IT kognitīvajā procesā – draugs vai drauds?
Arvien straujāka tehnoloģiju attīstība un informācijas gūzma ir viens no lielākajiem cilvēces izaicinājumiem. Jaunās tehnoloģijas rada jaunas iespējas un diemžēl arī līdz šim nebijušas problēmas, jo mūsdienās viens cilvēks dienas laikā iegūst vairāk informācijas nekā vairākas mūsu senču paaudzes daudzu gadsimtu laikā. Bieži vien cilvēki ar informācijas pārbagātību pat nespēj tikt galā. Tas rada stresu, kļūdainus lēmumus, diskomfortu utt. Kvalitatīvi kvantitatīvais lēciens jaunu datu apstrādes procesu, iekārtu un nesēju ieviešanā, kas sācies pagājušajā gadsimtā, vairāk nekā jebkad agrāk ir ietekmējis zināšanu apguvi un sadzīvi.
Mūsdienu informācijas tehnoloģiju sistēmas var būt unikāls un nenovērtējams palīgs, kas cilvēkiem paver vēl nebijušas iespējas sevis izzināšanā un apmācības procesa uzlabošanā. Tā, piemēram, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA), kas savā darbībā vienmēr centusies izmantot jaunākos zinātnei pieejamos instrumentus un metodikas, bērnu psihofizioloģisko traucējumu apzināšanai un novēršanai tagad izmanto speciālas datorizētas diagnostikas iekārtas. Šīs iekārtas ļauj veikt dažādus organisma pārbaudes un paškontroles testus, t. sk. Vīnes testu, kas spēj uzrādīt mācību traucējumu cēloņus, vai stresa – relaksācijas (Biofeedback) metodi, kas palīdz noskaidrot dažādu cilvēka psihofizioloģisku traucējumu cēloņus un pakāpenisku treniņu laikā iemācīties tos novērst vai samazināt.
Šis ir tikai viens no veidiem, kā jaunākās tehnoloģijas palīdz pedagogu darbā. Nav šaubu, ka elektroniskas ierīces izmantosim arvien biežāk un efektīvāk. Viens gan jāsaprot. Tehnoloģijām ir arī savas ēnas puses, tāpēc mums jābūt modriem un piesardzīgiem, savukārt mēs, plūcot to nestos augļus, nereti uzvedamies kā mazizglītoti mežoņi. Piemēram, ļaujam saviem bērniem stundām ilgi niekoties pie datora tā vietā, lai šo ierīci izmantotu izziņas apvāršņa paplašināšanai vai kādām patiesi radošām darbībām. Tagad, kad datori ir gandrīz katrā ģimenē, bērni tos sāk lietot jau no četru piecu gadu vecuma. Pagājušajā gadā kompānija TNS veica pētījumu, lai noskaidrotu Latvijas interneta lietotāju ieradumus. Aptaujā pirmo reizi bija iekļauti arī bērni vecumā no sešiem līdz 14 gadiem. Iegūto datu analīze parādīja, ka internetu ļoti regulāri izmanto arī bērni un pusaudži. Izrādījās, ka sešu līdz deviņu gadu vecumā internetu katru dienu lieto 48% aptaujāto, savukārt vecumā no desmit līdz 14 gadiem jau 84%.*
Interneta lietošana pati par sevi, protams, ir apsveicama lieta, un ir jāpriecājas, ka tik daudziem Latvijas bērniem ikdienā šāda iespēja ir nodrošināta. Jāsaprot tikai, ka nekontrolēta datora vai citu interneta pieejas rīku izmantošana var arī kaitēt. Ir bērni un jaunieši, kas dažādām datorspēlēm vai komunikācijai internetā velta gandrīz visu savu brīvo laiku, daudz nedomājot ne par mācībām, ne par socializēšanos, ne par nākotnes karjeras iespējām. Šiem bērniem jau ir izveidojusies diezgan smaga atkarība, kas var bremzēt viņu tālāko attīstību un kavēt personisko izaugsmi.
Datortehnikai kļūstot lētākai un pieejamākai, šī problēma aug augumā. Dažādas ārzemēs veiktas aptaujas rāda, ka laiks, ko bērni katru dienu pavada pie televizora, datora vai kādas citas elektroniskas ierīces, ar katru gadu palielinās. Nereti viņi pie šīm ierīcēm pavada vairāk laika nekā viņu vecāki darbā. Attiecīgi arvien mazāk stundu tiek veltīts fiziskajām aktivitātēm, interešu pulciņiem, klātienes sarunām ar draugiem. Bieži vien arī darbā nogurušie vecāki savām atvasēm nespēj veltīt pietiekami daudz laika. Bērni aug vientuļi, mazkustīgi, sintētiskā tehnoloģiju vidē. Tā rezultātā viņiem var rasties gan atkarības, gan arī visdažādākie uztveres traucējumi.
Pedagogiem un logopēdiem arvien biežāk nākas saskarties ar bērniem, kuriem ir runas grūtības, nepietiekami labi attīstīta prasme stāstīt vai sarunāties. Nabadzīgs ir arī vārdu krājums, un ir grūtības tos savirknēt teikumā. Daudzus no šiem bērniem diemžēl varam saukt par moderno tehnoloģiju upuriem.
Viņu problēmas veidojušās galvenokārt tāpēc, ka ikdienā ir pietrūcis pilnvērtīgu sarunbiedru, kas ir obligāts priekšnosacījums tam, lai mazais varētu kopt un attīstīt savu stāstītprasmi. Šiem bērniem ģimeni un draugus ir aizstājuši datorspēļu varoņi, savukārt datorpeles klikšķis ir aizstājis vajadzību pēc vārdiskas saskarsmes. Bieži vien viņiem ir arī dažādas emocionālas problēmas, jo ikdienā ir pietrūcis dabisku cilvēcisku attiecību.
Bērnu ar mācīšanās grūtībām, runas problēmām, dažādiem domāšanas, uztveres un emociju traucējumiem kļūst arvien vairāk. Šā iemesla pēc, protams, neatteiksimies ne no datu apstrādes ierīcēm, ne no elektroniskajiem masu medijiem, tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka to lietošanai jābūt racionālai un rūpīgi pārdomātai. Šī nav tā lieta, ko varam atstāt pašplūsmā ar domu, lai jau bērns sēž pie tā datora, cik ilgi grib, ka tikai miers mājās. Nekādā gadījumā. Bērna vecākiem, skolotājiem, logopēdiem, psihologiem – visiem kopā būtu jāraugās, lai mazais cilvēks, mierinājumu meklējot, neieslīgtu moderno tehnoloģiju mākslīgajās paradīzēs.
* Izmantoti TNS dati