk un īsteno savas idejas, viņiem nav jābaidās par termiņiem, skatēm, gala darbiem. Svarīgākais ir iniciatīva un radīšanas process.

Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolas mākslas skolotāja Santa Podgaiska ir pārliecināta, ka vajag mēģināt iziet ārpus skolas rāmjiem. Kā piemēru redzespunkta paplašināšanai viņa minēja šovasar skolas rīkoto plenēru, kurā tika apvienotas fizikas, mākslas un mūzikas jomas, pētot dažādus viļņus – ūdens, skaņas, gaismas.

Mākslas pedagogi gan atzina: radošuma izpausmes dažkārt ir grūti stimulēt. Pat skolas noslēguma darbos audzēkņi lielākoties izvēlas tradicionālas metodes – zīmēšanu, gleznošanu, lai nav jāķēpājas ar materiālu. Jo vecums ir tāds, kad ir citas prioritātes. Ne visi skolotāji ir gatavi strādāt vairāk, nekā ierasts, – tajā skaitā mācīt konceptuālo mākslu. Jo paši mācījušies laikā, kad domāt citādi bija kaitīgi. «Diemžēl tad nu iznāk, ka mācām visu ko, tikai ne domāt patstāvīgi. Mēs nespējam izvairīties no klišejām. Provocēt, atklāt, pārsteigt! – tāds ir skolotāja uzdevums. Tikai tā var rasties brīnums. Mākslas radīšana ir došanās nezināmā teritorijā, kur neviens nav bijis,» rezumēja viens no diskusijas dalībniekiem. Vēl citi diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka pašreiz bērni skrien no vienas stundas uz citu, no vienas nodarbības uz nākamo, līdz ar to nav laika pat aprunāties un padomāt. Izglītība esot īsts Rietumu civilizācijas spogulis – skrien, skrien, nauda, nauda. Izskanēja arī iebildumi, ka laikmetīgā māksla virzās uz neglīto. Bieži tiek rādīts perversais un neestētiskais, uz ko pat skatīties ir netīkami.