Dabas zinātņu priekšmetus vispārizglītojošās skolās nemāca pienācīgā līmenī, tāpēc augstskolā stājas nesagatavoti studenti un arī trūkst speciālistu inženierzinātņu sektorā, uzskata nozarē strādājošie. Lai mainītu šo jau gadiem ilgušo situāciju, pie tās risināšanas ķērusies Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), kas vērusi durvis Inženierzinātņu vidusskolai, kurā šogad sāk mācīties 24 audzēkņi.
RTU, šo skolu dibinot, vēlas dot iespēju talantīgiem jauniešiem padziļināti apgūt eksaktās zinātnes, nopietni sagatavojot viņus inženierzinātņu studijām. «Vēlamies ar skolas palīdzību ieinteresēt Latvijas skolēnus par nozari un palielināt studējošo skaitu šajās programmās,» skaidroja skolas valdes loceklis Artūrs Zeps. Skola izvietota tikko renovētajā ēkā Rīgā, Kronvalda bulvārī 1, kur savulaik atradās Enerģētikas un elektrotehnikas fakultāte, kas tagad pārcēlusies uz Ķīpsalu. Attiecībā uz finansējumu – šogad tas rasts RTU budžetā un piesaistot arī privātos ziedojumus (apmēram 165 000 eiro). Nākamgad mācību iestāde plāno iziet akreditāciju, kas ļautu pretendēt uz valsts mērķdotācijām un pašvaldības atbalstu.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā gan izskanēja iebildumi pret šādu RTU iniciatīvu. Vai tad nu katra augstskola tagad veidošot savu skolas tīklu? Ko tad tas nozīmē – ka vispārizglītojošās skolas vairs netiek galā ar savām funkcijām? Tas taču nozīmē vēl lielāku līdzekļu šķērdēšanu un izglītības iestāžu tīkla sadrumstalotību, neapmierinātību pauda deputāts Arvīds Platpers.
Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš gan ir ar abām rokām par šādu skolu: «Tāds solis bija tikai loģisks. Ko lai augstskolas citu dara? Tās visas ir sekas no 1995. gada, kad dabaszinātņu priekšmeti vairs nebija obligāto sarakstā, tādā veidā apzogot savu jauno audzi. Lai mainītu situāciju, tika nolemts ieviest centralizēto eksāmenu fizikā vai ķīmijā. Taču ne jau CE mums vajag, bet gan zināšanas. Jo – lai gan matemātikā ir šis pārbaudījums, sekmes kopumā ir vājas.»
Neapmierinoši ir arī tas, ka mašīnzinātņu nozarē no pirmā kursa studentiem puse pēc pirmās sesijas atbirstot tikai tāpēc, ka nav pamatzināšanu. Tāpēc esot jautājums – vai Latvijā ir vajadzīgs tik daudz vidusskolu, kas nespēj atbilstošā līmenī sagatavot jauniešus? Šī skola radīs labu konkurenci un paplašinās piedāvājumu, ir pārliecināts V. Rantiņš.
Arī kvantu fiziķis un izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles padomnieks augstākās izglītības un zinātnes jautājumos Vjačeslavs Kaščejevs uzsver, ka šai lietai ir divas puses. Pozitīvi ir tas, ka augstskolas iesaistās problēmas risināšanā, nevis tikai vaimanā par sliktajām studentu zināšanām. Kā eksperiments tas ir apsveicams – veidojot sadarbības tiltu starp augstāko un vispārējo izglītību. Zināmas paralēles var vilkt arī ar Latvijas Universitāti, pie kuras ir vairāku zinātņu, piemēram, jauno matemātiķu skola, kas gan ir vairāk kā fakultatīvas nodarbības. Taču, no otras puses, kā sistēmisks šis risinājums nav. Jādomā par ilgtspēju un sadrumstalotības mazināšanu. Un vēl – par pedagogu kvalifikācijas celšanu.
Latvijas matemātikas skolotāju asociācijas vadītāja Rudīte Andersone šo notikumu vērtē atturīgi. Nekas jauns tas neesot. Citviet ārzemēs tā esot ierasta prakse – veidot šādas skolas. Taču viņa nekādā ziņā negribot izteikt tik krasus apgalvojumus, ka tas jādara tāpēc, ka vispārizglītojošās skolas netiek galā ar dabaszinātņu priekšmetiem. Svarīgi arī – kādu pedagogu sastāvu skola nodrošinās. Katrā ziņā – laiks rādīs, kāds pienesums bijis šādas mācību iestādes izveidei.